Laimei šauras acis

2017. gada 14. februāris 10:34

251

Biju pārliecināts, ka man, vecajam pensionāram, nekad vairs galvu nesagrozīs neviena dāma. Likās - viss jau ir bijis. I romantika, i viss pārējais. Ar dzīvesbiedri Antoniju sen jau esam Sudraba kāzas nosvinējuši, bērni un mazbērni mums maizi neprasa. Dzīvojam, kā saka, paši savam priekam. Lai gan... kāds tur vairs prieks! Zināt to teicienu: vecs ar vecu tā gulēja - zirgs ar ratiem cauri skrēja. Un te pēkšņi man uzmetās melna skaudība, kad uzzināju - kaimiņš Toļiks dzīvo ar sievu tāpat kā es, bet guļ ar kaut kādu pilnīgi citu nereālu būtni, kura viņu tik tālu fiziski nodzinusi, ka Toļiks zaudējis septiņus kilogramus liekā svara. Vārdu sakot, šiem ūdens cauri netecēja! To viņš man pats pateica. Protams, biju saintriģēts. Iznāk tā, ka mīļākā viņu burtiski ir atgriezusi jaunībā! Prasu šim: “Stāsti, kas viņa tāda, kā viņu sauc, cik veca, kur satikāties, kā saostījāties? Un ko sieva? Zina? Nedzen tevi projām no mājām?”
Neteiksim, ka Toļiks līdz šim būtu bijis vāvuļotājs, kad runa ir par intīmo dzīvi. Par to es arī vienmēr esmu viņu cienījis. Arī šoreiz, atbildot uz maniem jautājumiem, viņš ar muti nebrauca, lika saprast, lai savu degunu nebāžu svešās ziepēs. “Kod nu zobos!” Toļiks man piemiedza ar aci un stāstīja tālāk mīklaini. “Saproti, Anton, es guvu neaizmirstamu pieredzi. Varbūt pat pirmo reizi mūžā es jutu, ka mani tik ļoti kāds grib. Ar visu savu būtni es to sajutu. Viņa mani noveda līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Es vispār pārstāju just savu biomasu. Pazuda apetīte. Kļuvu gandrīz vai par eņģeli. Un brīdī, kad man likās, ka esmu gatavs mirt kopā ar to dāmu, viņa piepeši apcirtās uz papēža un bija projām no manas dzīves. Zini, viņai ir tāds fantastisks vārds - Influentia. Viņa ir ārzemniece.”
Un turklāt Toļiks neesot vainīgs, viņš ticis pavedināts, izmantots un pamests. Tā sieviete esot īsta vellata. Neviens nespējot viņai iemauktus uzlikt. “Paklau, es arī būtu dabūjams. Kur man to dāmu meklēt? Es gribu pamēģināt ar viņu, lai zinātu, kā tas ir!” es tincināju. Toļiks paskatījās uz mani tādām teļa acīm un teica, lai es gaidot. Ja laimēšoties, viņa pati mani uzmeklēšot. “Tu viņai par mani stāstīji?” jautāju es Toļikam, bet viņš smaidīja un aizbildinājās, ka neesot vairāk laika te ar mani mētāties kā tādai vecai naudai. Tā mēs pašķīdām katrs uz savu pusi mūsu kopējā dzīvojamajā stropā. Vienīgais gandarījums bija, ka Toļiks tātad Valentīna dienu ar savu mīļāko kopā nesvinēs. He! Svinēs ar savu laulāto draudzeni. Tāpat kā es.
Tā nu pienāca tā... nolādētā Valentīna diena, kuru es nekad neesmu svinējis un kuru man nav ar ko svinēt. No paša rīta pie manis dzīvoklī ievēlās Toļiks. Aizsūtīju lauleni uz veikalu pēc aliņa, lai varam noskalot tos... mīlestības svētkus. Kad palikām divatā, Toļiks pēkšņi sāka dziedāt saldi kā lakstīgala: “Redzu, ka tu ar to manu prostitūtu tā arī neesi sapinies. Varbūt tā ir labāk. Padomā, kam tikai viņa nav izgājusi cauri! I pat domes kabinetos bijusi un daudzus, kā saka, aplaidusi. Jo smalkāki cilvēki, jo vairāk viņa tos iekāro. Nešķīstene. Tie, kuri staigā melnām mutēm un melnām rokām, parasti viņu neinteresē. Tajā skaitā tu, Anton. Viņa, saproti, šķiro cilvēkus. Viņa ir gripa. Latīniski - Influentia. A tu ko domāji, Anton? Ko acis boli kā tāds grūts kaķis? “
Šmurga tāds! Tā arī pateicu: “Tu, Toļik, esi gudrs... kā jau vecs cilvēks. Esi pa mani divus gadus vecāks. Žēl tikai, ka tev kā vienmēr: ja orgasms - tad sapnī, bet ja caureja - tad īstenībā.”
Lai vai kā, bet mēs abi ar Toļiku tomēr tā riktīgi nosvinēsim 14.februāri. Mīlestība ir kā šampanietis. To lieto svētkos, un pēc tam bieži vien sāp galva un ir nepatīkamas paģiras. Bet draudzība ir kā maize. Bez tās nav iedomājama neviena diena mūžā un no tās, par laimi, nekad nekļūst nelabi.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Laimei šauras acis

Kategorijas