Kā uzburt zvaigzni debesīs

2017. gada 14. februāris 10:43

Cik savādi tas viss – var cilvēku nesastapt gadiem ilgi, bet tad kādā dienā atkal atrasties viņam blakus un saprast – es viņu esmu mīlējusi vienmēr. Un ne jau tā vienkārši – ikdienišķi un steidzīgi, kā reizēm pār plecu izmetot vārdus “es tev piezvanīšu”, bet tā, ka, ieslīgstot sasveicināšanās apskāvienā, sajūti – es atkal esmu mājās. Mājās.

5.februāris
Havjer, Vakarvēj...
Es tik daudz Tev vakar nepateicu! Lai gan – mēs runājām nepārtraukti! Tu kaismīgi bangoji kā Iguasu ūdenskritums, es runāju, Tevi klausīdamās. Piesūcos ar Tavu stāstu garšām un smaržām, un tāpēc šovakar arī ap mani viss smaržo pēc Tava pavasara. Ir svaigs, dzestrs vakara gaiss, mazliet smaržo pēc jūras tuvuma, pēc gaidāmā pavasara, mazliet pēc vientulības un vēl pēc kaut kā... Mēģinu saprast – pēc kā gan? Pēc pērnajā rudenī zemei atdotajām lapām? Pēc bikliem sniegpulksteņiem un ilgās briestošām narcisēm? Nē, tas ir kas vairāk...
Ak, piedod! Kā gan es uzreiz nesapratu! Pēc vēja! Pēc Tavas zemes agrīnā pavasara vēja. Pēc Vēja un Mīlestības.

6.februāris
Havjer, saule jūrā vientuļi brien… Tavā, manā vai mūsu? Iztēlē tās saplūdušas vienā. Golfa straume manā ziemā klimatu padarījusi maigāku, un es vairs nesaku – man ir auksti. Tāpēc es Tevi gaidīšu vēl mazu brīdi. Tu jau zini, kur esmu iesakņojusies. Pavisam drīz pār mani ziedēs lazdu spurdzes, tad ievu un ceriņu ziedi, vēlāk – liepa ar sanošām bitēm, ābeles sārtvaidži lakstīs, un skat – pēc brīža man jau blakus būs ziedošs mārtiņrožu krūms. Tāds sīkums – tāds gaidpilns mirklis.

6.februāris
Suzanna, Tu neticēsi, bet reizēm es jūtos kā kaktuss, kas itin labi var pastāvēt ar minimālu veldzes devu – minimālu ūdens jeb mīlestības devu.
Bet tad pēkšņi gadās dienas, kad jūtos kā viena no tām lieliskajām ūdensrozēm Vecpiebalgas dīķī, kurai vajag daudz veldzes. Daudz jūtu, patiesu jūtu, kuras, reiz iepazītas, pulsē asinsritē. Laikam tāpēc tās nedod mieru, jo esmu no tām reiz skurbis. Tādam slāpstošam gribas atrast kaut ko tikpat spēcīgu, jo viss mazāk patiesais un izbalējušais šķiet neīsts.
Jā, pirms pāris dienām arī man aizrāvās elpa. Es neticēju, ka vēl tā var būt. Es jau sen biju izlēmis – tā vairs nenotiks. Tomēr – …

7.februāris
Havjer...
Tu arī baidies no vārdiem? Tādiem, kas teikti no sirds. Kas ir īsti, patiesi, izjusti un izdzīvoti. Kas ir tikpat saprotami un viegli izrunājami kā – tu man ļoti patīc, tu man esi svarīgs, es par tevi domāju... Arvien biežāk noklusēti paliek tie vārdi, kurus cilvēki baidās izrunāt, lai gan – reizēm tie ir paši gaidītākie.
Pirms kāda laika es lasīju grāmatu, kurā māte savam pieaugušajam dēlam māca nebaidīties teikt “es tevi mīlu”. Havjer, vai arī Tevi baida šo vārdu skaņa? Es pirms dažām dienām kādam cilvēkam to teicu, bet man nez kāpēc radās sajūta, ka viņam tas nepatika... Piedod, es negribēju darīt pāri. Es tikai vēl arvien mīlu.

7.februāris
Suzanna, mana Ūdensroze!
Vai esi sajutusi, ka ir dažādas pieķeršanās? Dvēseliskā, fiziskā, iespējams arī bioloģiskā, materiālā... Šovakar, atrodoties pavisam citā laika joslā, varu droši teikt: ir dienas, kad visas manas domas un tātad dvēseliskā pieķeršanās pievērsta Tev - kad domas tiecas Tevi glāstīt, samīļot, paciest visus smagumus, lai tikai Tevi nesāpinātu. Es mīlu Tevi. Tāpēc man svarīgi, lai Tu esi laimīga. Lai mana rīcība Tevi nesāpina. Māci mani Tev nedarīt pāri! Vienmēr māci!

8.februāris
Havjer, mans Vakarvējš!
Es reiz meklēju patvērumu Tevī. Bezgala ilgojos, aicināju un vilināju, acis nemirkšķinot, apvārsnī vēros… Ilgi caurvējā stāvēju, lūkojoties puspievērtās durvīs. Puspievērtās, jo vējš jau netiek cauri aizvērtām... Neuztraucies, man caurvējš nekaitē - esmu vējam dzimusi. Modusies līdz ar Austrumvēju, tvīkusi, pieskaroties Dienvidvējam, savus sapņus uzticējusi Rietenim un lūgusi saudzību Ziemeļvējam.
Atceries, Rudens vējš mums reiz atnesa pašu skaistāko atvasaru, kurā Ziemas vējš netika ielaists. Laikam jau tāpēc, bezgala apvainojies, viņš lika asarot acīm… Bet tad jau klāt bija Pavasara vējš un žāvēja manas asaras. Kā redzi - ar Vējiem esmu draugos.
Tāpēc man ir kāds jaunums priekš Tevis, Havjer! Esmu uzbūvējusi māju – tikai mums diviem. No smalka tīkla uzmeistaroju sienas savai jaunajai mājai – lai Tu vieglāk iekļūtu pie manis, lai cilvēku būvētās robežas un sienas nestātos Tev ceļā un netraucētu mūsu laimei, lai Tu varētu man piekļauties, kad vien Tavs domu skrējiens ved uz šo pusi. No īpaša tīkla - lai mūsu laimi neskaustu un nenozagtu citi. Lai Tu kādreiz, kaut nevaļīgi garāmskrienot, neatsistu pieri pret zemajiem griestiem vai nepakluptu pār ikdienišķumā nostaigāto slieksni. Lai spējā brāzmā Tu man piekļautos tik negaidīti, ka elpa aizmirstu sekot līdzi pulsam. Manās mājās vienmēr smaržos pēc Mīlestības un svaiguma, jo tur katru skumju putekli, katru skumju asaru aizvējos Vakarvējš.

9.februāris
Suzanna, mana Ūdensroze!
Virs manis ir gaiši zilas debesis un reti, caurspīdīgi – kā tamborēti - mākoņi. Vējš tos pavisam slinki (jeb varbūt ļoti ļoti klusi) kaut kur sūta. Ieskatoties mākoņos, saprotu – tie slīd uz Tavu pusi. Tas nozīmē, ka uz kāda no tiem varētu uzsēdināt savu sapni – lai aiznes pie Tevis. Sapni, kurā pastiepju roku un pieskaros Tavam plecam – mīļam, ilgotam, siltam, tuvam. Plecam, kuram tik bieži esmu bijis piekļāvies. Sapni, kurā mani pirkstu gali spēlējas ar Taviem matiem, maigi glāsta pieri, deniņus, vaigus. Sapni, kurā es drīkstu Tev pieglausties un justies mierīgs, mīlēts un laimīgs. Tās izjūtas atkal ir iemājojušas manī. Izrādās – tās ir neaizmirstamas...
Sagaidi, mīļā! Es mākonim piekodināju neko pa ceļam nepazaudēt!

10.februāris
Havjer, mans Vakarvējš!
Re, kā mēness laužas vakara krēslā! Un pat zvaigzne kāda... Otru gribas…
Kāda vieda sieviete man reiz deva maģisku padomu: visas lietas vajagot pirkt un glabāt pa divām – tāpat kā mūsu stikla tējas krūzes, zeķītes, matu sukas, zobu birstes, dvielīšus, sveces... Tā sev varot pieburt un ilgāk noturēt otru cilvēku.
Kā uzburt debesīs virs manis otru zvaigznīti? Varbūt Tu amatu apvienošanas kārtībā esi arī Zvaigžņu Vējš?

11.februāris
Suzanna… Mana Vakarzvaigzne! Tavs cerīgais skatiens... Un arī es paskatos debesīs, jo dažām zvaigznēm ir Tavs vārds. Mīļā, maigā, ilgotā. Man pat šķiet – tās smaida tieši tāpat kā Tu – tik silti un aicinoši.
Tu gaidi, es noteikti aiziešu, turklāt – ar maigu vēju uz pleca un nakti plaukstās. Es ļaušu, lai Tava karstā elpa to aizdedzina. Mana sirds pamazām sāks dejot argentīniešu tango, un mēs, slēpdamies zvaigžņotās debesīs, spēlēsim paslēpes.

12.februāris
Havjer, mans Vakarvējš!
Tu atceries mūsu mantru par trīsēšanu? Par diviem mīļotajiem, kuri vibrē ar katru šūniņu. “Kļūstiet par trīsēšanu. Ielaidiet sevī šo drebēšanu, aizmirstiet par visu un kļūstiet par trīsēšanu! Lai trīs ne tikai jūsu ķermeņi, bet arī visa jūsu būtība. Tad vairs nav divu ķermeņu, nav divu prātu. Ja sākumā ir divas vibrējošas enerģijas, tad beigās - viens kopīgs aplis.”

12.februāris
Suzanna… Manā atmiņā katrs mirklis ar Tevi iekrāsots neizbalējošām krāsām. Un pat, ja arī es ko būšu piemirsis, Tu taču man ar prieku to atgādināsi?
Tu atceries mūsu sarunu par atslēgu un slēdzeni? Par pāri, kas darbojas. Tev nav jācenšas būt tādai pašai kā man, tik vien kā jāspēlē ar mani vienā komandā. Attiecībās, tāpat kā spēlē, nav būtiski – uzvarēt vai zaudēt. Tu spēlē tāpēc, ka gribi justies laimīgs. Katru stundu blakus Tev es esmu laimīgs. Prombūtnes laiks ir tikai mirklis.

13.februāris
Havjer, mans Vakarvējš!
Vakar pie manis ienāca draugs, kāds mācītājs, un cita starpā atgādināja kādu leģendu/pasaku.
Ādams teica Ievai:
- Es redzu, ka tevī ir kaut kas no manis, kā man pietrūkst.
Ieva atbildēja:
- Dievs man teica, ka esmu radīta no kāda tava sānu kaula.
- Ko tas nozīmē? - Ādams jautāja Dievam.
- Tas nozīmē to, ka es tevi mīlu. Es gribēju, lai tev ir draugs, kas tevi saprot, - Dievs sacīja.
Dārgais, sieviete vīrietim ir radīta, lai viņu saprastu. Īstā sieviete.

14.februārī
Suzanna, es Tevi mīlu. Guļu mūsu jaunajās mājās, mūsu ūdensgultā un klausos, kā apkārt un pāri man žūžo vējš. Ausīm tīkams šis klusums, kurā nedzird neko vairāk, kā tikai vēju... Mīlu un gaidu Tevi.

14.februārī
Havjer…
Kādreiz domāju, ka mīlestība ir abpusēja vēlēšanās un tieksme būt blakus un kopā. Dalīties laimes mirkļos, izbaudīt katru kopā būšanas mirkli, dalīties domās, jūtās, izrunāt bēdas un nesaprašanos. Man to vienmēr ir gribējies - būt blakus un kopā ar Tevi. Gatavot vakariņas, atnest Tev tēju, pamasēt muguru, kājas, glāstīt un pieglausties. Savīties un sakļauties. Elpot, dzirdēt un skatīties caur Tevi, jo visu šo laiku Tu man esi bijis svarīgs.
Pateicoties Tev un Laikam, esmu sapratusi, ka var arī citādāk – mīlēt pāri attālumam. Mīlestība taču ir domu un dvēseļu radniecība, pievilkšanās. Viena elpa un viena sirds. Mīlestība ir spēks. Mīlestība ir ceļavējš! Mīlu Tevi.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kā uzburt zvaigzni debesīs

Kategorijas