Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nav pazinusi vieglas dienas

Diāna Odumiņa

2017. gada 17. februāris 09:04

2144
Nav pazinusi vieglas dienas

“Dakterīt!” šo uzrunu ikdienā gulbeniete, 81 gadu vecā Anna Bitaine dzird joprojām, kaut aktīvā darba gaitas beidza 1997.gadā. Sīksta, starojoša un ar vienmēr siltām plaukstām, ko var sajust rokasspiedienā, viņa ir joprojām. Tikai retais zina, cik patiesībā smaga ir viņas vecumdienu nasta, kuru A.Bitaine nes ar taisnu muguru un gaišu acu skatienu.

Mājas gariņš
Šodien divi A.Bitaines ģimenes locekļi – vīrs un dēls -, abi ir 1.grupas invalīdi, un viņa saviem mīļajiem mājās ir gan kopēja, gan daktere. Par savu spēka avotu viņa uzskata pienākuma sajūtu. “Es esmu vajadzīga! Bez manis viņi nevar iztikt. Kad kādam no viņiem ir kļuvis slikti, es sajūtu bez teikšanas. Uzreiz!” saka A.Bitaine. Zināšanas medicīnā noder joprojām un reizēm pat palīdz glābt tuviniekus situācijās, kurās jebkurš cits nebūtu ticis galā. A.Bitaine atklāj, ka mīļais vīrs pirms deviņiem gadiem nelaimes gadījumā guva galvas traumu, kas viņu padarīja neredzīgu. Dēls, jau būdams pieaudzis, saslima un ir pārcietis smadzeņu operāciju, kas atstājusi savas sekas – atmiņas traucējumus. Rūpējoties par vīru un dēlu, A.Bitaine ir iemācījusies pārvarēt pati savas veselības problēmas. Kad kļūst slikti ar sirdi, viņa tiek galā ar lūgšanu vien. Viņa ir luterāne. Ticības spēku ir pārbaudījusi, vēl jauna būdama, jo fiziska un garīga pārslodze bija jāpārcieš bieži. “Ticība mani ir izvadījusi cauri visām dzīves grūtībām,” saka A.Bitaine. Viņa nesūkstās par to, ka tagad, pensijā, dzīve ir grūta un ka kaut kā pietrūkst. Viņa ir iemācījusies ekonomēt. Piemēram, drēbes veikalā šajā gadsimtā nav pirkusi ne reizi. Ir kaut kas iekrājies no senākiem laikiem. Viņa pati prot arī šūt un pāršūt. “Cilvēkam pensijā ir ļoti apdomīgi jādzīvo,” smaida A.Bitaine.

Darba mūžs
A.Bitainei (dzimusi Lancmane) šūpulis kārts Balvu pusē, Rugāju pagastā. Viņa saviem vecākiem bija piektais bērns septiņu bērnu ģimenē. Trīs māsiņas nācās zaudēt Otrā pasaules kara laikā. Viņas paņēma tuberkuloze un difterija. Iespējams, tieši šis zaudējums bija pirmais un galvenais stimuls, lai nākotnē izvēlētos studēt medicīnu un kļūtu par ārsti. Iegūdama augstskolas diplomu, savas darba gaitas A.Bitaine sāka 1962.gadā kā lauku ārste Stāmerienā. Šo darba vietu viņa izvēlējās pati, lai būtu pēc iespējas tuvāk saviem vecākiem, radiem. “Atceros, pie pacientiem dažreiz braucu zirga pajūgā, citreiz ar smago automašīnu. Man vienmēr izlīdzēja,” atceras A.Bitaine. Pēc tam bija bērnu ārstes darbs Gulbenes centrālajā slimnīcā, kur A.Bitaine vadīja arī bērnu nodaļu. Vēlāk viņa strādāja kā ārste terapeite un nodaļas vadītāja Gulbenes dzelzceļa slimnīcā. Visbeidzot A.Bitaine bija ārste Litenes pansionātā. “Darba bija daudz un jāstrādā, cik vajadzēja strādāt. Ģimene man nekad netraucēja darbā. Kad biju izgājusi no mājas, es biju pārslēgusies pilnīgi. Man vienmēr ir paticis palīdzēt cilvēkiem. Man nekad nav bijis grūti steigties palīgā,” viņa saka. A.Bitaine ļoti augstu vērtē šodienas medicīnas attīstību Latvijā un atzinīgi izsakās arī par mūsdienu tehnoloģiju ienākšanu ne tikai cilvēku ārstēšanā, bet arī komunikācijā ar pacientiem. “Viss dzīvē iet uz priekšu. Latvija iet kopsolī ar Rietumeiropu. Gribētos tikai, lai netiek aizmirsts – visa pamats tomēr ir cilvēks, par kuru ir jādomā vairāk nekā par jebko citu,” viņa saka.

Mīlestības vēstule
Ar savu mūža vīrieti, kurš bija septiņus gadus jaunāks, A.Bitaine iepazinās 1964.gadā Stāmerienā. Par gadu starpību viņa saka: “Nejutām!” Attiecību sākums bijis ļoti romantisks. Viņš – Ilmārs Bitainis – Stāmerienā bija dārznieks. Abi saskatījušies, taču sākumā nav tuvojušies viens otram. Tad viņš reiz sarūpējis dakterītei baltu kallu pušķi. Bēru gadījumam. Tā bija vēl tika pazīšanās, bet ne draudzība. Un tad Ilmārs ballē uzaicinājis dakteri dejot. Abi sadejojušies, taču jau pēc pusotra mēneša puisim bija jādodas dienēt armijā. No turienes viņš katru nedēļu jaunkundzei uz Stāmerienu sūtīja vēstules. Un ne jau viņš vienīgais! Vēstules no armijas skaistā, jaunā daktere saņēma kaudzēm. A.Bitaine atzīstas, ka ilgi glabājusi visas no sava Ilmāra jaunībā saņemtās vēstules. Tomēr, jau būdama precējusies, viņa reiz ir tik ļoti sadusmojusies uz vīru, ka ņēma un sadedzināja visas viņa vēstules. Gandrīz visas, izņemot vienu. “Laikam jau tajā vēstulē ir kaut kas tāds,” noslēpumaina ir A.Bitaine. Šī vēstule joprojām mājās tiek glabāta. Varbūt tā palīdzējusi izturēt visus dzīves pārbaudījumus, visas likstas? Ar Ilmāru viņa apprecējās 1968.gadā. Tātad nākamgad būs Zelta kāzu gadadiena. Šajā ģimenē pasaulē ir nākuši divi dēli - Vijārs un Ildars. A.Bitaines sirdi silda divi mazbērni - Signe Ilvita un Toms Rendars.

 
   Annas Bitaines atziņas
◆ Visi pārbaudījumi ir pašu pelnīti. Varbūt ne šajā, bet iepriekšējās paaudzēs pelnīti. Katra cilvēka slimību vēsture ir jāskata dzimtas četru paaudžu anamnēzē (pieredzes vēstījumā).
◆ Slimības cilvēkiem ir gan kā pārbaudījums, gan kā brīdinājums.
◆ Cilvēki slimo arī vides piesārņojuma, nekvalitatīvas pārtikas dēļ, apzinās to un neko nevar mainīt. Nav izvēles. Jāpriecājas, ka Gulbenē vairs nav lokatoru, ka Galgauskā vairs nav raķešu bāzes. Savā laikā tas viss nodarīja kaitējumu iedzīvotāju veselībai.
◆ Jāārstē ne tikai miesa, bet arī dvēsele. Palīdz lūgšana, ticība. Kad kļūst slikti, cilvēkam jācenšas saglabāt iekšējs miers, nevajag uztraukties. Un kļūst labāk!