Katram ārstam ir “sava kapsēta”

2017. gada 21. februāris 00:00

Kad mūžs iegriezies dzīves pēcpusdienas saules slīpajos staros, liekas, ka spēju uz medicīnā novēroto un piedzīvoto paskatīties no malas. Nesen pa radio dzirdēju ideālu atziņu - uzrāpties kalnā ir tikai puse no ceļa, jo vēl jātiek lejā. Un radās pārdomas, kas varbūt ir vērtas, lai ar tām dalītos, neuzspiežot nevienam savu viedokli.
Mans dzīves kredo bijis - nekad par kolēģiem nerunāt sliktu, nedomāt sliktu un censties izprast jebkuru ārstniecības situāciju. Uz savstarpēju sapratni aicinu arī pacientus un piezīmju lasītājus.

Tāda slidena tēma!
Bija laiks, kad es domās par to ārsta “kapsētu” īpaši neiedziļinājos. Tagad, kad pienākuši vecuma pieredzes apskaidrotie gadi, pieņemu, ka tas ir gandrīz tas pats, kas „skeleti skapī”. Tāda slidena tēma! Ikdienā neanalizēta un tikai reizēm, ar nelielu humora pieskaņu pieminēta. Nāve, vēlamies mēs par to runāt vai izvairāmies, ir dzīves nobeigums, un, kas ir dzimis, tam agrāk vai vēlāk ir jāmirst. Skaudri un liekas tik netaisnīgi, ja jāaiziet veļu valstī bērnībā, jaunībā vai pusmūžā no traumas, dabas katastrofas, neārstējamas slimības vai absurdas situācijas. Tad ar dziļu nopūtu saka: laikam tāds liktenis. Nav piederīgajiem iespējams ar to samierināties. Dziļās cilvēciskās sāpes liedz sirdsmieru, liek meklēt iemeslus un notikuma sakni, lietu un nejaušību sakritības, beidzot piesaucot pat karmu un citādas smalkas un mazāk izprotamas lietas. Dažkārt mediķus vaino par pielaistajām pacientu ārstēšanas kļūdām, paviršību, vienaldzību, pat nezināšanu un nekompetenci.

Bēdīgi, bet fakts!
Jā! Gadās arī aizmāršības kuriozi, kad lasām internetā, ka ķirurgs aizmirsis vēdera dobumā operāciju instrumentus un pacients ar sūdzībām par nepatīkamu sajūtu nodzīvo desmitiem gadu. Tikai padziļinātas izmeklēšanas laikā pacienta vēderā atrod īsto slimības iemeslu. Bēdīgi, bet fakts! Ir bezgalīgi daudz dzirdēts par sūdzību kalniem un tiesu procesiem. Dažādas runas klīdušas un anekdotes stāstītas par tēmu „dakterīši”, un daudz kas izrādījies arī nepamatoti, absurdi, bet diemžēl reizēm arī patiesība. Katram ārstam ir „sava kapsēta”: mācību prakse, neveiksmju ierakumi, pašpārmetumu vieta, kļūdu atklāsme. Tauta saka, ka pusi no savām zināšanām ārsts ir iemācījies no slimniekiem. Katram ārstam tā “kapsēta” ir citāda gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Arī katram tiesnesim ir savs “cietums”! Pacienti – tie ir parasti cilvēki, kas saņem medicīnisko palīdzību, un, tā kā cilvēki ir tik dažādi - bieži emocionāli, tik pareizi un reizē tik nekritiski.

Komentāri mēdz mediķus smacēt
Bieži sabiedrība ārstus un mediķus kopumā vaino vai visos pasaules grēkos un vispirms par šķietami nepareizu ārstēšanu, pat novešanu līdz nāvei, neprofesionalitāti un visādām citādām apgrēcībām – lielām un sīkām kā “ārsts uz mani tā savādi paskatījās” vai „es pie viņa turpmāk negriezīšos, es neuzticos”. Komentāru straumes internetā periodiski kļūst nevaldāmas kā kalnu upes, un mediķa profesionālā laiviņa bieži tiek satriekta un iznīcināta, pat nenonākot tiesu izmeklētāja un likuma priekšā, patiesībai tā arī neuzpeldot. Komentāri mēdz mediķus smacēt un lasāmi interneta tīklos cits par citu pretrunīgāki. Pacienti par slimībām, šķiet, zina pilnīgi visu, pieminot mediķu negatīvu attieksmi pret slimnieku un viņa tuviniekiem, pārmetot vienaldzību, profesionālās degsmes trūkumu, neiedziļināšanos konkrētajās problēmās, un visos citos, kā saka, pasaules grēkos. Latviešiem ir tas ietilpīgais izteiciens: savā acī baļķi neredz, otra acī skabargu ieraudzīs. To nesaku, lai attaisnotu kādu no pusēm, bet tā vispārīgi, lai akcentētu paškritiku un rosinātu domāšanu, uzdodot jautājumu: vai velns ir tik melns, kā to mālē, un kādu tad pacients vēlas savu ideālo ģimenes ārstu?

Izplatītākās pacientu
vēlmes
Liekas, ka neiespējami uzskaitīt, kādu pacients teorētiski vēlētos savu ģimenes ārstu. Pieminēšu dažas izplatītākās pacientu vēlmes. Ārstam jābūt gan atsaucīgam, gan saprotošam, pacietīgam, iejūtīgam, pat labam aktierim un psihologam, ar humora dzirksti un altruismu (spēju uzupurēties pacienta labā), un tā bez gala visu tikai pozitīvu, nevienas tumšas līnijas! Savu pacientu dēļ dakterim jāspēj iet caur uguni un ūdeni tiešā un pārnestā nozīmē. Ārstam ir jābūt ļoti gudram, tātad visu savu mūžu ik dienas jāizglītojas, lasot speciālo literatūru par visu, kas notiek medicīnas nozarēs pasaulē, pārzinot visu kā savus piecus pirkstus. Tāpat pacients gribētu, lai viņa ģimenes ārsts vienmēr ir sasniedzams: dienā, naktī, rītos un vēlu vakaros, un vienmēr palīdz risināt visas ar ārstēšanos saistītās problēmas, lai būtu klāt pēc pirmā aicinājuma. Vārdu sakot, jābūt tādam kā sargeņģelim. Prātā nāk kāda diezgan novazāta anekdote: dakteris savā darba laikā un vietā pēkšņi nomirst... Neapmierināts pacients iesaucas: “Skāde gan! Varēja taču vēl mani pieņemt un tad mirt...” Tāds ir tas pacienta superegoisms, un, jo attīstītāka pasaule un strauji attīstās medicīniskās tehnoloģijas, jo vairāk pieaug pacientu vēlmes un izstrādājas arī ārstu pašaizsardzības mehānismi.
Arī ārsts grib ideālo pacientu
Arī dakterim ir sapnis, savas dzīves modelis. Ja ārsts ir cilvēks, tad arī viņam nekas cilvēcisks nav svešs. Gribēt var daudz ko! Nekad nebūs tā, ka visi pacienti paliks apmierināti, ārsts un pacients savstarpēji saprotoši. Vai ārsts strādā pienākuma vai kādas savas misijas vadīts? Arī ārstam vajag labus dzīves apstākļus, labu algu, patīkamas emocijas, vaļaspriekus, patīkamu sabiedrību un laimīgu personīgo dzīvi. Arī ārsts vēlas savu ideālo pacientu.
Ir tāds uzskats, ka medicīna ir zinātne, amats un māksla. Šo atzinumu var sadalīt trīs sastāvdaļās, bet var uztvert kā nedalāmu vērtību, kas nav tikai amats, tikai māksla vai tikai zinātne. Labs cilvēks var nebūt labs speciālists, bet pacientiem ļoti gribas, lai šīs abas īpašības ir vienkopus. Visvairāk pacients ir noilgojies pēc sarunas ar savu ārstu, kas mūsdienu kompjuterizācijas laikmetā liekas gandrīz neiespējama. 15 minūtēs, kas dotas vienai pacienta pieņemšanai, jāuzklausa pacients, jādokumentē „slimības epizode”, jāizraksta recepte (nu jau drīz tā e-recepte), jākontrolē slimības tālāka norise, jānosūt pie speciālistiem utt. Un pašam ārstam arī jāpaliek savā ādā un pie pilna prāta. Ja visādi sakarīgs pacients satiek savu ideālo ārstu, tad viss ir kārtībā un abpusēja sapratne rodas. Ja tā nenotiek un laika trūkums ir pastāvīgs ārsta kabineta iemītnieks, iestājas mediķa pārpūlēšanās jeb izdegšana, kad ārsts var pacientu pasūtīt „vienu māju tālāk”, apvainot un citādi radīt nepatiku ne tikai pret sevi, bet medicīnu kopumā. Pacients, savukārt, kļūst par „sūdzībkali”, asu komentāru internetā paudēju, Veselības ministrijas durvju virinātāju. Tikai abpusēja cieņa rada tā saukto empātiju - līdzestību ārstēšanās procesā.
Kādreiz medicīnas korifejs Kristaps Rudzītis izskaidroja, kas ir medicīnas profāns. Tas ir pacients, kurš iegājis medicīnas tempļa priekštelpā un kuram nav nekāda priekšstata, kas ir pašā templī - slimībā. Tur viņu ievest var tikai ārsts - runājot, izglītojot, audzinot un ārstējot. Tas ir milzīgs darbs, liela uzupurēšanās pacientu labā un atbildība ne tikai likuma, bet sirdsapziņas priekšā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Katram ārstam ir “sava kapsēta”

Kategorijas