Es neesmu viens

2017. gada 24. februāris 00:00

4156

Gulbenes mūzikas skolas pedagogs Donāts Veikšāns šogad kļuva par “Novada gada cilvēku kultūrā”. Viņš ir izaudzinājis daudzus talantīgus mūziķus, kurus šodien pazīst visā Latvijā. Donāts vienmēr ir stāvējis klāt savai ģimenei, bērniem un mazbērniem, lepojies ar nu jau mūžībā aizgājušās dzīvesbiedres Austras paveikto. Būdams kristietis, viņš ir pārliecināts, ka dzīvē viss notiek noteiktā kārtībā un nekas nav absolūts.
- Atsaucot atmiņā bērnību, teicāt, ka visu mūžu pietrūcis tēva glāsta.
- Mūsu ģimenei neklājās viegli. Mammai laulības ar manu tēvu nebija vienīgās, tāpēc man ir arī vecāks pusbrālis. Mūs abus mamma audzināja viena bez tēta, jo viņu traģiski zaudējām. Zaudējums bija saistīts ar varas maiņu. Jaunā valsts vara cilvēkus, kuri agrāk bija saistīti ar Latviju, nemīlēja. Tolaik daudzām ģimenēm tika nodarīts pāri. Tēti nošāva 1945.gada augustā, bet 1946.gada martā piedzimu es. Mamma vēlāk stāstīja, ka tētis gājis uz mežu pēc klūgām un vairs nav atgriezies. Tēva vienīgais noziegums - viņš bija īsts latvietis. Man dzīvē vienmēr ir pietrūcis tēva glāsta. Bērnībā vienmēr uz citiem bērniem raudzījos ar labestīgu skaudību: kāpēc viņiem ir, bet man nav? Mamma ļoti cīnījās pa dzīvi. Dzīvojām trūcīgi. Raugoties uz mammu, būdams vēl mazs zēns, apņēmos, ja man kādreiz būs ģimene, es to nekad neatstāšu, jo tai ir jābūt pilnvērtīgai. Ja pasaulē nāk bērni, tad man ir jābūt viņiem blakām. Dzīvoju tādā pārliecībā ne tāpēc, ka man kaut kas speciāli būtu jāsaglabā, bet tāda bija un joprojām ir mana ģimenes izpratne.
- Bērnībā, pusbrāļa mudināts, devāties pa mūzikas ceļu.
- Viņš mani uzmanīja un bija tas, kurš virzīja uz Rēzeknes mūzikas skolu, kad vēl biju 4.klases puika. Par mācīšanos mūzikas skolā bija jāmaksā, naudas mums nebija, tāpēc skolas vadība nāca pretim un uzņēmās par mani visu atbildību. Šie cilvēki man vienmēr paliks labās atmiņās. Mūzikas skolā pabeidzu klavieru klasi, lai gan ļoti patika arī pūšamo mūzikas instrumentu skanējums. Domāju, ka spēšu apvienot abas specialitātes, bet sapratu, ka tomēr tas neizdosies pārlieku lielās mācību slodzes dēļ. Lielā nabadzība, kas tolaik valdīja mūsu mājās, nedeva iespēju iegādāties arī klavieres. Mācību programma kļuva arvien sarežģītāka. Vajadzēja daudz vingrināties. Bez īpašas piesēdēšanas pie klavierēm vairs iztikt nevarēja. Atteicos no klavierēm, bet tās man visu mūžu ir pavadījušas. Toties Rēzeknes mūzikas vidusskolu beidzu jau kā trombonists.
- Mūzikas vidusskolā jums sākās jauns dzīves posms.
- Jo 1962.gadā tur satiku slaidu, ļoti, ļoti skaistu meiteni. Kolēģis Egons Salmanis no Balviem “Gada balvas kultūrā” pasniegšanas pasākumā pareizi teica, ka atkaroju Balvu puišiem pašu skaistāko meiteni. Viens nav karotājs, lai kādu cilvēku aizvilinātu vai atkarotu, ir jābūt abpusējām simpātijām un interesei. Tolaik katru rudeni audzēkņiem bija jābrauc uz kolhozu novākt kartupeļu ražu. Tas bija liktenis, kas kartupeļu vagās lika Austriņai būt man blakām. Palaikam saskārās rokas un pleci, satikās skatieni, raisījās sarunas. Mūsu draudzības laikā Austriņa man izvirzīja dažādus pārbaudījumus. Tos izturēju, no daudz kā atsakoties. Abi studējām arī Latvijas Valsts konservatorijā (tagad Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija). Es turpināju trombona spēles apguvi, bet Austriņa veidojās par talantīgu kordiriģenti. Pēc tam, kad biju atgriezies no dienesta padomju armijā, 1969.gada 1.februārī svinējām kāzas.
- Jūs atteicāties no studijām par labu Austrai.
- Bija laiks, kad arī augstāko mācību iestāžu studenti tika iesaukti obligātajā karadienestā uz trīs gadiem. Tiku nosūtīts uz Kaļiņingradu, kur atkal varēju būt kopā ar mūziku, jo dienēju štāba orķestrī. Dienēt man nācās īsāku laiku, jo kādā sarunā ar savu tiešo priekšnieku stāstīju, ka vēlos turpināt studijas konservatorijā. Es pēc divarpus gadiem novembrī atgriezos mājās. Kamēr dienēju, Austra studijās mani bija apsteigusi. Drīz vien pasaulē nāca mūsu vecākā meita Lienīte. Austriņa uzreiz bilda, ka neņems akadēmisko gadu, jo savā būtībā vienmēr bija ārkārtīgi mērķtiecīgs cilvēks. Bildu, ka ļaušu skoloties viņai, pats atsakoties no konservatorijas. Austriņa solīja, ka dzīvē man šo parādu atdos. Tolaik dzīvojām Baldonē, kas bija izslavēta kūrortpilsēta. Autobusi uz Rīgu vienmēr bija ļoti pārpildīti. Abas ar Lienīti iesēdināju autobusā un atkal sagaidīju. Dzīvojām tādā savā mierā, saprotot, ka tagad jāsāk veltīt dzīvi bērniem.
- Tomēr šo mieru mainīja Gido Kokara ieteikums.
- Austriņa tikko bija saņēmusi konservatorijas beigšanas diplomu. Viņai bija darbs “Latvijas radio”. Ar darbu problēmu nebija, tāpēc nedomājām, ka varētu aizbraukt no Rīgas. Stāvējām konservatorijas foajē. Pie mums pienākušais maestro Gido Kokars teica: “Brauciet uz Gulbeni, palīdziet manai dzimtajai pusei!” Būtībā tas, ka 1972.gadā pārcēlāmies uz dzīvi Gulbenē, bija Gido ievirze. Viņš jau bija sazinājies ar Paulu Lasmani, kurš strādāja partijas komitejā. Izšķirties par lēmumu pārcelties uz Gulbeni palīdzēja arī mūsu dzimtās puses Balvu un Rēzeknes tuvums. Uzreiz sākām strādāt Gulbenes mūzikas skolā. Austriņa jau pirmajā gadā mūzikas skolā nodibināja meiteņu kori, bet 1973.gadā koris devās uz pirmo konkursu Liepājā un ieguva otro vietu. Viņa aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē. Man pēc diviem gadiem Gulbenes kultūras namā (tagad Gulbenes kultūras centrs) uzticēja vadīt pūtēju orķestri, kurā nevienam mūziķim nebija muzikālās izglītības. 1977.gadā orķestris ieguva Tautas kolektīva nosaukumu.
- Bildāt, ka mēdzat vēl un vēlreiz izdzīvot piedzīvoto.
- Sastapšanās ar Austriņu, uzskatu, bija liktenīga. Mums pat dzimšanas dienas, tikai ar gada starpību, abiem ir vienā dienā – 7.martā. Šodien esmu palicis viens, jo vairs nav otras pusītes... Ir bērni un mazbērni, draugi, kolēģi, paziņas, bet Austriņas man ārkārtīgi pietrūkst, jo bijām kopā tik daudzus gadu desmitus. Tos ir neiespējami aizmirst. Tagad vienatnē vēlreiz visu izdzīvoju. Ir brīži, kad domāju, varbūt Austriņai nevajadzēja sevi tā izdāļāt visiem, bet viņa citādāk neprata. Arī tad, kad viņai dienas palika arvien grūtākas, bildu, lai liek mierā darbu, viņa – neparko. Zinot Austriņas raksturu, viņai tā bija vieglāk, nekā atrasties tikai mājas četrās sienās.
Kad arī Gulbenē dzīve bija ievirzījusies normālās sliedēs, Austriņa izpildīja man doto solījumu, sakot, ka tagad ir pienācis mans laiks pabeigt studijas. Un atkal man jārunā par dzīves sakritību. Mūzikas akadēmiju pabeidzu divās specialitātēs – kā trombonists un diriģents. Specialitāte “diriģents” pavēra jaunas iespējas. Man vienmēr ir būtiski, lai muzicēšana būtu kvalitatīva, tāpēc trombonu esmu atlicis malā. Cilvēks uz skatuves nevar kļūt citiem par aprunāšanas objektu. Pret sevi ir jābūt kritiskam, lai gan man daudzi saka, ka vēl varu. Pats gan bieži nonāku iekšēju pārdomu sadursmju varā, lai gan, strādājot ar bērniem, arī jūtos jauns. Audzēkņu ir bijis ļoti daudz. Bieži domāju arī par cilvēkiem, ko esmu saticis. Par Uldi Kokaru ar plašu un dziļu dvēseli, par Edīti un Imantu Kokariem, kuri bija klāt arī tajā brīdī, kad ar Austriņu laulājāmies Rīgas Svētās Ģertrūdes baznīcā. Bijām starp pirmajiem, kas tā rīkojās, lai gan kāzas tika svinētas pirms vairākiem gadiem.
- Arī jūsu meitas Liene un Ieva, kā arī mazmeitas iet pa mūzikas ceļu.
- Man ir ārkārtīgi liels prieks par vecāko mazmeitu Annu, kura spēlē čellu un piedalās pasaules līmeņa konkursos, gūstot labus rezultātus. Viņas mamma Liene apguva vijoles spēli. Vijole ir instruments, kas sākumā patīk ne visiem, bet Austriņa rada laiku cītīgi sēdēt klāt, kamēr Lienīte vingrinājās, man ļaujot darīt savu darbu. Mēs kā vecāki neiebildām, ka vecākā meita aiziet pa mūzikas ceļu. Aizvedām viņu uz konsultāciju pie profesora Rīgā, kurš, noklausījies viņas spēli, atzina, ka Lienītei nekas cits neatliek, ka meitas dēļ mums steidzami jāmaina dzīves apstākļi un jāpārceļas uz dzīvi Rīgā. Reizes divas tajā laikā sēdējām uz čemodāniem.
Šobrīd Lienīte strādā Juglas mūzikas skolā un ir arī menedžere Rīgas Leļļu teātrī. Arī viņas dzīvesbiedrs Ainārs, kurš spēlē čellu, ir starp labākajiem Latvijas mūziķiem. Koncertā, kas 4.martā notiks Gulbenes kultūras centrā, mazmeitai Anniņai aranžēju skaistu Čaikovska skaņdarbu čellam, ko viņa spēlēs savas vecmāmiņas piemiņai. Vidējā mazmeitiņa Nora arī mācās Emīla Dārziņa mūzikas skolā kā pianiste. Jaunākā meita Ieva arī ir beigusi Mūzikas akadēmiju, iegūstot maģistra grādu mūzikas pedagoģijā. Viņa ir pianiste, lai gan šodien strādā Rīgas domes vadītāja Nila Ušakova paspārnē.
Ieviņas meitu pirmklasnieci Gabrielu pagaidām pārbaudām, cik cieša būs viņas saikne ar mūziku. Šobrīd lielākās sarunas, saistītas ar mūziku, man risinās ar mazmeitām, kad viņas atbrauc apciemot mani uz lauku māju Litenes pagastā. Skatos šodien uz viņām un saprotu, kā paiet laiks. Mums kopā ir labi. Kamēr Anna vingrinās, es kopā ar abām pārējām mazmeitām rosos pa pagalmu un dārzu. Lauku mājā nekad darāmā netrūkst.
- Vai dažkārt nepārņem vientulība?
- Arī pēc Austriņas aiziešanas mūžībā pirms diviem gadiem sapratu, ka dzīve turpinās. Ir jādzīvo. Visu šo laiku katru svētdienu braucu pie Austriņas uz Balvu kapiem, lai izrunātos ar viņu. Viens es nejūtos, arī vientulību klāt sev nelaižu, jo Austriņa vienmēr ir blakām. Kamēr Dieviņš dos iespēju, tikmēr vēl strādāšu. Man patīk rosīties arī dārzā, jo tam, ko pats izaudzēju, ir pavisam cita vērtība. Priecājos, ka pagājušajā gadā man izdevās iegūt pakāpenisku tomātu ražu, ka varēju tos aizsūtīt bērniem uz Rīgu. Mana mamma bija kristiete. To esmu mantojis no viņas, būdams lepns. Mamma vienmēr sacīja – ja, dēls, tu netici Dievam, tad nekādā gadījumā Dievu nepazemo. To ievēroju, jo esmu pārliecināts, ka ir spēks, kas mūs dzīvē vada. Katru rītu es mostos, bet vakaros apguļos ar domām par Austriņu. Domās ar viņu apspriežu katru savu rīcību. Es neesmu viens.

+ 2

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Es neesmu viens

Kategorijas