Kultūra – paaudžu saikne un dzīvesveids

2017. gada 24. februāris 00:00

Gulbenes novada bibliotēkā tikšanās ar rakstnieku, žurnālistu un literatūras zinātnieku Arno Jundzi rosināja domāt par kultūru - vienas sarunas laikā neaptveramu tēmu, pievēršot uzmanību it kā ikdienišķiem un šķietami maznozīmīgiem notikumiem, kas saistīti ar mūsu kultūru un izpratni par to. Kultūra ir daudzpusīgs jēdziens, kuru katrs izprot citādāk. A.Jundze vadījis televīzijas raidījumus “100 g kultūras”, “Nacionālie dārgumi” un “Lielā lasīšana”, bet pēdējos gados pievērsies rakstniecībai.

Ar darbu spodrina gan ietvi, gan talantu
“Nesen atbraucu no Itālijas, kas daudziem ir sapņu zeme, - silts klimats, ienākas apelsīni... Tur rītos pie veikala ietvi mazgā ar “Fairy”, lai būtu tīrs un spodrs. Tagad grūti atcerēties, bet kādreiz arī Latvijā ielas mazgāja – brauca mašīna, kas laistīja ielas ar ūdeni. Bērni centās palīst zem mašīnas ūdens strūklas, kas bija kā vēsa duša. Varētu domāt – kāds tam sakars ar kultūru? Taču cilvēki, kas jau agrā rītā mazgā ietvi un visu dienu pēc tam godprātīgi strādā, var gūt panākumus. Tie dažādās jomās ir atšķirīgi, tomēr būtība ir viena – bez darba neko nevar sasniegt ne biznesā, ne kultūrā,” salīdzina A.Jundze.
Varam lepoties, ka mūsu diriģents Andris Nelsons jau otro reizi saņēma prestižo “Grammy” balvu. Tāds sasniegums nebūt nav nācis viegli. A.Jundze atgādina mūsu pašu tautiešu nīgrumu, kad A.Nelsons bija diriģents Latvijas Nacionālajā operā. “Ko tas sīkais tur ir ielikts? Laikam pa blatu... Ja Nelsons nespētu pārvarēt nievas un neticību, apliecinot sevi, tad arī “Grammy” balvu viņš neiegūtu. Tas pats attiecas uz mūsu slavenajām operdziedātājām. Marina Rebeka šeit nevienam nebija vajadzīga, jo, pēc vokālo pedagogu domām, nedziedāja īsti labi. Tomēr tagad viņa ir pasaules klases operdziedātāja, kas dzied uz Amerikas un Eiropas valstu skatuvēm. Tāpat lepojamies ar Kristīnu Opolais, Maiju Kovaļevsku un Elīnu Garanču, bet ir arī daudz vēl nepazīstamu mākslinieku, kas panākumus varētu gūt pēc gadiem,” atgādina A.Jundze. Viņš uzsver, ka ir ļoti daudz jāstrādā un ne vienmēr ir vērts ieklausīties nelabvēlīgā vērtējumā. Katram ir savs ceļš ejams gan kultūrā un mākslā, gan citās jomās.

Vajadzīgi paraugi, kas iedvesmo
Kāpēc daudziem mūsdienu jauniešiem šķiet, ka vairums kultūras pasākumu nav interesanti, ka tie ir novecojuši? Viņi domā, ka tajos iesaistīties nav stilīgi. A.Jundze atceras, ka puikas gados viņš ar draugiem bieži gāja uz kino. Diemžēl Gulbenē un arī Ogrē, kur dzīvoja Arno, jau sen nav kinoteātra. “Mēs uz kino gājām katru otro, trešo dienu. Ja lija lietus vai nebija, ko darīt, varēja skatīties “Fantomasu” vai kādu “bojeviku”, kā toreiz dēvēja spriedzes filmas. Protams, padomju filmas par karu nebija sevišķi cieņā. Toties topā bija itāļu un franču filmas, un kinoteātri bija pilni ar puikām. Kad kinoteātrus slēdza, ļoti ātri pierada, ka nevienam nevajag kino. Cilvēkiem svarīgāk šķita izdzīvot, bet kultūra palika otrajā plānā kā kaut kas otršķirīgs. A.Jundze secina, ka ir izaugušas viduvējības, kas lielā mērā nosaka Latvijas politiku. Turpretī citviet pasaulē kultūra ir kaut kas izcils, kā dēļ ir vērts dzīvot. Mūsu mazajā Latvijā ir talantīgi cilvēki, kas ar savu darbu kultūrā vai mākslā var arī nopelnīt. “Viņi rada garīgās vērtības, ar kurām varam lepoties. Tās mūs dara labākus un skaistākus,” secina A.Jundze.
Par ko fanotu A.Jundze literatūrā, mākslā, mūzikā, ja viņam tagad būtu 18 vai 19 gadi? “Grūti pateikt. Šajā vecumā dzīve šķiet brīnišķīga, taču padomju varas gados trūka perspektīvu, “griesti” bija ļoti zemu. Tagad iespējas ir daudz plašākas. Jautājums tikai, vai visi prot tās izmantot. Pieļauju, ka es fanotu par rakstnieku Tomu Kreicbergu (Toms Kreicbergs ir latviešu izcelsmes ASV rakstnieks. Pārsvarā raksta fantāzijas un fantastikas žanrā angļu valodā. Kreicbergs ir pirmais latvietis starp Amerikas Fantastikas rakstnieku asociācijas biedriem. Pretendējis uz Nebulas godalgu 2014.gadā, kas ir viens no diviem augstākajiem apbalvojumiem fantastikas žanrā - red.). Viņš par rakstnieku vēlējās kļūt kopš bērnības. Mācījās angļu valodu un studēja Amerikas koledžā un universitātē. Viņa grāmatas tiek izdotas vispirms Amerikā un tad tulkotas latviski, jo viņam latviešu valoda ir palikusi otrajā plānā. Tomēr viņa paraugs varētu būt iedvesmas vērts,” secina A.Jundze.

Mūsu sprīdīši dodas iekarot pasauli
Kuri ievērojami cilvēki iedvesmo mūsdienu jauniešus? Izrādās, ka ne vienam vien patīk Artuss Kaimiņš. A.Jundze spriež, ka viņš ir spilgta persona tāpēc, ka beidzis aktieru kursu Kultūras akadēmijā. “Vai viņš iekļūtu Saeimā un būtu politiķis bez aktiera prasmēm? Viņš no savas lomas neizkāpj ne brīdi. Esmu bijis viņa raidījumā “Suņu būda”, kas radīja Artusa popularitāti. Jautājums ir, kas būs ar viņu turpmāk, kad izrādījies, ka viņš ņem Šveices advokāta Meroni naudu,” vēlas zināt A.Jundze.
Viņš apbrīno Latvijas jaunos māksliniekus, kuri studē ārzemēs. Daudzi dzīvo Berlīnē, jo tur lētāk var izīrēt darbnīcu, kur ir piemēroti apstākļi darbam, var lēti iegādāties nepieciešamos materiālus. Kad sagribas būt mājās, var iekāpt lidmašīnā un pēc pāris stundām būt Latvijā. Iespējams, ka tieši tas ir vajadzīgs – doties pasaulē kā sprīdīšiem neatkarīgi no tā, vai atgriezīsies Latvijā.
Nesen dzimšanas dienu svinēja aktieris Andris Lielais, kurš savulaik atveidoja galveno lomu filmā “Vārnu ielas republika”. Viņš savu aktiera karjeru ir veidojis Krievijā – filmējas seriālos, spēlē teātrī. Kad uz Maskavu aizbrauc Latvijas dzejnieki, A.Lielais lasa viņu dzejoļus. Daudz diskutēts, vai ir labi māksliniekiem uzstāties Krievijā pēc tam, kad tā anektēja Krimu. “Daudzi kliedz – nē, nevajag braukt. Bet esam neapmierināti, ka Krievija negrib tirgot Latvijas šprotes. Tā ir tāda divkosība. Tirgoties gribam – vest zivis un citus produktus pāri robežai, bet kultūras darbinieki tur nevar braukt,” uzskata A.Jundze. Viņš atzīst, ka pareizāk ir braukt un paust savu nostāju. “Ļoti labi saprotu arī Alvi Hermani, kurš atteicās braukt. Viņš ir pasaules līmeņa zvaigzne, tāpēc var to atļauties. Režisora atteikums noskanēja daudz skaļāk nekā izskanētu informācija, ja būtu tur aizbraucis. Katram ir sava situācija. Ir ļoti jādomā, ko darīt, jo nevaram Latviju pārcelt uz citu vietu, kur kaimiņos nebūtu Krievija,” atzīst A.Jundze. Viņš uzsver, ka visi lepojas ar Alvi Hermani un Jauno Rīgas teātri. Taču teātra ēka izskatās šausmīgi, jo nav remontēta daudzus gadus. Arno atceras, ka ēka izskatījās tāda pati, kad viņa klasi tur veda uz izrādēm Jaunatnes teātrī. “Ja tūristi Rīgā grib redzēt, kur atrodas pasaulē labākā teātra mājvieta, tad ir kauns to rādīt,” norāda A.Jundze. Viņš uzsver, ka pasaulē pret kultūras tūrismu izturas ar lielu cieņu, tāpēc Latvijā par to būtu vairāk jādomā un jārūpējas.
Arno Jundze ir sapratis, ka vairs nevēlas vadīt televīzijas raidījumus, bet grib rakstīt. Viņš ir apņēmies katru gadu uzrakstīt pa grāmatai. Tā varētu turpināt kādus desmit gadus, bet pēc tam droši vien pievērsīsies kaut kam citam. “Tagad ceturto vai piekto gadu ir izdots pa grāmatai. Ceru, ka šogad būs vēsturisks romāns. Apgādam tas ir jau atdots. Kad grāmata ir pabeigta, es to cenšos izslēgt no galvas. Nav vairs interesanti par to domāt. Tagad vienu jau rakstu, otrai vācu materiālus, par vēl vienu domāju,” viņš saka.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kultūra – paaudžu saikne un dzīvesveids

Kategorijas