Nu bet meitenes - pēc tam

2017. gada 24. februāris 00:00

(Nobeigums. Sākums – 27.janvārī un 10.februārī)

25.marts, Valentīna un Dievs
Manā jaunības dienu atmiņā ir 1949.gada marts. Bija apmākusies diena, ziema vēl tikko sākusi atkāpties. Laukos vēl zemnieki visur pārvietojās zirgā jūgtās ragavās. Todien Bērzpils vidusskolā, kurā mācījos, ienāca divi sarkanarmieši. Drīz pēc tam no manas klases uz skolas direktora Salenieka kabinetu tika pasaukta skolniece Valentīna Slavinska. Viņa bija vietējā meitene, mana vienaudze, kura vēlāk dzīves gaitā kļuva par zinātnieci, ķīmijas doktori. Taču tajā brīdī viņa bija tikai 16 gadus veca jauniete, kuras liktenis karājās mata galā. Kabinetā Vaļa, kā mēs viņu saucām, iegāja reizē ar klases audzinātāju Celmiņu, un viņām uzreiz viss bija skaidrs. Meitenei lika iet mājās savākt mantas un doties uz ciema padomi. Vēl pabrīdināja, ka bēgšanas gadījumā tiks pielietoti šaujamieroči. Atceros, kā militārās apmācības skolotājs smīnēja, kad Vaļu aizveda. Viņa bija neparasta meitene, būdama apveltīta ar asu prātu, bija arī ļoti ticīga. Kad viņu skolā mēdza strostēt par dievticību, viņa atbildēja gudri, ka pat atombumbas izgudrotājs šauboties par to, ka Visums ir bezgalīgs laikā un telpā, taču nešauboties par cilvēku muļķību.
Vaļai laimējās. Viņu neizsūtīja. Pēc tam viņa stāstīja – izrādījies, ka autokolonna ar deportējamajiem jau bija ceļā uz Balvu dzelzceļa staciju bez viņas. Karavīru konvoja priekšnieks bija fakta priekšā, ka arestētā jaunkundze ir atpalikusi no izsūtāmo grupas. Ziņa ātri aplidoja Bērzpili un palīgā Valentīnai atsteidzās viņas tēva brālis. Viņš sarkanarmiešiem atnesa kukulī cūkas cisku un stāstīja, ka radu meitēns faktiski dzīvojot viņa ģimenē jau gadiem ilgi un tikai kļūdas dēļ Valentīna neesot izrakstīta no tēva māju grāmatas. Sarkanarmietis kukuli pieņēmis un palaidis Valentīnu. Vēl piebildis, ka galvenais jau bijis izpildīt plānoto un izsūtīt noteiktu iedzīvotāju skaitu. Tā kā meitene kavējās, viņas vietā jau izsūtīts cits cilvēks. Tāds manās atmiņās ir palicis tā gada 25.marts. Pēc šā un vēl vairākiem citiem sarkanarmiešu un čekistu apciemojumiem skolas direktors pēc gada mira ar sirdstrieku, bet mana un Valentīnas klases audzinātāja ar steigu pameta Bērzpili. Atmiņā palicis arī tas, ka Vaļa kritiskā brīdī prata izturēties ar apbrīnojamu savaldību un pašcieņu. Viņa bija izcila skolniece ar teicamām zināšanām visos mācību priekšmetos, arī krievu valodā. Iespējams, arī tas nospēlēja zināmu lomu viņas liktenī.

Bez komjaunatnes
Krievu valoda bija mans vājais punkts visus skolas gadus, kā arī mācoties Daugavpils Skolotāju institūtā no 1951. līdz 1953.gadam. Un ne es vienīgais tāds, arī maniem draugiem bija tāpat. Paldies pedagogiem, kuri uz to skatījās caur pirkstiem!
Bērzpils vidusskolas gados mūs, skolēnus, mudināja stāties komjaunatnē. Mēs ar Vaļu, skolasbiedriem Jāni Prolu un Pēteri Sudarovu (Balvu pusē šobaltdien pazīstams kordiriģents, mūziķis) turējāmies pretī. Mēs visi cits citam devām solījumu nekad nestāties ne komjaunatnē, ne partijā. Divi no mums – es un Jānis – šo solījumu izpildījām tikai daļēji, jo vēlākos gados tomēr kļuvām par komunistiskās partijas biedriem. Bet tas bija vēlāk. Vidusskolas gados militārās apmācības skolotājs mūs abus ar Jāni pēc izlaiduma aizsūtīja uz kara komisariātu Balvos, kur mūs centās pierunāt tālāk doties mācīties uz karaskolu. Piesolīja visādus labumus. Mēs atteicāmies. Tālāk abi devāmies mācīties uz Daugavpils Skolotāju institūtu, kur brālīgi cīnījāmies ar trūkumu un cītīgi mācījāmies. Žēl, ka Jānis tā arī nekad dzīvē neīstenoja savu īsto aicinājumu – kļūt par garīdznieku.
Institūtā iekūlos ķezā, tiku apvainots par nacionālā naida kurināšanu. Patiesībā konflikta pamatā bija jauniešu ķildas meiteņu dēļ. Tas notika studentu rudens talku laikā Neretā, kur strādājām mēs, studenti no latviešu plūsmas, kā arī krievvalodīgo plūsmas studenti, starp kuriem bija lietpratējs alus brūvēšanā no cukurbietēm. Mēs visi draudzīgi dzērām, dziedājām, līksmojām līdz brīdim, kad virsroku ņēma sacensības gars, cīnoties par meiteņu uzmanību. Es sakāvos ar krievu grupas līderi. Nelielīšos, bet izrādījos pārāks. Vēlāk man pārmeta gan to, gan nevēlēšanos dziedāt krievu valodā. Es atrunājos, ka nepārvaldu šo valodu, nezinu dziesmu vārdus. Izglāba mani pasniedzējs Josifs Šteimanis (plaši pazīstams kā 1995.gadā izdotās grāmatas “Latvijas ebreju vēsture” autors), kurš manus nedarbus norakstīja uz jaunības rēķina un uzsvēra, ka institūtā esmu viens no labākajiem Vēstures fakultātes studentiem.
Ar to vēl nepatikšanas Daugavpilī man nebija beigušās. Visu laiku bija jāuzmanās no viltus draugiem, kuri to vien gaidīja, lai nosūdzētu kādu čekai. Bija tāds provokators, kurš puišus aicināja uz savu istabu klausīties “Amerikas balsi”. Radio tad vēl bija reti kuram. Nebrāļojos ar tiem, kam jutu, ka nevaru uzticēties.
Pēc institūta es, 20 gadus vecs puisis, devos uz savu pirmo darbavietu, lai strādātu par vēstures skolotāju Mēdzūlā (Madonas novada Liezēres pagastā). Biju audzinātājs 7.klasei. Skolēni bija tikai sešus gadus jaunāki par mani. Atceros, kā kāda māte, satiekot mani, garāmejot vaicāja, kas es tāds un no kurienes. Teicu, ka esmu skolotājs un mana dzimtā puse ir Strūžāni pie Rēzeknes. Sieviete iesaucās: “Meitiņ, nāc skaties - tev skolotājs no Latgales!” Es nepaliku atbildi parādā: “Agrāk mēs, latgalieši, braucām pie jums grāvjus rakt, bet tagad braucam mācīt jūsu bērnus!” Patiesībā atmiņas par darba gadiem Mēdzūlā man ir ļoti saulainas. Pavisam drīz mani iesauca dienēt armijā. Atsveicinoties no manis, audzināmās klases bērni raudāja. Arī es nespēju slēpt aizkustinājuma asaras, stāvēdams klases priekšā.

Sibīriešu raksturs un armijas skola
Uz tālo Aizbaikālu Austrumsibīrijā kopā ar citiem jauniesauktajiem braucām vilcienā trīs nedēļas. Man līdzi bija skolotāja alga, varbūt pirmo reizi mūžā jutos bagāts. Aiz Urāla kalniem vienā no stacijām gribēju nopirkt konfektes. Bufetē ieskrēja mūsu vilciena dežurējošais virsnieks un nokliedzās, ka ešelons tūlīt dosies tālāk. Pārdevēja uz letes man izdeva sīknaudu vien un izlikās, ka ir norēķinājusies. Tā bija pirmā reize, kad citā valstī, citā kultūrā man nācās pastāvēt par sevi vienam pašam. Bet man joprojām bija vēl tikai 20 gadu. Pārdevēja man izdeva naudu, kā nākas, un es skrēju uz vilcienu, kurš jau uzņēma gaitu. Uzlēcu uz kāpšļiem un, palikdams vagona ārpusē, turējos no visa spēka. Tā pagāja krietna pusstunda. Ārā bija 15 grādu aukstums. Garām traucās cits ešelons, saceļot ledainu vēju. Es nepadevos. Stāvēju kā sālsstabs. Mašīnists pa logu palaikam uzmeta man acis, līdz beidzot apžēlojās un apturēja vilcienu. Brauciena galamērķis bija Sretenskas pilsēta Šilkas upes (Amūras pietekas) krastā. Aizbaikāla kara apgabala komandieris bija ekscentrisks, izspļauts mūsdienu Krievijas politiķis Žirinovskis. Ieviesa noteikumus, ka visiem karavīriem ir jāstaigā parādes solī, jo, kur divi kareivji, tur jau esot ierinda.
1955.gadā nomainījās mūsu komandējošais sastāvs. Tikām autoritatīviem komandieriem ar pieredzi un militārajām zināšanām. Mīnmetēju baterijā, kuras sastāvā biju, par komandieri kļuva Krievijas-Somijas kara veterāns kapteinis Ivans Koršunovs. Saistībā ar viņu atmiņā palicis starpgadījums, kas varēja beigties traģiski. Mācību laikā mīnmetēja mehānisms nenostrādāja un mīna palika stobrā. Visas vajadzīgās manipulācijas šādas ķibeles sakarā veica mūsu komandieris pats. Vēlāk viņš teica - tehnika ir veca, nolietojusies. Ja mīna stobrā būtu sprāgusi, bojā aizietu viss karavīru sastāvs.
Nevaru aizmirst citu traģisku gadījumu, kad mācību laikā bojā gāja dienesta biedrs – balvenietis ar zīmīgu uzvārdu Cars. Mums bija jāpārceļas pāri Šilkas upei. Amfībija, uz kuras atradās prettanku vienība, sāka slīkt. Visi nometa drēbes un vispirms zābakus, lai peldētu krastā. Caram bija hromādas zābaki, viņam laikam bija žēl tos zaudēt. Un viņš zaudēja dzīvību. Žēl. Viņš bija studējis medicīnu, armijā bija feldšeris.
Mēs, kareivji, tikām arī sūtīti uz kolhozu palīgā novākt ražu. Tas bija pie Ķīnas robežas. Sadraudzējos ar vietējām skolotājām. Palīdzēju kā zīmētājs, noformētājs. Skolas direktore uz atvadām paaicināja mani ciemos kopā ar citiem draugiem pie klāta galda, tika dzerta kandža. Vēlāk mums pievienojās divi vietējie ražena auguma puiši. Pēc pāris glāzītēm sāku dziedāt. Dāmām tas gāja pie sirds. Vietējie puiši laikam kļuva greizsirdīgi. Viens aicināja mani iziet laukā. Sapratu, ka bez kautiņa neiztikt. Visādi atrunājos, bet jutu, ka labi nebūs. Direktore sēdēja un smīnēja. Un tad piepeši kaut kur no aizkrāsnes izvēlās večuks manos tagadējos gados – tā ap 80. Viņa bārda nošūpojās vien, kad večuks atvēzējās un iecirta vienam no vietējiem puišiem asu pļauku. Un tavu brīnumu! Pļauku saņēmušais pieklusis aši noteica: “Piedod, tēvs!” Incidents bija izsmelts vēl tā īsti nesācies.
Pēc armijas, Latvijā atgriežoties, sāku strādāt par vēstures skolotāju Druvienā. Es no puikas biju kļuvis par vīru. Skolā bija direktors entuziasts – Vilberts Pidiks. Starp kolēģiem bija arī dziedāšanas skolotāja Olga Trekše, kura šeit nonāca no iepriekšējās darbavietas Cesvaines vidusskolā pēc skandalozā gadījuma, kad skolēni bija uzdrošinājušies virs Cesvaines pils pacelt Latvijas karogu. Druvienai manā dzīvē un sirdī ir īpaša nozīme. Tur bija brīnišķīgi kolēģi, skolēni, tur sportoju, tur 1956.gada ziemā satiku savu mūža mīlestību – baltkrievu meiteni Gaļinu no ģimenes, kuru vācieši kara laikā kā gūstekņus ieveda Latvijā no Baltkrievijas. Viņa palūdza aizdot slēpes. Tā sākās mūsu mīlestības stāsts mūža garumā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nu bet meitenes - pēc tam

Kategorijas