Viss sākās ar papīra lellēm

2017. gada 28. februāris 00:00

4898

Stradu pagasta “Miestiņu” mājas logos bieži vien vakaros ilgi nenodziest gaisma, jo Dace Tomase strādā pie kārtējā rokdarba. Top kārtējais zeķu vai cimdu pāris, šalle, cepure vai vasarīgi draiska soma, ko rokdarbu cienītāji varēs iegādāties Zaļajā vai vēl kādā citā tirdziņā. “Man patīk rokdarbi, tikai jāapzinās, ka rokdarbnieču ir daudz, tāpēc jārēķinās ar konkurenci,” saka Dace, kura reģistrējusies kā pašnodarbinātā persona.

Pati uzšuj izlaiduma kleitu
“Mācījos Gulbenes vidusskolā, kur man ļoti patika mājturības stundas, tāpēc mājās brīvajā laikā pati mēģināju tamborēt un adīt papildus skolā gūtajām zināšanām. Tomēr visa sākums bija lelles. Bērnībā no bieza papīra izgriezu lelles, tad no papīra modelēju tām tērpus. Lelles bija vairākas, tāpēc arī tērpu bija daudz. Skatījos žurnālos tērpus, tos uzzīmēju un ieģērbu lelles. Vēlāk, kad jau biju paaugusies, ja kaut ko no rokdarbiem īsti nesapratu, talkā nāca mamma ar savu padomu. Jau tad, kad mācījos vidusskolas pēdējās klasēs un pēc tam Latvijas Lauksaimniecības universitātē apguvu pārtikas tehnologa profesiju, pati sev šuvu kleitas, svārkus, blūzes, jo tolaik veikalos maz ko varēja iegādāties. Beidzot augstskolu, sev pat izlaiduma kleitu pati sašuvu. Tolaik biju mazliet slaidāka, zināju sava auguma izmērus, nebija nekādu grūtību. Bet tad pienāca brīdis, kad man apnika šūt, adīt un tamborēt tikai sev vien. Gribējās ar savu veikumu iepriecināt arī citus cilvēkus. Noadīju cimdus, zeķes, cepuri vai šalli un kādam uzdāvināju. Arī tagad pie šūšanas darbiem ķeros tikai tad, ja, piemēram, vajag kādai no tamborētajām somiņām iešūt oderi. Kāpēc noņemties ar šūšanu? Ja kaut kas ir vajadzīgs, varu veikalā nopirkt to, kas patīk,” stāsta Dace.

Vajag simts dažādu rokdarbu
Dacei bijis grūti sameklēt darbu, tāpēc viņa aktīvi iesaistījusies Zaļajos tirdziņos. Trīs gadus rokdarbniece savus darinājumus pārdevusi, būdama Valsts nodarbinātības dienesta uzskaitē, bet nu jau trešo gadu Dace ir pašnodarbinātās personas statusā. “Bija laiks, kad no dažādiem materiāliem veidoju puķītes, ko var piespraust pie tērpa. Tirdziņos tās sākumā cilvēki pirka ļoti labi. Tagad ir pat tādas reizes, kad neizdodas pārdot neko, jo neesmu vienīgā rokdarbu piedāvātāja. Ir cilvēki, kuri man piezvana un lūdz kaut ko noadīt vai notamborēt. Ir cilvēki, kuri atbrauc uz māju, lai paši izvēlētos kādu no darbiem. Piemēram, ja man lūdz noadīt zeķu pāri, tad noteikti noadu divus trīs pārus, jo bez pēdas iepriekšējas nomērīšanas ir grūti noadīt tai atbilstoša lieluma zeķes. Neadu no agra rīta līdz vēlam vakaram, jo ir taču arī citi mājas darbi. Īpaši jau vasarā, kad jāpļauj zāle, jāravē dārzs un puķu dobes. Pagaidām es tikai adu un tamborēju. Arī tapošanu esmu uz laiku atlikusi malā. Ar audējām arī nevaru sacensties, jo aust neprotu. Cilvēks jau nekad nevar visu zināt un prast. Džemperus neesmu adījusi jau desmit gadus, jo tirdziņā apģērbus neviens īpaši nepērk,” stāsta Dace. Viņa esot saskaitījusi septiņdesmit dažādus rokdarbus, ko iespējams piedāvāt cilvēkiem. “Ceru, ka ar laiku iesaistīšos arī internetā izveidotajā portālā “meistardarbs.lv.”, bet tad ir vajadzīgi simts dažādi rokdarbi. Nedomāju, ka ar interneta starpniecību kļūšu bagāta, bet kāpēc nepastāstīt arī citiem par to, ko protu,” uzskata rokdarbniece.

Izvēlas balto un sarkano toni
Dacei patīk darināt kaut ko jaunu. Idejas viņa smeļas rokdarbu žurnālos. Pavisam nesen Dace notamborēju jostas, kas labi piestāvēs meitenēm ar slaidu vidukli pie kādas kleitas. Domājot par pavasari, viņa sākusi tamborēt mazus lakatiņus, ko apsiet ap matiem, - tā bijusi kādas klientes ierosme. Domājot par saulaino laiku, top arī tamborētas cepures. Jaunums ir arī tamborētas savelkamas apkaklītes. Dace par apjomīgāko tamborējumu uzskata baltu apmetni, kas veidots no dažādiem rakstu motīviem. Pagājušas divas nedēļas, kamēr apmetnis ticis pabeigts. “Tamborējumā ātri var ielaist kļūdu, tāpēc cītīgi jāseko rakstam, bet, adot vienkāršu adījumu, varu pat televizoru skatīties, jo pirksti kustas automātiski. Ir bijis arī tā, ka nākas visu izārdīt. Man tas ļoti nepatīk. Labi, ka tā bieži negadās,” bilst Dace. Dzijas viņa iegādājas veikalos, tam tērējot pati savu naudu. Viņa novērojusi, ka pēdējā laikā cilvēkiem patīk rokdarbi no baltas dzijas vai diegiem. Arī pašai ir iepaticies baltais tonis. Pieprasīti ir arī sarkanie toņi. Piemēram, ļoti ātri tirdziņā izpirktas adītas zeķes spilgti sarkanā krāsā. Dace uzskata, ka starp rokdarbniecēm konkurences netrūkst, tāpēc īpaši neviens ar saviem rokdarbnieka knifiem nedaloties.

Ir vajadzīgs noskaņojums
“Es adu un tamborēju tikai tad, kad sajūtu iekšēju nepieciešamību. Neesmu rokdarbniece, kas to izvirza par obligātu ikdienas pienākumu. Dažkārt ir tā, ka adu, bet nemitīgi kaut kas neizdodas tikai tāpēc, ka nav noskaņojuma. Noskaņojumam noteikti ir jābūt,” uzskata Dace. Viņas lielākais sapnis ir, ka reiz būs pašai sava adāmmašīna, tomēr Dace nav pārliecināta, ka sapnim būs lemts piepildīties, jo ir vajadzīga gan nauda adāmmašīnas iegādei, gan iemaņas, tāpēc jāmācās kursos. Dace vērsusies pie cilvēkiem, kuri jau strādā ar adāmmašīnu, bet neviens neņēmies ierādīt šo prasmi. “Laikam jau saprot, ka tādējādi varu kļūt par konkurenti,” prāto rokdarbniece. Darinot rokdarbus, Dace pieradusi pie noteiktas dienaskārtības. “Domāju, man būtu pat grūti, ja kāds regulētu pēc sava prāta. Ja vien tirdziņos rokdarbus labāk pirktu, man nebūtu nekādu pretenziju strādāt tikai mājās. Dzirdēju, ka Amatnieku biedrība domā par sava veikala izveidi, tad gan labprāt ar to sadarbotos, lai gan, kā jau teicu, ir jāiztur liela konkurence,” piebilst Dace.

+ 3

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Viss sākās ar papīra lellēm

Kategorijas