No taciņas līdz automaģistrālei
Netālu no Tukuma Engures novada Smārdes pagasta Milzkalnes ciematā atrodas viens no retajiem nocietinātas viduslaiku muižas paraugiem Baltijā un vienīgais Latvijā, kas saglabājies līdz mūsu dienām. Tas ir Šlokenbekas muižas ansamblis.
Šlokenbekas muiža rakstos minēta jau pirms 1442.gada, taču par nocietinātās muižas sākumu uzskata laiku pēc 1484.gada, kad Tukuma pils komandants Vennemārs (Verners, Volmars) Butlars uzbūvējis nocietinātu muižu ar kungu dzīvojamo ēku.
Man bija liels pārsteigums, ka Šlokenbekā atrodas pirmais Ceļu muzejs Eiropā un pasaulē, ko dibinājuši Latvijas ceļinieki. Muzeja ekspozīcija izvietota muižas bijušās dzīvojamās ēkas desmit zālēs un verandā, kā arī Kalna un Lejas ratnīcās. Katrai muzeja zālei ir sava tematika, kas saistīta ar ceļu un tiltu nozari. Kādā no fotogrāfijām redzams tilts, uz kura cieši viena pie otras stāv piekrautas smagās kravas mašīnas – izskatās pēc sastrēguma. Izrādās, ka 1968.gadā tā pārbaudīja jaunā tilta izturību, kas bija uzcelts pār Lorupes gravu. Dzīvojamajā ēkā var aplūkot ekspozīciju par Latvijas ceļu tīkla un ceļu nozares attīstību – kā saka, no taciņas līdz automaģistrālei. Izstādīti arī gadsimta sākumā izmantotie ceļu projektēšanas un būvniecības mērinstrumenti.
Kalna ratnīcā izvietota zirgu iejūgu un ratu kolekcija, arī zirgu vilkmes ierīces ceļu darbiem. Vitrīnās ir izlikti materiāli par zirgkopību un zirga izmantošanu tautsaimniecībā, par zirgu sportā, mākslā, tautas dziesmās un ticējumos. Lejas ratnīcā novietoti dažādi ceļu būves mehānismi.
Vispār muzejā var uzzināt daudz interesanta. Piemēram, Latvijā pirmais dzelzsbetona tilts atklāts 1909.gadā pār Salacu pie Salacgrīvas. Šādi tilti ilgāk kalpo, tie iztur lielāku transporta slodzi nekā koka tilti. Dzelzs un betona savienojumam piemīt lielāka elastība un pretestība saspiešanai un sadrupināšanai nekā tā atsevišķām sastāvdaļām. Svarīgi arī, ka betona sastāvam vajadzīgos materiālus - cementu, granti, šķembas, smilti – var iegūt no vietējiem izrakteņiem. Man pārsteigums bija tas, ka sākotnēji dzelzsbetons izgudrots pavisam citām vajadzībām. Izrādās, ka franču dārznieks Žozefs Monjē audzēja palmas, kuras pēc tam podos sūtīja uz Angliju. Ja pods sasitās, palma gāja bojā. Tad nu viņš mēģināja izveidot ļoti izturīgus podus. Viņš izlēja podus no cementa javas, tomēr arī tie nebija pietiekami izturīgi. Tad viņš ievietoja vienu mucu otrā un starp tām ielika stiepļu pinumu un uzlēja javu. Nu podu izturība bija pārsteidzoša, un mērķis bija sasniegts. Tā 1867.gadā tika patentēts dzelzsbetons, ko vēlāk sāka plaši pielietot būvniecībā.
Interesanti, ka pirmais bruģis Rīgā parādījās 12.gadsimtā no baļķiem, dēļiem un sprunguļiem. 13. gadsimtā pilsētā sākās mūra ēku celtniecība, bet vēlāk koka ēkas celt aizliedza. Arī ielu bruģēšanai koku izmantoja maz, jo parādījās dolomīts, ko ieguva Doles salā. Pirmā vieta, ko Rīgā nobruģēja 1413. gadā, bija Rātslaukums. Zviedru laikos (17.gadsimtā) brauktuvēm izmantoja neapstrādātus laukakmeņus un plienakmeņus. Katram zemniekam, kurš iebrauca pilsētā, bija jāatved vairāki laukakmeņi. 1851.gadā Rīgā tika izdota pavēle par obligātu ielu bruģēšanu, ieviešot īpašu nodokli, lai gūtu tam finansējumu. No Zviedrijas vestos kaltos (rindu) akmeņus jeb Rīgas bruģi sāka veidot 1873.gadā. Ar šo bruģi vēlāk klāja lielāko daļu Rīgas ielu. Arī mūsdienās tas ir saglabājies vairākas pilsētas ielās, sevišķi Vecrīgā.
Mūsdienās gandrīz puse Latvijas valsts autoceļu ir noklāti ar asfaltu vai melno segumu. Asfaltētiem ceļiem ir bijusi būtiska nozīme mūsu valsts attīstībā jau kopš 20.gadsimta divdesmitajiem gadiem. Pirmās ziņas par asfaltu kā ceļu būvmateriālu fiksētas Babilonijā, kur apmēram 625 gadus p.m.ē. to sajauca ar apdedzinātiem māliem un izmantoja ielu segumā. Asfaltu zināja arī senie grieķi. „Asphaltos” no grieķu valodas vārda nozīmē – kalnu sveķi. Romieši vārdu pārveidoja uz „asphaltus” un materiālu izmantoja celtniecībā – pirtīs, ūdenskrātuvēs un akvaduktos. Asfalts kā būvmateriāls sastāv no bitumena, kas ir naftas produkts, un šķembu, grants un oļu pildvielām. 1860.-1870.gados ar bitumena maisījumu apstrādāja tikai ietves un ielu krustojumus.
Satiksmei kļūstot intensīvākai, bija jāuzlabo grants ceļi. Pirmie mēģinājumi apstrādāt balto šķembu segumu ar melnām saistvielām jeb bituminēšana notika 1925.gadā uz Rīgas-Jelgavas un Rīgas-Jūrmalas šosejām. To veica ar rokām: šķembas uz ceļa noslaucīja ar metāla sukām un slotām, lai nebūtu putekļu, tad ar kausiem, lejkannām vai smidzinātājiem to aplēja ar bitumenu. Izlējumu apbēra ar sīkšķembām un pieveltņoja. Mūsdienās šie darbi notiek mehanizēti. Asfaltu ražo speciālās asfaltbetona rūpnīcās, ieklāj ar ceļu tehniku.
Muzejs piedāvā arī īpašu pārsteigumu – lustīgu izbraukšanu ar atjaunoto mikroautobusu “RAF Latvija”. Un vēl – ieeja muzejā ir bez maksas.
- Teksts un foto: Pārsla Konrāde
Kategorijas
- Afiša
- Sporta pasākums
- Izstāde
- Koncerts
- Balle
- Teātris
- Pasākums
- Baznīcā
- Meistarklase
- Kino
- Izlaidums
- Jauniešiem
- Senioriem
- Bibliotēkā
- Bērniem
- Tirdziņš
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Palīdzēsim ķepaiņiem!
- Mēs pamanījām!
- Citas ziņas
- Atbildam lasītājiem
- Reklāmraksti
- Veselība
- Kultūra un izklaide
- Dzīvespriekam
- Konkursi
- Horoskopi
- Sports
- Cope un medības
- Vietējās ziņas
- Kriminālziņas
- VĒLĒŠANAS 2017
- SAEIMAS vēlēšanas
- Pašvaldību vēlēšanas
- Vārds deputāta kandidātam!
- Latvijas ziņas
- Noderīgi
- Interesanti
- Eiropas Savienībā
- Laika ziņas
- Skolēnu, jauniešu aktivitātes
- Statiskas lapas
- Ceļojumi
- Ēdamprieki
- Projekti
- Projekts "Riska bērni"
- Projekts "Saimnieko gudri"
- Projekts "Kam ticēt?"
- Projekts "Medijs vai mediju izstrādājums?"
- Projekts "Paver plašāk logu no senatnes"
- Projekts "Mediju kritika"
- Projekts "10 gadi Gulbenes novadā - vai veiksmes stāsts?"
- Projekts "Rūpēsimies par vidi!"
- Projekts "Mediju projekts"
- Projekts "Vide"