Ar latvisko garu piepildīta

2017. gada 3. marts 00:00

3888

Septiņi sapņi ir ne tikai barona meitai. Daudz vairāk nekā septiņus sapņus savā mūžā izdzīvojusi un piepildījusi jaungulbeniete Inta Aizkalniete, kura visu savu darba mūžu atdevusi Sveķu internātpamatskolai, mācot audzēkņiem matemātiku.
“Interese par vēsturi bija galvenais iemesls, kāpēc piekritu rakstīt scenāriju šim lieluzvedumam. Mani ļoti aizkustināja vēstures pētnieces Anitas Liniņas stāstījums par Jaungulbenes pils baroniem. Vēlāk pat izrādījās, ka abas ar Anitu esam novadnieces – sēlietes. Mūsu senči 19.gadsimtā dzīvojuši blakus mājās. Rakstot scenāriju par barona Paula Tranzē-Rozeneka dzimtu, ieskatījos baznīcu grāmatās, izpētīju periodikas rakstus, lai tādējādi varētu vēsturi atainot maksimāli tuvu. Pirmajā variantā visu biju izveidojusi kā montāžu, bet saņēmu norādi, ka tam jābūt kā krāšņai romantiskai teātra izrādei, lai gan nekad nebiju rakstījusi lugu. Sākumā teksta bija krietni vairāk, tāpēc aptuveni pusi nācās noīsināt. Uzskatīju, ka izrādei jābūt arī reālistiskai. Ja mani atkal uzbužinātu, droši vien atkal uzrakstītu ne tikai lugu, bet arī vēl kādu grāmatu,” stāsta Inta, kuras dzimtā puse ir Aknīste.

Nebijām autoritatīvie vecāki
“Man ir divas māsas - par mani vecākas, kuras par mani ļoti rūpējās, jo ģimenē biju pastarīte. Mana mamma bija ļoti mīļa un laba. Arī kā māsas labi sadzīvojām. Manas meitas, kad bija mazas, ļoti labi cita ar citu sapratās. Tagad, kad viņas ir jau pieaugušas un izveidojušas pašas savas ģimenes, meitas ir ne tikai kā māsas, bet arī kā labākās draudzenes. Mums ar vīru Aivaru, kurš arī ir 35 gadus nostrādājis Sveķu skolā, ir piecas meitas – Aija, Anita, Līga, Laima un Laura. Un nu jau ir pieci mazbērni – Roberts, Rihards, Annija, Agnese un vēl viena mazmeitiņa, kas piedzima šajā pirmdienā. Mums ir labi znoti - Renārs, Edgars, Einārs, Juris un Dāvis. Uzskatu, ka mēs esam draudzīga ģimene. Abi ar vīru neesam autoritatīvie vecāki, jo nekad meitām neko necentāmies uzspiest ar varu, apzinoties, ka dzīve pati visu sakārto, kā vajadzīgs,” saka Inta un nes rādīt piecas mapes. Katrā no tām ir meitu skolas un studiju gados saņemtās atzinības, uzslavas, diplomi.
Īpaši tuvs Intas sirdij ir biezs albums, kas atklāj, ar kādu mīlestību meitas, savulaik vēl mazas būdamas, rakstījušas vēstules un apsveikumus saviem vecākiem un cita citai dažādos svētkos. “Pie mums Valentīndienu vēl pat nesvinēja. Raidstacijā “Amerikas balss” uzzinājām, ka tur tiek svinēta sirsniņdiena. Mēs arī sākām zīmēt un dāvināt cits citam sirsniņas. Ziemassvētkos meitas ar savām ģimenēm vienmēr atbrauc pie mums. Tad klājam lielo viesību galdu,” Inta iekšēji izdzīvo šo sirsnīgo kopā būšanas sajūtu.
Viņa līdzīgi kā Aivars uzskata, ka ļoti svarīgi bērniem ielikt pamatus – iemācīt strādāt, mācīties, būt labiem cilvēkiem. “Jau kopš mazotnes abi ar vīru meitām mācījām, ka būs tikai tas, ko paši nopelnīsim. Lai gan bijām liela ģimene, nekad neesam prasījuši pabalstus. Sējām cukurbiešu hektāru, rudenī nodevām, lai dabūtu cukuru. Sestdienās un svētdienās visi gājām strādāt mežā, mājās bija sava saimniecība, kurā visiem pietika darba. Visas meitas skolu pabeidza ar ļoti labām sekmēm. Augstskolās iestājās budžeta grupās. Visas beigušas augstskolas. Divām meitām ir pat divas augstākās izglītības. Man šķiet, ka labu izglītību nosaka vairāki faktori – labi skolotāji, pašu uzņēmība un darbs, kā arī ģimenes attieksme pret izglītību un skolu. Sākumskolā paši daudz palīdzējām meitām mācīties, kamēr viņas apguva prasmi mācīties patstāvīgi. Visas meitas ar labiem panākumiem startēja matemātikas, fizikas, bioloģijas, vizuālās mākslas olimpiādēs gan rajonā, gan valstī. Piedalījās un guva uzvaras šaha un dambretes turnīros, dzejoļu konkursā “Zvirbulis” un citos. Reiz saskaitīju, ka kopā iegūti vairāk nekā 200 diplomi un atzinības. Uzskatu, ka laba izglītība ir stiprs pamats turpmākajā dzīvē. Visām meitām ir darbs Latvijā, arī vīri strādā tepat,” Intai ir pamats būt lepnai. Ar mīlestību viņa piemin sava vīra vecākus, kuri ļoti palīdzējuši meitu audzināšanā, jo visi kopā dzīvojuši viņu mājā, kurā Inta un Aivars dzīvo arī šodien.

Iepazīstas spēlējot šahu
Par savas dzīves lielāko atbalstu jau 37 gadus Inta uzskata savu vīru Aivaru, kurš ir viņas studiju un pat grupas biedrs. Abu jūtas vēl arvien ir tādas pašas kā satiekoties. Arī Aivars ir matemātiķis un 35 gadus nostrādājis Sveķu skolā. Aivaram vienmēr paticis spēlēt šahu un dambreti, tomēr viņš atzīst, ka meitas šajās prāta spēlēs esot stiprākas, jo viņš neliekot lietā šaha spēles teoriju. “Daugavpilī, spēlējot šahu, abi arī tā labāk iepazināmies. Arī tad, kad paši vēl bijām ļoti jauni, skolā starpbrīžos spēlējām dambreti. Studiju gados iesaistījāmies arī studentu celtnieku vienībās. Šahā Aivars ir stiprāks par mani, tāpēc vairs nespēlēju. Esmu cilvēks, kas ļoti par visu uztraucas. Spēju stresot pat par sīkumiem. Mans vīrs ir ne tikai mūsu ģimenes, bet arī mans balsts. Droši vien bez viņa es nebūtu tā, kas esmu šodien,” atzīst Inta.

Cilvēkam dzīvē ir sava misija
Inta uzskata, ka katram cilvēkam dzīvē ir sava misija. “Savulaik matemātikas fakultāti augstskolā beidzu ar izcilību, tomēr dzīve izveidojās tā, ka savu darba mūžu veltīju bērniem ar speciālām vajadzībām. Šobrīd, kad veselības dēļ pošos projām no darba Sveķu internātpamatskolā, ir daudz pārdomu par to, ko esmu paveikusi. Man bija lieliski skolotāji Aknīstes vidusskolā. Matemātikas skolotāja iemācīja saskatīt likumsakarības, nepadoties, ja uzdevumu neizdodas atrisināt uzreiz. Ir pat gadījies, ka uzdevuma risinājumu nosapņoju. Skolas direktors vēstures stundās iemācīja sistēmu, kā viegli atcerēties faktus, ka, izprotot konkrētās situācijas cēloņus un sekas, kādas rada šie cēloņi, var izdarīt secinājumus. Latviešu un krievu valodas skolotājas ne tikai perfekti iemācīja gramatikas likumus, bet rosināja domāt radoši. Angļu valodas skolotāja rīkoja viktorīnas par Angliju, pēcpusdienas ar tējas dzeršanu angļu gaumē, pa skolu staigājām, dziedādami dziesmas angļu valodā. Šo skolotāju darba metodes vēlāk izmantoju savā darbā,” atceras Inta.
Viņa nenoliedz, ka matemātika ir grūts mācību priekšmets jebkurā skolā, jo tā prasa domāšanu, loģiku un likumsakarību izpratni. “Īpaši smaga tā ir bērniem, kuriem šie procesi ir traucēti, tāpēc par svarīgāko uzdevumu uzskatīju radīt šiem bērniem interesi, vēlmi darboties, izzināt. To centos veicināt stundās, pielietojot spēļu elementus, radošu uzskates un izdales materiālu, spēles, rotaļas. Speciālās izglītības sistēmā nav mācību grāmatu. Gadu gaitā esmu izveidojusi uzskates un izdales materiālus 5.-9. klašu grupā par visām tēmām - darba lapas, izdales materiālus, spēļu komplektus,” saka Inta.
Kopš 1998.gada Inta veidojusi matemātikas konkursus. “Ir bezgala daudz iespēju dažādot matemātikas mācīšanu. Īpaši ražens bija iepriekšējais mācību gads. 2016.gada martā ar 5.-9.klašu komandu ieguvām 2.vietu valsts speciālo skolu matemātikas konkursā „Matemātika sadzīvē”. Te lietiski noderēja matemātikas konkursos gūtās prasmes domāt netradicionāli,” stāsta Inta.
Izrādās, ka Latvijas Speciālā olimpiāde savā mājaslapā un diplomos joprojām lieto Intas izveidoto logo – olimpisko putnēnu krosenītēs. Arī Sveķu internātpamatskolas karogs austs pēc viņas skices. Inta izpētījusi gan Sveķu internātpamatskolas, gan Sveķu pamatskolas vēsturi. Daudzus gadus vadījusi apgleznošanas pulciņu, ar zīda un stikla krāsām veidojot dekorus skolas noformēšanai, glezniņas Bāreņu fondam un skolas viesiem. Pagājušajā mācību gadā izveidoti dekori „Latviešu ornamenti”.
“Man vienmēr ļoti nozīmīga šķitusi sabiedrības attieksme pret Sveķu internātpamatskolas skolēniem, jo vispārpieņemtais viedoklis ir tas, ka viņu spējas ir vājas. Tāpēc regulāri rakstīju novada avīzēm par mūsu skolēnu sportiskajiem sasniegumiem, pasākumiem skolā un ārpus tās. Ikvienam cilvēkam ir savas īpašās spējas, talanti, un ir ļoti svarīgi tos pamanīt, attīstīt, veicināt skolēnu ticību sev un saviem spēkiem. Daudzus gadus darbojos skolas vokālajā ansamblī „Baloži”. Kopā ar skolotāju Jolandu Andževu rakstījām dziesmas, braucām uz festivāliem Latvijā, bijām Polijā. Šajos Ziemassvētkos skolēni iestudēja bērnu ludziņu ar manu tekstu „Dāvanu maiss”,” stāsta Inta.

Visa pamatā – stipra ģimene
Inta ir pārliecināta, ka visas dzīves pamats tomēr ir stipra ģimene. “Vecākā meita ieguva pirmo vietu valstī ar zinātnisko darbu par savas dzimtas vēsturi. Šobrīd šo darbu turpinu es. Gan manā, gan vīra dzimtā, ciktāl esam izpētījuši, tas ir, kopš 19.gadsimta sākuma, senčos ir tikai latvieši. Šis latviskais gars ir arī mūsu ģimenē. Abi ar vīru saviem vecākiem esam vēlie bērni, jo mūsu tēviem bija jāatgriežas no izsūtījuma Sibīrijā. Vīrs piedzima, kad viņa tēvam bija jau 50 gadi, bet manam tētim – 55 gadi. Atceros, kā vīratēvs stāstīja par pēdējo kara dienu. Leģionāriem no viņu rotas bijusi iespēja aizbraukt laivās uz Zviedriju, bet vīratēvs tomēr palicis, uzskatot, ka Latvija ir viņa dzimtene, lai gan zinājis, ka netiks saudzēts,” stāsta Inta.
Arī šobrīd ģimene dzīvo vīra senču mājās, kas celtas 1892.gadā. Baļķi mājas būvniecībai vesti no Piebalgas mežiem. “Apbrīnojamas ir tālaika cilvēku amatu prasmes! Manuprāt, dzimtas vēsture dod ļoti stingru pamatu un daudz interesantu atklājumu. Piemēram, izrādās, ka mana mamma savulaik bijusi viena no mazpulku diženajām, bet vīratēvs ieguvis pirmo vietu valstī aizsargu sacensībās šaušanā ar patšauteni. Mājās kā relikviju joprojām glabājam sudraba kausu, ko tika pasniedzis Kārlis Ulmanis. No vīratēva esam mantojuši mīlestību pret bitēm. Domāju, ka mūsu ģimenes pamats un spēks ir dzimtas sakņu apzināšana un mūsu dzimtenes Latvijas mīlestība,” lepni saka Inta.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar latvisko garu piepildīta

Kategorijas