Labāk strīdēties vai klusēt?

2017. gada 3. marts 00:00

Vai ģimenē ir jāstrīdas? Varbūt ir pareizi nestrīdēties nemaz? Ko nozīmē kontrolēt emocijas? Vai apvainoties ir izdevīgi? Uz šiem un vēl daudziem citiem jautājumiem, lai atklātu ģimenes strīdu slēptās problēmas, atbildes sniedz psihoterapeits Māris Belte.

Strīds – emocionāla otra cilvēka aizskaršana
Ģimenē strīdi parasti notiek starp sievu un vīru, starp vecākiem un bērniem, savā starpā strīdas arī bērni. “Jautājums ir, ko mēs strīdoties gribam panākt, vai no strīdiem spējam iziet cieņpilni. Ja cilvēki vispār nestrīdas, vai tas ir ideāli? Diezin vai. Piemēram, vīriešiem ir tendence strīdos racionalizēties, visu saliekot it kā pa punktiem. Šis vīrieša aizsargmehānisms strīdos normālu sievieti kaitina. Varbūt racionalizēt vienmēr nevajag, jo ir arī dažādi psiholoģiskie aizsargmehānismi. Strīds ir emocionāla otra cilvēka aizskaršana. Te pamatā ir pašapziņas problēmas. Ģimenē mēs katrs cīnāmies par savu ietekmi. Savstarpēja konkurence arī ģimenē ir tikai normāla parādība. Konkurence pastāv starp laulātajiem, starp bērniem, kuri konkurē galvenokārt par vecāku mīlestību. Mūsdienu demokrātijā vīrietis un sieviete ir vienlīdzīgi, tomēr ģimenē ir labi, ja jomas tiek sadalītas. Man sieva pateica, ka viss, kas mājās, ir viņas darīšana, bet mans pienākums – rūpēties par visu, kas ārpus mājām. Bieži vien tiek manipulēts, izmantojot dažādus viedokļus, sakāmvārdus, parunas, morāles normas, bet gudrākais strīdā vienmēr piekāpjas. Vīrs jūt, ka sieva sāk uzvilkties, tāpēc iesaka viņai būt gudrākai par pašu un paklusēt. Vai, to dzirdot, sieva turpinās strīdēties? Nē, jo gribēs būt gudrāka par vīru. Viņa paklusēs, kas nozīmēs piekāpšanos. Tā, lūk, ir manipulācija. Vīrs ir uzvarējis abos gadījumos,” stāsta M.Belte. Savstarpēji konkurē arī kaimiņi, dažādas kultūras, valstis, reliģijas. Svarīgi, lai šī konkurence būtu konstruktīva un nodrošinātu attīstību, nevis radītu nevajadzīgus aizvainojumus.

Klusēšana rada vainas sajūtu
Konflikti ir jāizrunā, pretējā gadījumā tie var novest pie atsvešinātības ģimenē. “Ģimene izjūk, ja nav kopīgas vērtības, intereses, tradīcijas. Šādai ģimenei nav nākotnes. Ja ģimenē laulātie strīdas, tas nozīmē, ka viņiem nav viss vienalga, ka ir emocijas. Strīds ir dažādu emociju izlāde par dažādām negācijām. Tam ne vienmēr jābūt vārdiskam. Strīds var būt risināts ar mīmiku, žestiem, klusēšanu. Laulātie, kuri ir kopā daudzus gadus, saprot, kas otram sagādā nepatīkamas sajūtas. Uz to tad var arī “uzbērt sāli”. Piemēram, klusēšana otrā cilvēka rada vainas sajūtu. Iedomājieties vīrieti, ar kuru sieva nerunā nedēļu tikai tāpēc, ka viņš ir nevērīgi nometis savas zeķes. Nedēļu vīrietis pavada vainas sajūtā. Strīdā var rast arī kompromisu, bet kompromiss norāda uz to, ka nevienam īsti nav taisnība. Neviens nav ne priecīgs, ne arī aizvainots. Strīdā viena puse var arī iespītēties. Ko tad darīt? Celt šī spītnieka pašapziņu,” iesaka M.Belte.

Nelaimes rodas no emocijām
Svarīgi ir runāt par emocijām un to gammu, lai dažādu viedokļu sadursmēs cilvēki iemācītos kontrolēt savas emocijas, jo no tām rodas daudzas nelaimes. “Abstrahēšos no ģimenes, par piemēru ņemot politisko situāciju Krievijā. Negrasos analizēt situāciju, bet jūs zināt, ka lielā mērā tās iedzīvotāji un arī faktiski valdošā vara konfrontē ar pārējo pasauli. Visa pamatā ir ļoti daudz emociju. Tiek norādīts, ka, lūk, esam neatzīti, mūs nesaprot, nenovērtē, mēs nevaram diktēt savus noteikumus, mūs nepieņem pie pasaules sadalīšanas. Te gan emocijas izpaužas kā paranoja. Kari, kas faktiski ir strīdi, arī ir emocijas, tikai globālā mērogā, piemēram, ja kāds jūt, ka netiek cienīta viņa reliģija, viņa uzskatu un vērtību sistēma. Ja mēs prastu kontrolēt emocijas, karu un strīdu būtu daudz mazāk. Kad iestāsies pasaulē miers? Tad, kad mums uzbruks marsieši. Visas valstis, kultūras un reliģijas apvienosies, lai stāvētu pretim marsiešiem. Ārējais ienaidnieks spēj apvienot cilvēkus un tautas,” saka speciālists.
M.Belte faktu, ka emocijas kontrolēt ir neiespējami, uzskata par mītu. “Strīdos par katru cenu vienam vai otram cilvēkam gribas pierādīt savu taisnību. Visa cilvēka būtība kliedz, ka ir absolūti skaidrs, ka vainīgs noteikti ir tas otrs. Strīdus situācijā ir grūti pavērst pirkstu pašam pret sevi, lai norādītu, ka konkrētajā strīdā vainīgs esmu es pats. Ja mēs tomēr esam iesaistījušies strīdā, tad tā ir mūsu atbildība. Strīdā ir divas puses, jo arī pagale nekad viena nedeg. Ar vārdiem “emociju kontrole” es nedomāju to apspiešanu. Svarīgi, vai mēs apzināmies emocijas,” saka M.Belte.

Strīds līdzinās sniega bumbai
“Vienmēr minu banālu piemēru par papīra lapu, kurai viena puse ir balta, bet otra – aprakstīta. Katrs cilvēks lapu redz tādu, no kuras puses viņš uz to skatās. Vienam tā ir balta, otram – aprakstīta. Šajā gadījumā divi cilvēki var strīdēties līdz bezsamaņai, kāda tad īsti ir šī lapa. Taisnība būs kā vienam, tā otram. Jo ilgāk abi strīdēsies, jo aizvainojums abpusēji pieaugs. Strīds sāks līdzināties sniega bumbai. Risinājuma nebūs, ja par katru cenu centīsimies pierādīt katrs savu taisnību. Vienīgā iespēja, kā iziet no šādas situācijas, ir mierīgi teikt: “Es cienu jūsu viedokli, bet varbūt tiešām esmu akls, varbūt kļūdos, ka nespēju saskatīt, ka lapa ir aprakstīta. Kādi ir tavi argumenti?” Šādu rīcību sauc par amortizāciju. Iekšēji mēs nedomājam, ka esam akli, bet ārēji, it kā piekāpjoties, spēlējam līdzi šim apgalvotājam, ka lapa ir aprakstīta. Svarīgi ir šo strīdu atrisināt, ņemot palīgā jautājumus. Protams, dzīvē situācijas ir daudz sarežģītākas. Mēs uz tām skatāmies caur savu prizmu, ko ir veidojusi mūsu pieredze, mūsu vērtību sistēma, audzināšana, mūsu morāle, kam piemīt īpašība noliegt citas morāles, un tamlīdzīgi. Morāle arī ir tā tēma, pie kuras bieži tiek apelēts un ar kuru bieži tiek manipulēts. Ir jāsaprot, kas vienā sabiedrībā ir morāls, otrā ir amorāls,” bilst M.Belte.
Cilvēkam tomēr ir ar sevi jāstrādā, jo mūsu emocijas nāk no mūsu bērnības. “Starp tām ir emocijas, kas mūsos iestrādājušās pārāk spēcīgi. Tās var būt emocijas saistībā ar kādu konfliktsituāciju. Sava pašvērtība ir kritiska lieta jebkuram cilvēkam. Ir jāspēj to nodrošināt stabilu, spēcīgu, lai cilvēks justos labi un sabiedrībā atspoguļotu savu nozīmīgumu, jo visi esam sabiedriskas būtnes,” saka psihoterapeits.

   Pieredze
   Guntis (ar lielu ģimenes pieredzi)
“Ir būtiski, kā cilvēki savstarpēji strīdas, kā risina konkrētu problēmu. Bez strīdiem nevienā ģimenē neiztiek, jo katram ir savs viedoklis. Jebkurā gadījumā strīda labākais risinājums ir izrunāšanās. Mēdz sacīt, ka ola ar olu sasitas, kur tad nu vēl cilvēks. Mūsu apkārtējā vide, stress, steiga cilvēkus ļoti uzvelk. Tajā brīdī, kad cilvēks jūtas noguris vai iztukšots, reizēm cilvēks blakām var ļoti ātri nokaitināt vai arī īsti nesaprast, kas ar otru ir noticis. Ja šādā brīdī netiek runāts, ir slikti. Strīds zūd tad, kad cilvēki runā un risina problēmu. Esot ilgus gadus kopā ģimenē, cilvēki viens otru ļoti labi pazīst, jau iepriekš zina, kāda būs atbilde vai kā otrs cilvēks jutīsies, uzklausījis tavu teikto. Tāpēc bieži ir vieglāk izrunāties un izstrīdēties ar svešu cilvēku. Ne velti saka, lai sāktu strīdēties, jāizskaita līdz desmit. Var arī kādu brīdi paklusēt, bet klusēšana nevar būt hroniska. Mēs esam indivīdi un egocentriski, tāpēc sadzīvot nav viegli. Ja mēs protam izprast paši sevi no malas un arī izprast otru cilvēku kā pasaules centru, tad viss ir kārtībā. Strīdi vairāk veidojas, ja kā pirmo izvirzām savu ego.”

   Ligita (daudzbērnu mamma)
“Bez strīdiem dzīvot nav interesanti. Ir jāstrīdas, jo tas nozīmē, ka cilvēkiem ir dažādi viedokļi. Katrs pauž savu viedokli, nonākot pie kopsaucēja. Cilvēkiem vajag izlādēties, jo strīdoties tas ir iespējams. Tas ir tikai normāli, ka mēs savstarpēji strīdamies. Ja cilvēki nestrīdas, tas arī nav labi. Cilvēks tur sevī šo emociju kamolu, juzdamies psiholoģiski ļoti grūti. Es pati pēc rakstura esmu ļoti strauja. Man patīk izlādēties, tad atkal varu normāli dzīvot. Liela nozīme ir tam, kāds ir otrs cilvēks pretim. Ja esmu pārāk ļāvusi vaļu savām emocijām, tad eju izlīgt. Ļaunumu un dusmas gan sevī neprotu ilgi turēt, jo tad ir grūti dzīvot. Neizaicinu uz strīdiem. Ja mani aiztiek, tad neklusēju. Man ir savas stundas, savs laiks, kad vajag izlādēties.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Labāk strīdēties vai klusēt?

Kategorijas