Kad darbs ir arī hobijs

2017. gada 7. marts 00:00

1040

Šujmašīna pēc tautības ir pa pusei vāciete, pa pusei amerikāniete, bet dziļākajā būtībā – ebrejiete! Tāpat kā šneideriene Zāra no “Skroderdienām Silmačos”! Nevarētu teikt, ka šujmašīna 51 gadu vecajam Krapas iedzīvotājam Agrim Silauniekam būtu šūpulī ielikta, tomēr dzīve tā ir iegrozījusies, ka jau otro gadu desmitu viņš ir ar to saistīts. Agris rūpējas, lai ikviena šujmašīna šautu pa audumu precīzi mērķi. Viņš nav skroderis, viņš ir mehāniķis. Iepriekš strādājis Gulbenē vācu uzņēmumā “Nienhaus & Lotz Lettland”, tagad – SIA “Nemo”. Agris prot salabot gan modernas, gan vecu laiku šujmašīnas. Pie viņa nāk pēc padoma un palīdzības tie, kam mājās saglabājušās apsūnojušas “Singer” šujmašīnas. Agris spēj salabot jebkuru. Iznācis tā, ka darbs viņam ir gan maizes pelnīšana, gan hobijs.

Ar stipriem nerviem
Ikvienu tehnoloģisko brīnumu reiz ir izdomājis un radījis cilvēks, nevis Dievs. Tātad – arī salabot to spēj cilvēks! Tikai cits cilvēks. Pēc tāda principa vērsim pie ragiem ķeras Agris. Viņš uzskata – ja cilvēkam nervi ir kārtībā, viņš var visu. Pats joko, ka ir norūdījies, gadiem ilgi strādādams sieviešu kolektīvā, iemācījies laist pāri galvai zelteņu garastāvokļa svārstības. Katra šujmašīna arī ir kā dāma - ar saviem niķiem un stiķiem.
“Cilvēki zina, ka protu salabot. Dažreiz man atved rādīt tādas eksotiskas šujmašīnas, kuras es redzu pirmo reizi mūžā, piemēram, 19.gadsimtā ražotus eksemplārus! Detaļas nolauztas... Cilvēks man jautā, vai varu salabot. Varu visu, tikai pamazām, bez steigas. Neviens jau mani speciāli nav apmācījis. Pats ķimerēju un taisu, kamēr sanāk. Šo to no trūkstošajām detaļām izgatavoju pats, šo to pielāgoju. Es salaboju katru šujmašīnu tik tālu, lai tā varētu veikt savu uzdevumu – šūt. Princips jau ir viens un tas pats, vai tā būtu ar roku mehāniski darbināma šujmašīna vai tāda, kas darbojas automātiski. Protams, mūsdienās šūšana ir ļoti mainījusies - tā balstās uz elektronikas. Taču diegu un adatu vienalga vajag!” saka Agris.
Viņš uzskata, ka vecās šujmašīnas šodien cilvēki mājās glabā vairāk kā ģimenes relikviju, kā muzejisku vērtību, kā pierādījumu tam, ka ir iespējams izgatavot mūžīgo dzinēju. “Veco laiku šujmašīnas ir apbrīnojami izturīgas. Tas ir liels pluss, salīdzinot ar mūsdienās ražotajām, kurās ir daudz plastmasas un kurām tāpēc arī ierobežots lietošanas termiņš. Taču... No praktiskās puses paraugoties, ar veco laiku šujmašīnu var nošūt palagam vai spilvendrānai malu. Profesionāls skroderis šodien vairs neizvēlēsies kaut ko nopietnu pasākt ar tādu aprīkojumu. Ar modernu šujmašīnu darbu var paveikt daudzreiz ātrāk. Piemēram, sašūt kāzu štāti dienas vai divu laikā, bet ar veco “Singer” mašīnu būs jāšuj nedēļu vai pat ilgāk. Kvalitāte jau beigās būs puslīdz vienāda, tikai tā laika ietilpība atšķirsies,” atklāj Agris.

Ja ir arods, esi pabarots!
Maldās tie, kuri uzskata, ka šodien vairs reti kurš individuāli izmanto šuvēju pakalpojumus. Agris zina teikt, ka Gulbenē joprojām šuj gandrīz visi, kuri to darīja vēl padomju gados, kaut apstākļi nav rožaini. Pilsētā nav lielu šūšanas ateljē, bet ir vairāki meistari, kuri strādā individuāli. Arī katra 20. šuvēja, kura agrāk strādāja vācu uzņēmumā, tagad tērpus darina ne tikai saviem radiniekiem, bet arī draugu lokam. “Mums ir ļoti daudz labu šuvēju. Citās Latvijas mazpilsētās tas varbūt nav tik izteikti kā pie mums. Viņas nav jāapmāca. Viņas ir gatavas šuvējas. Uzņēmējiem tas patīk. Viņi negrib ieguldīt laiku un naudu apmācībā,” saka Agris.
Viņš uzskata, ka šuvēja arods nekad neiznīks, tas vienmēr būs vajadzīgs. Tomēr rūpnieciski šūt un arī labi nopelnīt – tas šobrīd esot grūtāk nekā jebkad. Gan konkurence esot liela, gan vēl jāņem vērā tas, ka kapitālisms nepazīst žēluma: ja nespēj iekļauties normā, atalgojumā nevari saņemt pat minimumu! Pēc Agra domām, ja tā turpināsies, rūpnieciskā šūšana Gulbenē reiz var arī nomirt. “Viens darbu dara ātrāk, cits lēnāk, bet rezultāts jau ir tas pats. Ja būtu mana vara, es atalgojuma sistēmu pielāgotu vidējiem rādītājiem. Tad būtu stimuls. Visu var apgūt, tas nav nekas pārdabisks,” saka Agris.
Viņš smagi nopūšas, ka ir izšķaidīts bijušais vācu šūšanas uzņēmuma kolektīvs. SIA “Nemo” ražotnē pašlaik strādājot kādi 35 cilvēki. Citi kolēģi braucot strādāt savā profesijā uz Smilteni, uz Valmieru, uz Viļaku, uz Rīgu. Viena no bijušajām kolēģēm pat pamēģinājusi iekļauties kādā šūšanas uzņēmumā Lielbritānijā, taču nav varējusi iejusties svešā vidē un atgriezusies atpakaļ mājās.
Nav tā, ka Agri pašu pa šiem gadiem nav skārušas grūtības. Viņš saka – nav ļauna bez laba. Ir pārciestas krīzes situācijas saistībā ar darbavietu maiņu, ir izauguši bērni, kurus jāturpina skolot, un piepeši nākusi atskārsme, ka nav nekādas jēgas no pilsētas dzīvokļa, jo tā izmaksas ir kā nepanesami kamieši. Agris nolēma atgriezties dzimtas mājās Krapā. No turienes līdz darbavietai pilsētā ar savu auto ikdienā “jāšuj” vien nieka 10 kilometri! Toties tagad lielu daļu nopelnītā esot iespējams atlicināt bērnu vajadzībām - lai skolojas! Tētis to vienmēr ir gatavs atbalstīt. Un pašam arī labi. “Atbrauc mājās pēc darba un relaksējies! Tur ir dārzs, tur ir siltumnīca. Savi burkāni, tomāti, kartupeļi.”

Patīk smalki mehānismi
Agris tagad atceras, ka mājās šujmašīna viņam esot bijusi jau puikas gados. Taču bērnībā šim apstāklim nepievērsa nekādu uzmanību. Un pat nenojauta, ka gandrīz visus savus vīra gadus būs saistīts ar šneiderienēm un viņu darba smalko tehniku. Pat sievu Agris ir atradis starp šuvējām! “Bija, no kā izvēlēties!” viņš joko ar pavisam nopietnu sejas izteiksmi. Tomēr neviens no Agra ģimenes trīs bērniem pagaidām negrasoties iet vecāku pēdās. Pārāk grūti tur maize nāk - to Agra bērni zina.
Savas darba gaitas jaunībā Agris sāka kā tehnisko iekārtu regulētājs Gulbenes “Alfas” cehā. Viņš stāsta: “Man patika elektronika, smalkas lietas. Es speciāli pēc vidusskolas izvēlējos šādu nodarbošanos. Apguvu specialitāti, lai strādātu “Alfā”. Tur man pagāja kādi septiņi darba gadi. Tad uzņēmums sāka jukt. Gulbenē ienāca investori, kuri tajā pašā ēkā, kur agrāk bija “Alfas” cehs, atvēra šūšanas ražotni. Tajā mirklī radās jaunas darba iespējas. Aizgāju uz pārrunām, aizpildīju testu, un vācieši pieņēma mani darbā. Tā aizskrēja gadi, līdz kādā dienā man un daudziem citiem pēc atvaļinājuma vairs nebija, kur atgriezties. “Nienhaus & Lotz Lettland” pārtrauca darbu Gulbenē. Mēs paši tur nebijām pie vainas. Vienkārši pēkšņi sākām just Rietumeiropas problēmas. Bet tur laikam cilvēki bija panikā, viņiem sāka likties, ka tūlīt var sākties trešais pasaules karš. Mainījās viņu prioritātes, jaunas štātes pirkt vairs nebija aktuāli, cilvēki sāka krāt naudu nebaltai dienai. Tieši izmaiņas saražoto preču noieta tirgū bija par iemeslu vācu šūšanas uzņēmuma bankrotam. Par laimi, drīz Gulbenē ienāca cits šūšanas nozares uzņēmums – SIA “Nemo”. Kopš tā brīža strādāju tur.”
Agris saka, ka SIA “Nemo” Gulbenē darbu sāka ar šujmašīnām, kas tehnoloģiski atpalika no aprīkojuma, pie kāda bija pierasts vācu uzņēmumā. Taču šobrīd situācija jau esot krasi mainījusies. “Nemo” darbiniecēm Gulbenē uzticēts šūt komplicētus apģērba modeļus, kas prasa lielu precizitāti un kvalitāti, tāpēc ražotne šobrīd nodrošināta ar jaunām, modernām šujmašīnām.

Fakti
◆ 1755.gadā Londonā vācu emigrants Čārlzs Veizentāls patentēja adatu mehāniskai šūšanai. 1833.gadā amerikānis Valters Hants izveidoja šujmašīnu ar kuģīti, lai tā varētu strādāt ar diviem diegiem. Tomēr šujmašīnas plašākai sabiedrības daļai kļuva pazīstamas pēc 1851.gada, kad amerikānis Īzaks Merits Zingers uzlaboja konstrukciju un uzsāka šujmašīnu ražošanu.
◆ Mūsdienās daudzās valstīs attīstītas veiksmīgas šujmašīnu ražotnes. Pasaulē pazīstamākie šujmašīnu zīmoli ir “Singer”, “Janome”, “Husqvarna Viking”, “Brother”, “Elna”, “Bernina”, “Pfaff”, “Quelle”.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kad darbs ir arī hobijs

Kategorijas