Medicīnas problēmas sākas no salīdzināšanas

2017. gada 7. marts 00:00

Pēdējās desmitgadēs zinātnes un arī medicīnas progress ir milzīgs. Pasaule ir kļuvusi atvērta, un katrs pēc vēlēšanās var izglītoties - gan studējot izvēlēto profesiju, gan tikai paviesojoties attiecīgajās lappusēs interneta plašumos. Dažreiz šī plašā pieejamība mulsina un šķiet pat pārāk pietuvināta... Internetā, liekas, var izlasīt visu un par visu. Šādai pieejai, manuprāt, ir gan pozitīvās, gan negatīvās puses. Neizprotot daudzu lietu būtību, rodas problēmas, kad cilvēki - neprofesionāļi neapzinās pasaules lietu sarežģītību un, izlasot virspusējo informāciju, šķietas gudri un pašpietiekami arī medicīnas jomā. Problēmas sākas no vienkāršotas pieejas. Viss, kas kādreiz bijis jauns un moderns, ar laiku kļūst novecojošs un pat arhaisks. Pasaule attīstās un zinātne arī. Tehnoloģijas pārvalda cilvēks, un arī tās nav mūžīgas, bet mainīgas.
Tagad vienkāršas un pat primitīvas liekas pagājušā gadsimta medicīnas augstās tehnoloģijas. Galvenie ārsta darbarīki bijuši it kā primitīvi: fonendoskops un stetoskops - iekšējo orgānu izklausīšanai, asinsspiediena mērīšanas aparāts, zīdaiņu svari, auguma mērītājs, galvenās ārsta rokas aptaustīšanai un apklauvēšanai, viņa acis - redzēšanai un smadzenes domāšanai un diagnozes uzstādīšanai. Mediķu konsiliji, pieredzes apmaiņa, kad, liekot daudzus prātus kopā, ceļš uz slimības diagnozi šķitis vieglāks. Protams, vienmēr bijušas speciālās literatūras kaudzes, kurām ēsties cauri studiju gados un dzīves laikā. Ārsti un pārējie medicīnas darbinieki nav trauki, kas jāpiepilda, bet tie ir kā lāpa, kas jāaizdedzina. Medicīnas simbols - biķeris ar apvītās čūskas kā gudrības simbolu pastāv izsenis, bet ir zināms arī otrs medicīnas zīmols - degoša svece, kura izdeg un sadegot atdod gaismu un siltumu citiem. Ikdienā pacients - slimnieks ir galvenais mācību un arī izpētes materiāls, kas ar savām sūdzībām par sajūtām un redzamajiem un neredzamajiem simptomiem dod ārstam pieredzi, saprašanu un jaunas atklāsmes. Kopš 20.gadsimta sākuma svarīgs un slimniekiem pieejams kļuvis rentgens, vēlāk arī elektrokardiogrāfija, klīniskās un bioķīmiskās analīzes. Sen pazīstamas ir šļirces un skalpeļi, tāpat katrai šaurākai specialitātei ir savs specifisks instrumentu klāsts. Līdzās stāvēja un stāv, sadarbojas un savu misiju veic farmācija, kas no vienkāršas vielu sajaukšanas metodes un alķīmijas ar laiku kļuvusi par fundamentālu zinātni un ieroci cīņā ar slimībām. Un arī par biznesu, par kuru runas nerimst un nonāk arvien lielākā dažādu kritiķu un pacientu uzmanības lokā. Starp citu – arī farmaceits ir medicīnas darbinieks, kurš palīdz izveseļoties, izskaidrojot zāļu lietošanu, iedarbību un to izraisošās blakus parādības un daudz ko citu. Ir pat tāds termins kā farmaceitiskā aprūpe. Tikai tad, kad medicīnas students ir nolicis farmakoloģijas eksāmenu, viņš drīkst pieskarties slimniekam.
Medicīnā vienmēr ar cieņu novērtēti priekšgājēji, zinātnes attīstības procesi, jaunatklājumi. Taču der atcerēties, ka jaunais bieži ir labi aizmirsts vecais. Pacienti reizēm ārstiem atgādina, ka viņi, lūk, ir devuši Hipokrata zvērestu, tā saukto medicīnas tēvreizi, kuru gan pacients nav izlasījis, tikai dzirdējis, ka tāda ir. Mediķu aprindās aizvien atgādina, ka par šo zvērestu būtu ar cilvēkiem jārunā, lai nerastos domstarpības par tā būtību. Hipokrata zvērests ir tikai tāds morāls akts emocionāla pacēluma radīšanai, medicīnas studijas beidzot. To neesot sacerējis pat ne dižais medicīnas tēvs, bet tas esot tikai laikmeta, kurā dzīvoja Hipokrats, atspoguļojums pirms 2000 gadiem. Atrodot internetā šo terminu, viss kļūst saprotamāks. Tā kā ne visiem interesentiem šis zvērests ir izskaidrots, paskaidrošu tā būtību. Zvērests ir mediķus vienojošs svinīgs solījums – ārsta tāds kā ētikas likums. Tā galvenie punkti palikuši arī manā atmiņā. Pirmkārt, pacientam nekaitēt (latīniski tas skan “Noli nocere!”) un apzināšanās, ka cilvēks ir lielākā vērtība, kas pastāv. Manos jaunības gados šis uzraksts bija kā mans vadmotīvs un bija lasāms arī medicīnas iestādē, kur sāku savas darba gaitas. Otrs svarīgs zvēresta noteikums ir pacienta un viņa ģimenes locekļu slimības vai citādi ar veselību saistīti noslēpumi, kas kļuvuši zināmi ārstēšanas procesā. Svarīga ir arī solidaritātes apliecināšana ar pārējiem mediķiem un farmaceitiem. Kā svarīgs noteikums minēta savienība starp ārstu un pacientu pret slimību. Hipokrata laika zvērestu nevajag jaukt ar medicīnas aprindās zināmo un 1999.gadā Pasaules medicīnas asamblejā pieņemto Medicīnas ētikas likumu, kas ir vesela grāmata un pieejams arī internetā speciālā adresē. Ētika nav likums, bet augstāks standarts un sniedzas pāri valsts robežām. Likumi dažādās valstīs ir dažādi, un tie jāievēro katras valsts teritorijā.
Ārsti uzskata, ka vairs nebauda tādu cieņu un autoritāti kā agrāk, un tā varbūt ir administratīvā roka un arī internets, atšķirīgie ārstu uzskati par atsevišķiem specifiskiem jautājumiem, individuālās pieredzes nozīme un dažādu sabiedrības slāņu mijiedarbība. Pastāv veselības aprūpes normēšanas dažādas izmeklējumu kvotas, bezmaksas pakalpojumu saraksti, atalgojuma griesti, dažādas tā sauktās vadlīnijas – noteikumi, kas jādara pie katras slimības secīgā kārtībā, atņemot ārstam iniciatīvu un patstāvību. Tas arī grauj pacientu acīs dakteru autoritāti.
No ārsta gan prasa, gan sagaida palīdzību, sāpju remdēšanu, veselības atjaunošanu. Ārstam ir atļauts pacientu aizskart (pieskarties), veikt manipulācijas, Pirms operācijām pacients sniedz rakstisku atļauju operācijai, tādējādi uzticoties. Mediķu darbs ir komandas darbs: medicīnas māsa, ārsta palīgs, fizioterapeits, farmaceits, laboratorijas un diagnostikas, sociālie darbinieki un daudzi citi ārstniecības procesā iesaistītie speciālisti.
Pārdomas beigšu ar citātu no Medicīnas ētikas rokasgrāmatas: “Daudzu valstu sabiedrības aptauju dati pastāvīgi liecina, ka ārsti ir viena no profesionālajām grupām, kas bauda vislielāko uzticību un cieņu. Parasti viņi saņem lielāku atalgojumu par vidējo darba algu (dažās valstīs pat ievērojami lielāku)... Ir tikai dažas profesijas, kas spēj sniegt lielāku gandarījumu par medicīnu, ja ņem vērā labumu, ko ārsts spēj - remdēt sāpes un ciešanas, izārstēt slimības un nodrošināt atbalstu mirstošajiem... Tomēr ārsti bieži vien aizmirst, ka viņi ir atbildīgi arī pret sevi un savām ģimenēm. Daudzās pasaules daļās ārsta darbs prasa pilnīgu ziedošanos medicīnai, aizmirstot par paša veselību un labklājību. 60-80 stundu darba nedēļa nav nekas neparasts, un atvaļinājumi ir uzskatīti par nevajadzīgu greznību. Lai arī daudziem ārstiem šāda darba slodze šķiet pieņemama, tas skar viņu ģimenes. Daudzi ārsti ļoti cieš no šāda darba tempa, kura rezultāts ir virkne negatīvu parādību - no hroniska noguruma līdz pat psihotropu vielu lietošanai un pašnāvībai.”
Aicinu darīt visu iespējamo, lai medicīnas speciālisti neaizplūstu no valsts! Tas gan ir ieguvums aizbraucējiem, bet milzīgs zaudējums palicējiem.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Medicīnas problēmas sākas no salīdzināšanas

Kategorijas