Sieviešu rallijs – komandas spēks

2017. gada 10. marts 00:00

3110

Piedzīvojumus alkstošas, drosmīgas, radošas, zinošas, atjautīgas – tā raksturojamas Sieviešu dienas rallija dalībnieces, starp kurām šogad bija arī trīs ekipāžu pārstāves no Gulbenes novada. Dalībnieces pasākumu salīdzina ar krāšņu karnevālu, jo visi bija padomājuši ne tikai par interesantu ekipāžas nosaukumu, bet arī par automašīnas neordionārajiem dizainiem un pašu dalībnieču vizuālo tēlu.
Līdzīgi kā pērn šogad jau devītais Sieviešu dienas rallija starts 723 ekipāžām vienlaikus tika dots divās Latvijas pilsētās – Jēkabpilī un Tukumā. Vienkop bija pulcējušās aptuveni 3000 dalībnieces. Automašīnu KIA “Sorento” ar uzrakstu “Ņiprās čiekurastes” stūrēja Daiga Gargurne un Aina Rubene. Komandas “Bitīt matos” dalībnieces Ilze Nogobode, Maija Bonka un Daina Kalniņa rallijā devās ar “Toyota Auris”. “Trakās zebiekstes” - šādu nosaukumu savai ekipāžai bija izraudzījušās Una Gruņiere un Baiba Eiduka no Druvienas, kas brauca ar “Opel Zafira”.

Pa tādu ceļu sen nebiju braukusi
“Man šis bija otrais Sieviešu dienas rallijs. Kopā ar dēlu Andri piedalāmies arī tūrisma rallijos, tomēr šis rallijs atšķiras. Sieviešu rallijā diemžēl nedrīkst pārsniegt noteikto ātrumu. Tam tiek rūpīgi sekots. Ja mobilajā tālrunī, kurā pirms rallija sākuma ir jāielādē mobilā aplikācija, trīs reizes atnāk brīdinājums par ātruma pārsniegšanu, ekipāža tiek diskvalificēta. Šogad ļāvāmies trakulībai, jo pirmajā rallijā redzējām, cik ļoti tam gatavojas dalībnieces. Uzraksts “Ņiprās čiekurastes” joprojām rotā manu automašīnu. Vīrs bilda, lai vēl vismaz pāris dienas atstājot,” stāsta Daiga.
Pašā sākumā ekipāžām bija jāpilda “Quest” spēle, lai tuvāk iepazītu starta vietas vēsturi, jāpilda interesanti uzdevumi un dažādas atjautības mīklas. “Man šī spēle ļoti patika, lai gan nācās braukt pa Jēkabpili un Krustpili. Vienmēr uzskatīju, ka Cēsis ir, latviski sakot, murgs, lai tās izbrauktu, bet Jēkabpils-Krustpils Cēsis pārspēja: tik daudz mazu, šauru vienvirziena ieliņu! Uzdevumi, par kuru atminēšanu varēja iegūt punktus, bija interesanti. Lielākās problēmas mums sagādāja uzdevumi, kas bija saistīti ar angļu valodu,” vērtē Daiga, piebilstot, ka vēlējusies vairāk kontrolpunktu. “Es ļoti sen nebiju braukusi pa tādiem ceļiem. Paldies Dievam, nekur neiesēdāmies, jo mašīna nepievīla. Vietām varēja braukt tikai pa divām risēm. Knapi ar savu auto izrāpoju no risēm. Redzējām, ka vairākām ekipāžām bija pārsistas riepas. Iebraucot Rīgā, uzreiz varēja pateikt, kuras ir sieviešu rallija dalībnieces, jo mašīnas bija dubļainas. Šajā un arī citās trakulīgās izdarībās nepiedalos vietas vai balvas dēļ, bet savam priekam, lai izrautos no ikdienas, lai izbaudītu visu dalībnieku kopējo vienotību,” saka Daiga. Viņa ir pārliecinošas apņēmības pilna, ka Sieviešu dienas rallijā piedalīsies arī nākamajā gadā.

Radīja nevajadzīgu spriedzi
“Bitīt matos” ekipāžas dalībnieces pilote Ilze, stūrmane Maija un palīgspēks Daina atzīst, ka sieviešu rallijs bijusi iespēja veltīt laiku nevis darbam, bet pašām sev. Kopā būšanas prieks izbaudīts ne tikai rallija norises dienā, bet krietni agrāk – vismaz pāris nedēļas iepriekš. Daina uzņēmusies galvenās konstruktores, dizaineres, noformētājas un tērpu darinātājas pienākumus, ar kuriem tiekot laikus galā. Šogad tērpiem pievērsta īpaša uzmanība, lai tie būtu koši un pavasarīgi dzelteni. Maija, būdama profesionāla stūrmane, bez kļūdām tikusi galā ar leģendu, bet Ilzei nekas cits neatlicis, kā stūrēt auto. “Ikdienā mēs visas esam strādīgas kā bites, atbildīgas un nopietnas, tāpēc brīvajās dienās atļāvāmies būt atraktīvākas, tā sakot, bitīt matos,” smejas Ilze. Šis ir jau trešais sieviešu rallijs, kurā ekipāža piedalās, tāpēc ir iespējams salīdzināt. “No organizatoru puses bija nedaudz neveiksmīgs solis likt Jēkabpilī diezgan daudz skriet kājām. Bija mirkļi, kad “Quest” spēles noteiktajos punktos nebija cilvēku, kas visu fiksētu. Nereti norādītos punktus vispār nevarēja atrast. Tas ne tikai mums, bet arī citām ekipāžām radīja nevajadzīgu spriedzi un lieku haosu. Zuda azarts un rallija prieks. Iepriekšējos gados vairāk braucām, izmantojot leģendu. Bija arī vairāk kontrolpunktu, kuros bija jāpilda uzdevumi,” vērtē Ilze.

Vajadzēja būt “plānam B”
Gan Ilze, gan abas pārējās ekipāžas dalībnieces tāpat kā Daiga atzīst, ka ceļš bijis slikts, tāpēc rallija organizatoriem vajadzējis būt “plānam B”. “Dabas māte rīkojas pēc sava prāta, bet šajā gadījumā bija jāparedz, ka ceļi var būt slikti. Bija meitenes, kas rallijā brauca pirmo reizi pa lauku ceļiem. Mums vismaz ir jau ikdienā gūta pieredze. Finiša punkts atradās Rīgā, bet vakara pasākums nemainīgi notika modes un izklaides centrā “Rīga Plaza”. Tas sākās pulksten astoņos vakarā, bet dzirdējām, ka pat tad vēl visas ekipāžas nebija ieradušās, jo bija iestigušas. Tomēr bija arī patīkamas sajūtas, dzirdot, ka līdzjutēji kaut ko uzsauc, automašīnas signalizē. Šķita, ka visi esam pazīstami un draugi,” stāsta ekipāžas dalībnieces.
Paticis arī rallija noslēguma pasākums “Rīga Plaza”, kur visā pilnībā atklājusies dalībnieču izdoma. “Mēs uzkrājām pozitīvas emocijas visām turpmākajām dienām. Kad sasummējām pilota un stūrmaņa sadarbības rezultātā iegūtos punktus, pašām šķita, ka esam pirmajā desmitniekā. Sieviešu dienas rallijā noteikti piedalīsimies arī nākamajā gadā, bet tad padomāsim par jaudīgāku auto. Nebūtu slikti, ja rallija programmā tiktu iekļauti arī drošas braukšanas pārbaudījumi,” rosina Ilze.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Sieviešu rallijs – komandas spēks

Kategorijas