Dzirkstele.lv ARHĪVS

Logo

Vai nolemtības trilleris par izmirstošajiem laukiem?

Mārīte Dzene
Laikraksta arhīvs

2017. gada 10. marts 00:00

3391
Vai nolemtības trilleris par izmirstošajiem laukiem?

Mākslinieka Ivara Drulles izstāde “Manai Dzimtenei”, kuras darbi līdz 9.aprīlim skatāmi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā kopā ar citu “Purvīša balvas” pretendentu darbiem, ir emocionāls un satriecošs stāsts par izmirstošajiem Latvijas laukiem – vecajām muižām un dzīvojamajām ēkām, kas ir mūsu kultūras mantojums, taču neatgriezeniski iet bojā. 15 kilometru rādiusā ap savu lauku māju Druvienā mākslinieks fotografējis un atzīmējis kartē apmēram 350 pamestas mājas, no kurām daļa ir jau sabrukusi. Līdzās diapozitīvos portretētām mājām I.Drulle radījis objektus, kas attēlo lauku koroziju – uz liela izmēra rūsējošām metāla loksnēm redzamas ēkas. Izstāde radījusi atmosfēru un tēlus, kas satriec – simtiem reiz apdzīvotu vietu mirst: diapozitīvi un karte satrauc ar faktiem, bet posta metaforas liek aizdomāties, vai tas ir nolemtības trilleris.
Izstādes nosaukumu “Manai Dzimtenei” varētu uztvert ironiski, ja vien tas nebūtu tik traģiski. Var arī pieļaut - ironija slēpjas tajā, ka izstādē aplūkojamās instalācijas var uztvert gan kā ainavu attēlojumu, gan kā dabas nospiedumus, kuri lauku romantikas vietā piedāvā aplūkot skaudru realitāti.
- Kāpēc izstādei dots nosaukums, kas asociējas ar Paula un Petera dziesmu?
- Strādājot pie izstādes, domāju par to, ka vēlos to veidot kā veltījumu savai kultūrai, savai zemei. Tā ir liecība manam laikam šeit un tagad. Izstāde ir mana ikdiena, dzīvojot laukos. Sava veida dienasgrāmata, kurā fiksēti spilgtākie pārdzīvojumi un liecības par izmaiņām lauku ainavā. Esmu dokumentējis arī citus Latvijas nostūrus, taču tie vairāk atgādina kāda garāmbraucēja vai tūrista piezīmes. Turklāt esmu secinājis, ka visam mūžam pietiek, ko pētīt un padziļināti vērot 15 kilometru rādiusā ap savu dzīvesvietu. Tāpēc veltījums “Manai Dzimtenei” nav vispārējs, bet konkrēts un emocionāli piesātināts, jo nācis no sirds.
“Manai Dzimtenei” ir ikdiena, vasarai beidzoties, kad retajās lauku mājās paliek tikai sīkstākie cilvēki, kas nespēj dzīvot bez lauku plašuma. Un kādā no mājām mitinos arī es. Šoruden - ar baltu stārķi pagalmā, kurš salauzis spārnu un nav varējis aizlidot uz siltajām zemēm. Oktobra vidū pazuda arī stārķis, un iestājās klusums, kas ilgs līdz aprīlim. “Manai Dzimtenei” ir pirmdienu rīti, kad veikalā veči iepērk aliņus, iespiež tos velosipēda bagāžniekā un dodas darbos. Tie ir arī miglaini drēgnie rīti, kad bērni, saģērbti varavīksnes krāsu drēbēs, pieturā gaida skolas autobusu. Izstāde ir par vizuālajiem pieturas punktiem ainavā. Tāpat kā stārķis ar lauzto spārnu pamestās mājas kādā brīdī pazūd, pēkšņi sabrūkot. Kopš 2013.gada daļu māju esmu paspējis nobildēt, bet daļa pārvērtusies par melnu baļķu kaudzēm, tomēr šī savdabīgā meditācija un dīvainās kartotēkas veidošana turpinās. Reizēm, ieejot drupās, paliek bēdīgi – māju taču būvē, lai piepildītu savus sapņus un šajās ēkās tie ir mitinājušies. Domājot par šiem sapņiem, vienās drupās izveidoju puķu dārzu un katru rītu visa gada garumā filmēju saullēktu drupu dārzā. Video var ieraudzīt miglainos sudrabainos rītus, pēc kuriem tik ļoti ilgojas cilvēki, kuri devušies prom. Diemžēl manis stādītās 200 dālijas tika salnas nokostas vienā naktī.
- Kā tapa darbi izstādei?
- Esmu apsēsts riteņbraucējs, un viss šis stāsts sākās, kad braukāju ar riteni pa savu novadu. Cilvēkus tur gandrīz nemana, un galvenie sarunu biedri ir mājas, no kurām daudzas ir pamestas.
Izstādē tās skatāmas diapozitīvos ar palielināmo stiklu. Šis vienkāršais paņēmiens ļauj ienākt reālajā vidē, baudīt lauku klusumu un izjust nepelnīto pamestības sajūtu. Vienreiz es bradāju pa kādas aizlaistas mājas pagalmu, kad pamanīju – trausla, kaulaina roka pabīda vaļā aizkarus un aiztaisa tos ciet. Tā ir briesmīga sajūta, ka esi ielauzies cita cilvēka dzīvē. Citreiz es atgriezos pie savas automašīnas, uz kuras noputējušā loga bija uzrakstīts: “Ko ložņā?” - bet neviena tuvumā nebija. Šajos trīs gados daudzas no iemūžinātajām ēkām paspējušas izmainīties. Dažas iegādājušies rīdzinieki, kuri uztaisījuši sev pirtiņas. Tu ej un ieraugi jaunu sarkanu jumtu. Tomēr tie ir reti izņēmumi uz pārējo māju fona, kuras gaida līdzīgs scenārijs – iegāžas jumts, kas parauj līdzi sienas, un paliek tikai skurstenis. Simtiem krūmos ieaugušu, pussabrukušu ēku daudzi pat neredz, tāpēc mana izstāde ir tik asa un uzšķērž kādu rētu. Kopā saliktās ainas rada sajūtu, ka liela civilizācija izmirst un pazūd nebūtībā. Tomēr jāatzīst - tā ir normāla parādība. Ir urbanizācija, cilvēki brauc uz pilsētām, kur vairāk naudas apgrozās.
- Pastāstiet par savu saistību ar Druvienu!
- Druvienā ir mūsu dzimtas mājas “Dravnieki”. Cik esmu pētījis, mani senči vismaz 200 gadus ir dzīvojuši Druvienas pusē. Mans vecvectēvs pirmās brīvvalsts laikā uzbūvēja tagadējo māju un izveidoja lielu saimniecību ar piecām saimniecības ēkām. Kolhoza gados viņš bija jau vecs, bērni aizbrauca uz Rīgu dzīvot, tāpēc sanāca, ka lielā māja tika daļēji apdzīvota ar gucuļiem, kuri te brauca kaplēt bietes. Astoņdesmitajos gados mani radinieki bija nolēmuši māju pārdot, tomēr tēvs vēlējās māju saglabāt, atpirka to mūsu īpašumā. Kopš sevi atceros, esmu te pavadījis visas vasaras, bet ziemā izbraukāt iznāca reti, turklāt tad māja būtu jākurina vairākas dienas. Kad sāku darboties mākslā, jutu, ka man ir vajadzīga ne tikai vieta atpūtai, bet arī telpas darbnīcai. Nu būs jau astoņi gadi, kopš regulāri vairākas dienas nedēļā esmu Druvienā un strādāju. Tur varu izvērsties, bet Rīgā tādas iespējas maksātu dārgi. Ja salīdzinātu, tad iznāktu, ka vairāk laika pavadu Druvienā, tāpēc varu sevi atzīt par druvēnieti.
- Jūs savos darbos rosināt domāt, caur savu redzējumu un pieredzi atklājot aktuālas un sociāli nozīmīgas tēmas ne tikai šajā, bet arī citās izstādēs un projektos. Vai jūtat rezonansi un ieinteresētību risināt sabiedrībā neērtus un sāpīgus jautājumus?
- Protams! Bieži pēc izstādēm mani aicina piedalīties diskusijās vai televīzijas raidījumos. Īpašu rezonansi radīja televīzijas raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” eksperiments, kurā mani aicināja iesaistīties. Tas bija pēc traģiskajiem notikumiem Francijā, kur tika nošauti vairāki karikatūristi, kas necienīgi attēloja pravieti Muhamedu. Latvijā daudzi aktīvi iestājās par vārda un izteiksmes brīvību, jo Rietumu demokrātija paredz, ka var zīmēt karikatūras gan par Muhamedu, gan Dievu ar Svēto Garu pakaļā. Lai pārliecinātos, kādi esam Šarlī (bija akcija “Es esmu Šarlī”), uzzīmēju vairākas karikatūras  ar Latvijas simboliem – Lāčplēsi, Mildu, Latvijas dzimšanu, izmantojot Francijas žurnāla rokrakstu – atkailinātu ģenitāliju un seksa aktu elementus. Eksperiments parādīja, ka tolerance zūd, kad tiek apsmieti mūsu tautas svētie simboli. No visām pašvaldībām tikai Valkā apliecināja gatavību atļaut tādu karikatūru izstādi, pārējās bija kategoriski pret.
- Esat saņēmis daudzas prestižas balvas un vairākkārt nominēts “Purvīša balvai”, tomēr acīmredzot pagaidām vajadzēs iztikt bez karstas zāļu tējas drēgnā laikā, kā esat raksturojis šo Latvijas balvu.
- Jā, četras reizes esmu ticis nominēts “Purvīša balvai”. Taču es neesmu sportists, kuram karjeru agrāk vai vēlāk nākas pārtraukt, sasniedzot noteiktu vecumu. Joprojām esmu labā formā, turklāt domāju, ka tāds būšu arī nākamos 10-15 gadus. Jūtos ļoti komfortabli un pagodināts, ka esmu bijis izvirzīts šai balvai, bet man joprojām ir daudz, ko teikt, un ieceres jaunām izstādēm. Manī nav rūgtuma, ka nesaņēmu balvu, jo tā nav galvenā šajā notikumā. Svarīgāk ir tas, ka uz “Purvīša balvas” astoņu pretendentu izstādi atbrauc starptautiska žūrija, mākslas kuratori un mākslas galeriju vadītāji no visas Eiropas, ar kuriem veidojas kontakti. Starp tiem bija tādi, kuri būtu balsojuši par mani, ja viņiem dotu šādu iespēju. Turklāt tika nolemts man piešķirt savu balvu – dot iespēju vairākus mēnešus pavadīt mākslas rezidencē kādā no valstīm.
- Vai tiesa, ka gatavojat īpašu darbu Gulbenei?
- Dzīvoju Gulbenes novadā, te ir manas mājas, tāpēc jūtu pienākumu dāvināt savu tēlniecības darbu.  Izskatās, ka varētu tapt kāds īpašs jauns darbs, taču pagaidām tā aprises ir ļoti aptuvenas, tāpēc negribētu par to neko stāstīt. Varu tikai atklāt, ka tas būs izvietojams kādā skvērā vai parkā, kur to varēs redzēt visi.


  Vizītkarte
Diplomēts tēlnieks Ivars Drulle, kurš teorētiskās un praktiskās zinības mākslas pasaulē smēlies ne tikai Latvijas Mākslas akadēmijā, bet arī ASV Humbolta un Montānas universitātēs, var lepoties ar gandrīz 20 dažādiem apbalvojumiem Latvijā un ārzemēs.


   “Purvīša balvas 2017” žūrijas un goda viesu viedoklis

Irēne M.Gludoviča, Austrijas fondu, muzeju un korporāciju komunikācijas eksperte:
- Mans favorīts ir Ivars Drulle – viņa darbs ļauj labāk izprast šo valsti, kuru apmeklēju pirmo reizi.

Katerina Gregosa, bijusī “Art Brussels” meses mākslinieciskā direktore:
- Drulles darbs ir ārkārtīgi interesants, bet te pārāk daudz kas notiek. Domāju, ka tas tikai iegūtu, ja būtu minimālāks, jo tas ir brīnišķīgs projekts!

Ursula Krincingere, Austrijas “Galerie Krincinger” vadītāja:
- Ja es būtu žūrijā, es balsotu par Drulli. Domāju, ka viņam ir ļoti interesants potenciāls, un biju gandrīz pārliecināta, ka viņš uzvarēs. Es labprāt ar viņu strādātu savas rezidences ietvaros. Man ir četras rezidences Vīnē, Šrilankā, Horvātijā un Ungārijā – viņš varēs izvēlēties, kur vēlas strādāt.
+ 1
Kategorijas

Kategorijas