Rosina gatavot īstu ēdienu, ne pusfabrikātus

2017. gada 10. marts 00:00

Priekšstats par veselīgu uzturu rodas ģimenē, ņemot vērā vecāku ēšanas kultūru un uzskatus par pareizu maltīti, pārliecināta uztura speciāliste Vija Udarska. Valsts apmaksātās brīvpusdienas skolēniem līdz 4. klasei tiek gatavotas pēc Ministru kabineta noteikumiem par uztura normām. Arī bērndārznieki tiek paēdināti pareizi, tomēr svarīgi būtu, lai arī mājās ar uzturu bērns saņemtu organismam svarīgākās uzturvielas.

Uzturam jābūt bagātīgam
Cik daudz uzturvielu un ar kādu enerģētisko vērtību izglītības iestāžu audzēkņiem jāsaņem ēdienreizēs, nosaka Ministru kabineta noteikumi par uztura normām, atgādina V. Udarska. Pirmsskolas izglītības iestādēs, kas strādā 12 stundas dienā, ēdināšana tiek nodrošināta trīs reizes dienā, taču noteikumi ir vērā ņemami ikviena cilvēka, īpaši bērnu, ēdienreižu plānošanā. Noteikts, ka brokastīs jāuzņem 25–30 procenti dienas uztura enerģētiskās vērtības, pusdienās 35–40 procenti, launagā 10–15 procenti, vakariņās 25–35 procenti.
“Brokastīs svarīgākās uzturvielas ir ogļhidrāti, kas dod enerģiju un nodrošina sāta sajūtu, un olbaltumvielas, kuras ir graudu produktu sastāvā, putrās, piena zupās, kā arī pirmajā dienas ēdienreizē svarīgi, lai tiktu vēderā kāds auglis. Pusdienas ir svarīgākā un galvenā dienas ēdienreize, tajās jābūt dažādu produktu klāstam – siltai zupai vai siltajam pamatēdienam ar gaļu, dārzeņu salātiem un desertam. Launags ir divas reizes “nabadzīgāks” par brokastīm. Parasti bērnudārzos tajā ir sagatavoti salāti, arī piena zupa, biezputras. Protams, svarīgi, lai būtu klāt arī dzēriens ar nosacījumu, ka bez tējas, sulas un citiem nedaudz saldinātajiem dzērieniem visu laiku būtu pieejams dzeramais ūdens,” uzsver uztura speciāliste, stāstot par ēdināšanas un uztura specifiku pirmsskolas izglītības iestādēs un norādot, ka visus noteikumus mājās diez vai ievēros, taču ir vērts tos uzskatīt par ieteikumiem ikdienā.
“Vakariņas ir ģimenes atbildība – tās jāgatavo pašiem. Lai uzturs bērnam un ikvienam cilvēkam ģimenē sniegtu nepieciešamās uzturvielas un enerģiju, svarīgi ir skatīties, lai netiktu ēsti tikai cepumi vai bulkas. Lieliski būtu, ja pagatavotu kādu vienkāršu ēdienu, piemēram, pankūkas. Esam novērojuši, ka šis ēdiens ļoti bērniem patīk – tad šķīvji izēsti tukši. Arī pieaugušajiem vajadzētu garšot,” prāto V. Udarska.

Iebildumi pret gaļu un desertu
V. Udarska stāsta, ka ēdināšanā saskaras ar dažādām tendencēm un novērojumiem: “Piemēram, saprotams un redzams, ka mājās netiek gatavoti saldie deserti, netiek vārīti ķīseļi un krēmi. Interesanti un grūti rast skaidrojumu, kāpēc krievu plūsmas izglītības iestādēs bērni nepieņem saldo ēdienu, konkrēti – biezputru ar ķīseli, bet latviešu valodā runājošie tos ēd labprātāk. Iespējams, ka daudzi bērni nepazīst šos ēdienus. Protams, esam raduši risinājumu, lai vismaz kaut ko no saldā bērns apēstu, tiek piekopta prakse, ka biezputra ir šķīvī, ķīseli nelej uz tās virsū, bet tas ir atsevišķā glāzē. Tad ir vismaz garantija, ka biezputru vai krēmu nogaršos.”
Līdzīga attieksme daudziem bērniem ir pret salātiem, kuru sastāvā ir kartupeļi, zirnīši un vēl kādas sastāvdaļas. “Bērns neēd, jo viņam nepatīk kāda sastāvdaļa vai sastāvs kopumā, līdz ar to ēdiens paliek uz šķīvja. Esam no vecākiem saņēmuši iebildumus, ka launagā bērns dārziņā nav paēdis, jūtas izsalcis, lai gan ēdināšanas noteikumi tiek izpildīti un bērns saņem visu nepieciešamo. Jā, tajā ir divas reizes mazāk enerģētiskās vērtības nekā brokastīs, taču kas notiek – launags ir ap pulksten 15.30, vecāki atnāk pakaļ pulksten 17 vai 18 un ved bērnu uz pulciņu, treniņiem, rezultātā mājās viņi pārrodas vēlu un arī vakariņas sanāk vēlu. Vairāki bērnudārzi ir pretimnākoši un launagā pieliek klāt daļu no brokastu devas, lai bērnam būtu sāta sajūta un remdētu izsalkumu,” stāsta V. Udarska.
Ja ir ārsta atzinums par kāda pārtikas produkta nepanesību, alerģiju, cukura diabētu vai celiakiju, ēdiens tiek pielāgots mazuļa vajadzībām un gatavots atsevišķi. No ēdienkartes tiek izņemti produkti, ko veselība neļauj lietot. “Taču ir parādījusies izteikta tendence, ka mazo bērnu un sākumskolēnu vecāki tikai savas pārliecības, nostājas dēļ vēlas, lai no ēdienkartes izslēgtu gaļu, zivis, tas ir, pieprasa nodrošināt veģetāru uzturu. Taču bez ārsta atzinuma ēdinātājam nav pienākuma nodrošināt atsevišķu ēdienkarti. Medmāsas ļoti iebilst pret to, ka bez attaisnota iemesla bērns uzturā nelieto dzīvnieku izcelsmes produktus, kurā ir olbaltumvielas, taukvielas. Bieži tā ir modes lieta, vecāku iegriba. Gaļu un zivis var aizstāt ar pupām, zirņiem, citiem pākšaugiem, bet vai bērnam tas neapniks? Ir gadījumi, kad ir nepanesība vai alerģija pret kāda dzīvnieka gaļu, piemēram, cūkgaļu, liellopu gaļu. Tā vietā jānodrošina kas cits vietā, bet tikpat pilnvērtīgs kā gaļa,” norāda uztura speciāliste.

Noskatās pieaugušo attieksmi
Ēšanas paradumus joprojām ietekmē skolu tuvumā esošie veikali. “Skolas nav izolētas, tām apkārt ir veikali, kur nedarbojas noteikumi par ēdināšanas pareizību. Ja izglītības iestādēs nedrīkst tirgot bulciņas, saldumus un čipsus, tad bērni aiziet uz veikalu un iegādājas tur, lai gan klāt tiem pašiem konditorejas izstrādājumiem ir konservanti, aromatizētāji un citas palīgvielas. Prieks ir par vecāko klašu bērniem, kuri ir atbildīgāki. Viņi skatās, lai nebūtu tikai saldumi ēsti,” novērojusi V. Udarska. “Protams, bērnam ir jāpaprovē arī konfektes, gāzētie dzērieni, čipsi. Ja nedosim nogaršot, bērns to darīs slepus. Apsveicami, ka ir tā saucamie eko jeb “zaļie” dārziņi, kuros bērniem tiek radīta izpratne par produktu lietošanu. Piemēram, piecgadīgais mazdēls saka vecmāmiņai, ka viņš tagad kolu nedzers, bet gan ūdeni. Tad ir skaidrs, ka pieaugušais ir mācējis pastāstīt, lai bērns saprastu. Tikpat svarīgi ir, lai bērns no pieaugušā redzētu piemēru, ka viņš ēd kādu konkrētu ēdienu, produktu. Ja audzinātāja pateiks, ka ēdiens ir neēdams, bērns ņems piemēru no viņas. Tādēļ bieži pedagogi mazos mudina vismaz pagaršot, izdomājot visādus stāstus.”
Runājot par programmām “Skolas auglis” un “Skolas piens”, kurās iesaistītas 1. līdz 9. klases, izglītības iestādes ir neapmierinātas, ka skolēni pusizdzertas paciņas mētā apkārt, tāpat atrodami neapēstie augļi un dārzeņi, kurus skolēni saņem trīs reizes nedēļā. “Tas, es domāju, ir kultūras un audzināšanas jautājums, kas nāk no ģimenes attieksmes. Piemēram, autobusā novēroju, ka meitene grauž sausus aplejamos makaronus. Nedomāju, ka viņa to ir redzējusi skolā. Tāpat, ja bērnam mājās visapkārt būs gāzētie dzērieni un čipsi, saldumi, vecāki tos ēd, viņš to uzskata par pareizu situāciju,” prāto speciāliste.

Virtuvē kopā ar bērnu
“Ikdienas neatņemamai sastāvdaļai ir jābūt salātiem no dažādiem dārzeņiem, ievērojot sezonalitāti. Piemēram, tagad ziemā tie varētu būt skābēti kāposti, pērnā rudens bietes, burkāni, ķirbji. Nedēļā pēc normām bērnam būtu jāapēd 250 grami,” norāda V. Udarska, sakot, ka ziemas sezonā gādāt gurķus un tomātus nav vajadzīgs. “Būtiski, lai ēdienkarte būtu mainīga. Saprotams, ka vakaros vecāki ir noguruši un brīvas ir tikai pāris stundas. Mans aicinājums būtu, piemēram, izvārīt zupu uz divām dienām – nākamajā dienā uzsildīt, uztaisīt kaut ko nedaudz klāt no jauna. Tāpat sestdienās un svētdienās nevajadzētu vārīt makaronus, veikala pelmeņus, bet pamēģināt uztaisīt kādu kārtīgu mājas ēdienu, pagatavot kādu desertu vai konditorejas izstrādājumu. Apsveicami, ja tos pašus pelmeņus vecāki kopā ar atvasēm izgatavotu paši.”
“Nevajag uzreiz izēst visu šķīvi, ir jāļauj pagaršot. Protams, ka ne vienmēr visiem viss garšo,” saka V. Udarska, vienlaikus norādot, ka tieši dažādība ikdienas ēdienkartē, turklāt mājās būs iespēja iepazīt daudz un dažādus produktus ēdienā. “Lieliski, ja vecāki kopā ar bērnu var pagatavot kādu vienkāršu ēdienu, kas nozīmē bērnam pašam savām acīm un rokām izbaudīt, kā tiek gatavota putra, biezputra, omlete, kā tiek sagriezti zaļumi, dārzeņi. Bērniem patīk, ja viņus iesaista, ja ļaus sakult omletei, iedos šķēres vai nazi un vecāku uzraudzībā viņi varēs sagriezt lociņus, apmaisīt zupu. Tā ir tāda kā rotaļa. Ja bērns redzēs, ko cep, vāra, tad viņam pret ēdienu attieksme būs citāda,” saka speciāliste.

◆ Olbaltumvielas uzņem ar pienu, tā produktiem, liesu gaļu, zivīm, olām, graudaugiem, miltiem, maizi, pākšaugiem, kartupeļiem, dārzeņiem.
◆ Ogļhidrāti ir putraimos, makaronos, dārzeņos, tostarp kartupeļos, augļos, maizē, medū, cukurā, saldumos.
◆ Taukvielas uzņem ar sviestu, krējumu, treknu gaļu, zivīm, kausētiem dzīvnieku taukiem, augu eļļām.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Rosina gatavot īstu ēdienu, ne pusfabrikātus

Kategorijas