Lai dzīve būtu līdzsvarā

2017. gada 14. marts 00:00

1092

“Kamēr mūsu – trīs brāļu – mamma ir dzīva, tikmēr Dievs nav mūs atstājis!” - tā rakstīts litenieša Romāna Čaupala pirmās dzejas grāmatas “Sirdsbalss” ievadā. Šī grāmata ir veltīta viņa mammai Andrai Čaupalei. “Mamma ir svarīgākais cilvēks pasaulē un pirmā skolotāja. Mamma ir viena vienīgā,” saka Romāns.
Grāmatā “Sirdsbalss” ir dzejoļi, kas tapuši kopš 1998.gada. “Armija, pirmā mīlestība, terorakti - rakstu par visu, ko es redzu, dzirdu, kā es domāju. Viss kopā saplūst. Un tad man nāk tāda kā atklāsme. Pirms 2000.gada es jau drusciņ rakstīju. Tad katru gadu gandrīz jau katru dienu kaut ko pierakstīju. Man tas vajadzīgs tādam kā līdzsvaram, jo ir tik daudz negāciju, ka es arī kaut ko labu gribēju ieraudzīt dzīvē. Kad ieraudzīju, to pierakstīju. Viss tas, protams, saistās ar mīlestību. Tās ir visstiprākās jūtas! Dziesmās pat dzied - ja prāts mūs neizglāba, tad, cerams, vismaz sirds izglābs. Un tad es tā rakstīju, rakstīju - tik daudz visa kā bija. Iedomājos, ka varētu izdot grāmatu, lai arī citi varētu palasīt, kā cilvēks var justies, ka ir ne tikai darbs, mājas, bet arī plašāku to skatījumu uz dzīvi. Protams, arī par mieru rakstu, jo kāpēc tagad, piemēram, ražo raķetes, kara kuģus, bet nevar pabarot līdzcilvēkus... Tas, manuprāt, vispār ir nožēlojami,” saka Romāns.

Raksta, kad rodas iedvesma
Par sevi viņš saka, ka ir laucinieks, 38 gadus vecs vīrietis, pagaidām viens pats. “Pilsēta man nepatīk, jo tur ir skaļš, nav dzīvības apkārt kā laukos. Var tur padzīvot, padarīt kaut ko, bet laukos tomēr viss ir labāks - lauku ritms, gadalaiki. Patīk māksla, mūzika, literatūra, makšķerēt. Esmu apmēram trīs gadus Gulbenes luterāņu draudzē, mani kristīja un iesvētīja Vasarsvētkos. Man ir svarīgi: cilvēkam būt, mīlestība, daba un Dievs. Un tas jau ir manā grāmatiņā – tās četras nodaļas atdalītas. Kas mani neinteresē, to es vienkārši neuzklausu, jo lieka informācija nevienam nav vajadzīga.”
Dzeju viņš neraksta speciāli, bet tikai tad, kad rodas iedvesma. “Citreiz naktī, kad es guļu, arī kaut ko pierakstu, jo zinu - ja nepierakstīšu, tad aizmirsīsies. Rakstu tikai tad, kad ienāk prātā pirmās divas rindiņas, tad arī tālākais raisās. Iedvesma var rasties jebkuros apstākļos, piemēram, vilcienā, autobusā, uz ielas. Tad es pierakstu, tagad taču moderni - var telefonā piezīmītes pierakstīt. Bet man ir līdzi arī bloknots: ar roku rakstīt ir arī veselīgi – tā ir maņa,” stāsta Romāns.
Bērnībā viņš lasījis citu dzejnieku dzejoļus, bet tagad visus nelasa. No visiem viņam tuvāks ir Čaks. Viņam patīk arī dzejnieks Andris Akmentiņš, kurš bijis atbraucis uzstāties Litenē. “Man patika, es viņam uzrakstīju dzejolīti sasaistē ar vienu viņa dzejoli.”

Lai dzejoļi pārtaptu dziesmās
Īpašu paldies viņš saka brāļa sievai Gitai Čaupalei, kura palīdzēja izdot grāmatu. “Bez viņas viss tik ātri nenotiktu. Viņa ir māksliniece un maketētāja. Faktiski viņa to grāmatu radīja un pārradīja no maniem melnrakstiem. Par to viņai vislielākais paldies!” uzsver Romāns. Litenē pagājušā gada decembrī notika grāmatas atvēršanas svētki - lai pagasta cilvēkiem būtu kultūras pasākums. “Kad manai latviešu valodas skolotājai Astrīdai Dzērvei, kura ir arī manas grāmatas literārā redaktore, prasīja, kuri dzejoļi viņai vislabāk patika, viņa atbildēja, ka visi patika.” Romāns vēlētos arī, lai viņa dzejoļi pārtaptu dziesmās. “Ja kāds varētu uzrakstīt dziesmā to, ko es rakstu dzejā, tas būtu vēl iedarbīgāk. Es sadarbojos ar dziesminieci Ingu Krauzi Jaunjelgavā. Viņai ir izdoti kopkrājumi. Viņa dzied savas dziesmas un spēlē ģitāru. Viņa nav plašās plūsmas cilvēks, bet ir tautas cilvēks. Ir doma pie viņas aizbraukt,” viņš saka.
Romāna dzejoļi ir lasāmi arī Gulbenes novada bibliotēkas literātu kluba “Autogrāfs” trešajā kopkrājumā. “Tur mākslinieks pielicis ļoti labu bildi, kas man ļoti patīk – kā jūra izšūpo bērniņu, mēness tikai noskatās. Mamma man rādīja lapiņu ar manu pirmo Ziemassvētku dzejolīti, ko es rakstījis, kad mācījies kādā 7.klasē. Skolas laikā es kā austere to pērli audzēju sevī iekšā, jo es tā neatklājos. Es daudz lasīju. Literatūra patika, bet tie darbi, kurus uzdeva lasīt, nelikās īpaši saistoši, jo pusi jau es biju izlasījis, bet otru pusi nemaz negribēju lasīt. No dzejniekiem Čaks jau nu ir vislabākais. Es esmu tādu mazu ciema bibliotēciņu izlasījis. Tagad man tas viss ir. Es tagad vairāk dzīvoju, daru darbus, bet grāmatu var palasīt uz nakti,” prāto Romāns.
Grāmata “Sirdsbalss” diemžēl nav nopērkama, bet ir pieejama vairākās bibliotēkās, piemēram Gulbenē, Balvos, Litenē. “Draugiem.lv” sadaļā “Raksti” arī ir izlasāmi Romāna pēdējo trīs gadu dzejoļi. Viņam ir materiāli vēl divām grāmatām, bet cer izdot vismaz vēl vienu. Pats viņš savus dzejoļus publikai nelasa, jo esot slikta dikcija. Arī atvēršanas pasākumā viņa dzeju lasīja vietēja aktrise Kristīne Rācene. “Kad cits lasa, iznāk tā skaistāk. Es uzskatu, ja cilvēks grib izlasīt, tad viņš izlasīs pats un tad viņš arī gūs kaut ko sev. Bet tā vienkārši tricināt gaisu nav vērts – varbūt tevī nemaz neklausās, varbūt galvā citas domas.” Uz jautājumu, kurš viņam ir mīļākais dzejolis, Romāns atbild: “Mīļākais? Man ir noslēdzošais. Kādreiz indiāņi teica: “Es esmu runājis. Hau!” Man ir: “Lai citi pasaka to, kas šeit pateikts nav!”.”

Romāns Čaupals

Bērnības vilcieniņš
Bērnības vilcieniņš mans cauri laikiem brauc,
Mīļotā vienmēr mani atpakaļ sauc,
Dzīvot tā, lai sirds mana jūt,
Darīt tā, lai nava par grūt’,
ļaudīm labus vārdus teikt,
Katru dzīves mirkli sveikt!

Mīlestība
Mīlestība - kā nāve stipra un droša,
Mīlestība - kā dzīve ņipra un spoža.
Mīlestība - kā lapa krīt,
Mīlestība - kā ritenis rit.
Mīlestība - kā stundenis sit,
Mīlestība - atkal būs rīt.
Mīlestība - tai bezgalīgs mūžs,
Mīlestība - kaut ziemelis pūš.
Mīlestība - liesmās un salā,
Mīlestība - nekad nebūs galā...

Tāds esmu
Cilvēkus šokēt ir mana sūtība -
Tajā izpaužas mana būtība,
Balansēdams uz kraujas malas,
Dzīvoju kā uz vientuļas salas.
Diezgan neaptēsts mežonis būdams,
Mainot prātus - par brīnumu kļūdams,
Gan mēness, gan saule esmu sev pats,
Un ar tuvajiem dalos it visā, ko redz mana acs.

Dieva balsi dzirdot
Dieva sirds kad sāka pukstēt,
Dieva balss kad sāka čukstēt,
Svarīgi, lai tie, kas dzīvo dziedot,
Prastu otram arī piedot.

Parks
Es pēkšņi zinu daudz par parka vēsām ēnām,
Par vēja maigiem glāstiem, viļņu šūpām lēnām
Un to, ka katram ienācējam parks ir savs,
Un, ja tu tajā ienāc, parks kļūst arī Tavs.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Lai dzīve būtu līdzsvarā

Kategorijas