Dzintara roka

2017. gada 14. marts 00:00

658

Tuvojas pašvaldības vēlēšanas. Esošie novada domes deputāti sākuši rosīties. Labi ir tiem, kuri cieši pielīmējušies kādai no partijām un var būt droši par iekļaušanos kandidātu sarakstā, turklāt VIP vietās. Taču ne visiem tā ir paveicies. Vērojot vēsmas, tikai aklais var nepamanīt - priekšvēlēšanu cīņa ir asa sižeta filmas vērta. Es tai dotu nosaukumu “Dzintara roka”, kā centrālo tēlu iezīmējot nacionālo varoni savas identitātes meklējumos.
Notikumi, kā jau teicu, risinās kruīza jeb priekšvēlēšanu laikā. Vējiņš pūš burās arvien spēcīgāk, un visiem kļūst skaidrs, kurš te vēlas pārņemt visu procesu virzību, norobežojoties no tiem, kas pārāk cieši ir draugos ar “apinīti”. Viss novada domē šodien ir tāpat kā latviešu tautas pasakā, kurā tēvam daudz bērnu, bet viens ir mīļāks par visiem. Ne ja tāpēc, ka mazāk gudrs, bet tāpēc, ka ir bezpartejisks. Individuālists. Pašpietiekams “antiņš”. Tomēr piepeši pārgudrie apjauš, ka tieši šis cilvēks, kurš ir palicis aiz borta, var kļūt par laimīgo kārti vēlēšanās. Un sākas cīņa par viņu. Un, ak, tavu ne-laimi. Šis cilvēks gluži kā filmā paslīd, aizķeras pats savā Tēvzemē. Pamostas, kā tautā saka, pārkāpj sunim (štrunts par partiju nosaukumiem, ka tik pieskaitāms) un... piepeši viņa roka ir kļuvusi taisna. Kā ģipsēta. Tā vairs nav parasta, bet gan ir “dzintara roka”. Viņš sajūt sevī supervaroņa spēku. Un apkārtējie to novērtē.
Viņu, kurš līdz šim bija turējies savrup, tagad sauc uz “pārtijām” gan ar, gan bez “apinīša”. Pat latvju viedais simbols - krauklis - tagad nolaižas un tēlo, ka ēd no “dzintara rokas” “mazūrkas” ritmā. Protams, ne visi ir tik saprotoši un vienoti. Kāds jau arī uz to visu noskatās ar caunas “asajiem zobiem” un neizrāda, vai jūt kāri pēc “dzintara rokas”. Vējiņš tikmēr savā nodabā bez jebkāda centrālā pilnvarojuma tikai pūš un pūš, kruīza kuģi un tā zaļo buru virzot arvien tuvāk vēlēšanu dienai - 3.jūnijam. Skan joki par stabuļu drāšanu, kam vislabāk derēšot liepiņkoks. Kāds ieminas, ka no dižtūjām tomēr varēšot izdrāzt ne tik vien stabules, bet pat bazūnes. “No viena grāvja otrā!” kāds nopūšas. Un iekož mēlē. Lai tikai “kupicu” atstāj savā vietā un nekustina.
Šajā brīdī notikumu attīstībā iesaistās liktenīgā sieviete - blondais grēks. Skan dziesma “Par zaķiem” un, protams, par zaļajiem kāpostiem. Draugu alianse kļūst greizsirdīga. Sākas pārmetumi, izskaidrošanās. Dāma izmanto savu sievišķības šarmu un visus samulsina ar vārdiem: “Vainīga neesmu, viņš pats atnāca...” Īssavienojums. Gaisma dziest. Visi ir uz pauzes, bet tikai īsu brīdi. Cīņa par “dzintara roku” atsākas un kļūst jau gandrīz acīm redzama, dramatiska un pārāk kaislīga. Neviens nezina, kā viss beigtos, ja neierunātos kolektīvā sirdsapziņa, skanot sakrālajai frāzei: “Cigeļ, cigeļ, ai ļuļū!”
Patiešām! Vēl ir laiks. Mēs jau nemaz nezinām, ko patiesībā būs izdomājis un izlēmis “dzintara rokas” īpašnieks. Varbūt gribēs pievienoties tiem, kuri “no sirds” viņu sauc savā pulkā. Un tam būtu sava loģika. Labi ir saplūst ar tiem, kuri var iniciēt asins pārliešanu vietējo vēlēšanu cīņas poligonā. Bet varbūt “dzintara roku” vilina jaunie konservatīvie spēki kā glābšanas riņķis pašam un novadam? Te “filma trūkst”, tikai tā dīvaini skan dziesmas vārdi: “Bet vienalga mums, bet vienalga mums...” Protams, beigas ir labas. Jo īstā dzīve jau ir “ārpus filmas” un starpvēlēšanu posmā. Un galvenā varone tomēr ir tauta.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dzintara roka

Kategorijas