Pie ārstes

2017. gada 14. marts 00:00

- Vai tad man arī jāiet jums līdzi? Ko es tur darīšu? Kāpēc es nevaru pagaidīt mašīnā? Tu pati itin labi tiec galā. Svešā vietā viņi tevi vienmēr klausa. Māri, tu taču klausīsi mammu?
Nu, re, - viņš klausīs. Kur problēma? Tātad es varu neiet.
Nu, un tad, ka četri gadi? Pietiekami liels vecums, lai saprastu, ko nozīmē – klausīt mammu.
Āri iesēdini ratiņos, lai neskraida apkārt. Tūlīt izņemšu no bagāžnieka. Kāpēc tu saki, ka viņš nesēž ratos? Re, sēž kā ercens. Pat nekustas. Kur problēma? Tur skraidīs? Lai taču paskraida, bērniem vajag skraidīt. Labāk attīstīsies.
Es gudri izrunājos? Nekā jauna jau nepateicu. Kā vienmēr.
Labi, ejiet! Nē, nē, es taču teicu, ka neieiešu līdzi. Māri, ej pie mammas, neķeries man pie rokas! Māri, izbeidz mani raustīt! Tev jāiet atradīties ārstei, nevis man. Tikai nesāc raudāt! Nu, nebrēc taču!
Labi jau labi, eju, eju! It kā bez manis tur jau tāpat nebūtu daudz cilvēku…
*
- Zaķīt, kāpēc tu raudi? Nāc pie mammas! Palīdzēsi stumt brāļa ratiņus? Nu, re, cik mums abiem labi sanāk. Mammītei uzreiz vieglāk. Tētis? Tētis arī nāk. Nē, viņš neaizgāja atpakaļ uz mašīnu. Viņš tūlīt būs.
Mārīt, pacel, lūdzu, brāļa cimdiņu! Ak, vai, un knupīti arī. Nē, nē, nedod brālim! Tas ir netīrs, dod labāk man. Paldies, zaķīt! Ejam, ejam. Dakterīte mūs jau gaida.
Kāpēc tu apstājies? Es taču tev jau apsolīju, ka ārste neko sāpīgu nedarīs, tikai paklausīsies. Galviņu nē. Un sirsniņu arī nē. Tavu klepiņu, kas tev traucē gulēt. Jā, zaķīt, paklausīsies un sīrupiņu izrakstīs. Jā, to pašu saldo. Es zinu, ka tev nejauši izlija, tāpēc mums būs jānopērk jauns. Nu, re, esam klāt.
Vai, cik daudz cilvēku! Citi mazuļi ar mammām. Re, te mums būs brīvs stūrītis. Un brīvs krēsls tētim.
Apsēdies, zaķīt! Novilksim jaciņu un cepurīti. Kāds tu malacis, pats visu proti. Un tagad izģērbsim brāli. Jā, brālis vēl maziņš, viņš pats vēl neprot, mums viņam ir jāpalīdz.
Re, Lauriņa arī atnākusi pie ārstes! Kas noticis Lauriņai? Bija liela temperatūra un klepus? Veselu nedēļu? Tāpat kā mums. Un kā viņa jūtas šodien? Lieliski, ka krietni labāk.
Skat, tētis arī nāk. Kāds brīnums! Cik jauki. Tad jau mums viss notiks ātrāk un vieglāk. Dakterīte vispirms paklausīsies tevi, zaķīt, un tu jau varēsi iziet no kabineta pie tēta. Mēs ar mazo brāli tur vēl uzkavēsimies, kamēr ārste viņu izmeklēs. Sarunāts? Nē, arī mazajam brālim nebūs šprices. Dakterīte tikai paklausīsies klepiņu.
Lauriņa iesēdusies tavā mašīnā? Zaķīt, vai tad tā ir tavējā? Tā jau ir dakterītes mašīna. Viņa to ir nopirkusi un nolikusi šeit, lai bērniem vieglāk sagaidīt paklausīšanos un parunāšanos. Paskaties, te jau ir arī citas mantiņas!
No tiem zilajiem un sarkanajiem klučiem tu vari salikt mašīnu. Atceries, tu reiz liki. Varbūt tu gribi pamētāt stīpas žirafei uz kakla? Vai arī pasēdēt uz tā zebras krēsliņa. Kāpēc tu negribi? Tas jau nekas, ka mājās ir tieši tāds pats, uz šī tomēr sēžas citādāk. Pamēģini gan, tikmēr Lauriņa būs pavizinājusies mašīnā un palaidīs tevi savā vietā.
Tu aiznesīsi Lauriņai lelli? To lielo ar dzelteno pušķi? Laba doma, varbūt tad viņa tevi ielaidīs pasēdēt mašīnā. Jūs jau varat tur iesēsties divatā.
Viņa negribēja lelli? Tad varbūt pamēģini aiznest to zilo zaķi?
Ārīti, bumbulīti, es zinu, ka tev ir grūti nosēdēt mierīgi, tomēr te nevajadzētu skraidīt apkārt. Tēti, pasniedz mums, lūdzu, grāmatu no somas. No tās somas, kas uz ratiņu roktura karājas.
Re, cik tu jauks. Paldies! Cik tomēr labi, ka mums blakus ir tētis, vai ne, zaķīt? Jā, Māri, tu esi zaķītis. Āris ir bumbulītis. Tāpēc, ka viņam apaļāki vaigi. Un viņš pats ir apalītis. Zaķītim arī ir apaļi vaigi, bet viņš vairāk skraida.
Lauriņa negribēja zilo zaķi? Tad tev būs drusku jāpaciešas, Viņa drīz ies pie ārstes, un tad mašīna būs brīva.
Tu vairs negribi mašīnu? Nē, ratiņu somā nav otras grāmatas, tikai šī, brāļa grāmata? Toties tur ir tava mīļā skrūvējamā mašīnīte. Varbūt tu ar to gribi paspēlēties, kamēr gaidām ārsti?
Bumbulīt, tev grūti nosēdēt... Tikai nesāc raudāt. Tūlīt kaut ko izdomāsim. Tēti, mums ar Āri uz brīdi jāaiziet līdz labierīcībām noskalot knupi. Padarbojies, lūdzu, ar Māri.
*
- Ha! Ko viņa ar to domāja – padarbojies? Kā tad lai te darbojas? Bars sīko apkārt šķauda un klepo, it kā jau nepietiktu ar diviem slimniekiem mājās. Dabūšu vēl es arī kādu bacili, kas tad uz darbu ies? Tad es būšu tas vainīgais. Labāk būtu palicis mašīnā, tur vismaz svaigs gaiss un mūzika.
Un, kas gan būtu noticis, ja manis te nebūtu? Kāds netiktu pie ārstes? Viss tāpat notiktu, nekur jau neizpaliktu.
Māri, kas tev tur birst zemē? Skrūves? Kur tu tiki pie skrūvēm? No kādas mašīnas? Ko tu izjauci? Kādu - manu mašīnu? Ā, manu dāvināto… Vai tad tā bija jaucama? Parādi. Kas šie par plastmasas gabaliem? No tiem var salikt mašīnu? Neko nesaprotu… Parādi.
Jā, tu nu gan esi gudrs sīkais. Malacis! Es nu gan tādu neprastu.
*
Nu, re, māneklītis mutē, un bērns smaidīgs un kluss.
Ko tad paveica mani lielie vīrieši? Ā, re, kādu mašīnu uzkonstruējuši! Malači! Tētis nē-e, tikai tu, zaķīt? Tad jau vēl lielāks malacis. Tētis tev padeva skrūves? Tad jau jūs esat komanda. Kopā pastrādājuši un darbu paveikuši!
Lauriņa laikam iegājusi pie ārstes... Zaķīt, tu vēl gribi iesēsties mašīnā? Tagad tā ir brīva. Negribi? Tētis teica, ka nedrīkst? Kāpēc? Baciļi tur esot? Tie jau ir viscaur, arī te, kur mēs sēžam.
Apsolīsim tētim, ka pēc tam rūpīgi nomazgāsim rokas un gan jau nesaslimsim. Apsolīsim? Protams, zaķīt, tagad tu drīksti pasēdēt mašīnā.
Un kādu brīdi visiem ir labi…
Kādi tev iebildumi, dārgais? Tev nav labi? Pacieties, lūdzu, vēl piecpadsmit minūtes. Mūs ātri paklausīsies, un mēs veseli dosimies mājās.
*
- Kāpēc tu mani rausti? Nē, Māri, es negulēju! Kurš gan te varētu gulēt!
Tevi jau paklausījās? Kurā vietā? Sāpēja? Ko vēl daktere tev darīja? Pacēla kreklu uz augšu? Lika izbāzt mēli? Bērnudārzā tev to neļāva darīt? Un ko tad tu darīji? Nu, malacis, ka izbāzi – ārstei vienmēr vajag rādīt mēli. Nu, ne gluži vienmēr, bet tad, kad viņa to prasa.
Labi, sēdi blakus un gaidām mammu un brāli.
*
- Mani mīļie zaķīši, ui, piedod, zaķīti un bumbulītī! Viss kartībā, varam doties mājās. Esam tikpat kā veseli! No klepus palikuši tādi mazi krimšķīši. Tēti, palīdzēsi Mārim saģērbties? Mēs tikmēr ar mazo brāli lēnām ģērbsimies.
Kā patika pie ārstes, zaķīt? Patika spīdīgā klausulīte? Un ļodzīgais jocīgais koka cilvēciņš? Saliekamais vilcieniņš labāk? Un dakterīte tik smaidīga un jauka. Jūs man abi tādi drosmīgi – bumbulītis arī pat neieraudājās. Tas laikam tāpēc, ka tētis mums bija blakus. Vai ne, puikas? Tagad vienmēr aicināsim tēti mums līdzi.
Ui, neklaigā tik skaļi, Māri, mēs tāpat dzirdam, ka tev tas ļoti patīk.
Ko tētis jums apsolīja pēc ārsta apmeklējuma? Neko? Tā nevar būt. Es nojaušu, ka viņš gribēja jūs uzcienāt ar kaut ko garšīgu. Ko tu, Māri, tagad gribētu apēst? Zemenes? Hmm, pajautāsim tētim.
*
- Kas vēl nebūs – zemenes sagribējuši! Kur es tās ņemšu? Vakar gan veikalā vēl bija, un puikas pilnām mutēm ēda, bet vai šodien vēl būs?
Eh, labi! Lai notiek! Ekipāža, iekāpt mašīnā! Kad jau kopā, tad kopā – braucam meklēt zemenes.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pie ārstes

Kategorijas