Spodrinātāja

2017. gada 17. marts 00:00

3110

Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā ir telpa, kurā skapīšos rindojas pudelītes ar dažādiem šķidrumiem, uz galda parocīgi izkārtoti dažādi smalki rīki, starp kuriem viens otrs redzēts arī stomatologa kabinetā, nelielas piezīmju lapiņas ar neskaitāmiem uzrakstiem. Klusi dūc apjomīga saldējamā kamera, glabājot savus noslēpumus. Vieta rasta arī literatūrai, kas atklāj, kā restaurējams viens vai otrs priekšmets. Nav grūti uzminēt, ka šīs telpas saimniece ir muzeja restauratore Ilga Meijere, kura tika izvirzīta “Gada balvai kultūrā 2016” nominācijā “Gada muzejnieks” par novada kultūrvides saglabāšanu un attīstību.
Vēroju, kā Ilga spodrina senas naudas monētas, kas visai drīz jau līdzinās zelta dālderiem. Muzeja krājumā katrs priekšmets ir viņas roku aptaustīts un izglāstīts. Ilgas kolēģi atzīst, ka bez “Ilguča būtu kā bez rokām”, jo visi priekšmeti, kas tiek nodoti muzejam, dāvināti, vispirms iziet preventīvo konservāciju jeb sakopšanu, lai nonāktu muzeja krājumā.
Jau pašā sākumā Ilga bilst, ka nevēlas stāstīt par savu bērnību, kas aizritējusi Rīgā un laukos pie vecvecākiem, sakot, ka dzīvē daudz kas ir pagājis, bet pagātni negribas cilāt. Bērnībai nebijis ne vainas, kā jau tajos laikos. Vecākiem viņa bijusi vienīgais bērns. “Tas jau nekas, ka viena, dzīvo tik nost!” saka Ilga.
- Darba gaitas jums sākās ar izšūšanu.
- Četrus gadus mācījos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas rokdarbu nodaļā, ko 1975.gadā pabeidzu. Pati īsti pat nezinu, kas mudināja iestāties šajā mācību iestādē. Pēc Lietišķās mākslas vidusskolas beigšanas uzreiz bija arī darba iespējas toreizējās Teātra biedrības mākslas priekšmetu ražošanas kombināta šūšanas cehā. Kombinātā bija trīs cehi. Grima cehā gatavoja lūpu krāsas, grimu un visu citu teātrim nepieciešamo. Protams, arī pārdošanai. Plastmasas cehā ražoja iepakojumus. Šūšanas cehā kopā ar mani tolaik strādāja interesantas personas. Mūsu ceha telpas atradās uz Krišjāņa Barona un Dzirnavu ielas stūra. Mums bija kopējs pagalms ar Rīgas Leļļu teātri, kurā apmeklējām visas tā pirmizrādes. Es gan nebiju tērpu šuvēja, bet izšuvēja. Izšuvu tautu tērpus, vainadziņus, villaines. Galvenokārt tie bija latviešu tautu tērpi, bet tajos laikos bija ārkārtīgi radoši kolektīvi, piemēram, Raimonda Dzeņa vadītais deju kolektīvs “Andžiņš”, Imanta Magones “Liesma”, Medicīnas institūta deju kolektīvs “Ačkups” un vēl daudzi citi kolektīvi. Ļoti daudz skatījāmies grāmatās, jo vajadzēja izšūt arī krievu, čehu, vācu, moldāvu, ukraiņu tautas tērpus, jo tolaik deju kolektīvi dejoja dažādu tautu dejas. Izšūšanai izmantojām pērlītes, fliterus, dažādas lentītes un tamlīdzīgi. Izšūšanas paņēmieni lielākā mērā ir līdzīgi, atšķirība ir tikai ornamentos. Atšķirībā no latviešu tautas tērpiem, kuru rotājums ir vairāk ģeometrisks, citām tautām vairāk ir izmantota augu valsts – dažādi ziedi, putni, dzīvnieki. Nevaru sacīt, ka man vislabāk patika izšūt tikai latviskās villaines. Varbūt tāpēc, ka pašu neuztvēra kā latvieti, jo ārēji neesmu latvju zeltene. Varbūt seja nav latviskais tipāžs. Katram tautas tērpam bija savs skaistums un interesantums. Visu izšuvām ar rokām.
- Paveikto varējāt vērot arī uz skatuves?
- O, jā. Tajā laikā praktiski nevienu vakaru mājās nesēdēju. Visi koncerti, visas deju kolektīvu un koru skates, viesmākslinieku uzstāšanās, teātra izrādes tika apmeklētas, jo mums nebija problēmu ar biļetēm. Ļoti visam sekojām un ar interesi vērojām, kā mūsu veikums izskatās uz skatuves, piemēram, vai krāsu salikums ir labs, vai tērpa piegriezums izdevies. Visu darbu koriģēja darba vadītājs. Es un vēl citas meitenes bijām tikai izpildītājas. Uzskatu, ka priekš tā laika kombināts bija ļoti demokrātisks uzņēmums. Darbu vajadzēja izpildīt līdz konkrētam datumam. Kad ar to tiki galā, katra paša darīšana. Ja dienā neveicās, nācās strādāt pa naktīm. Kombinātā, manuprāt, nostrādāju četrus gadus.
- Dzīves ceļš no Rīgas aizveda uz Valmieru.
- Man Valmiera, uz kuru pārcēlos, mīlestības aicināta, sākumā ļoti nepatika. Iespējams tāpēc, ka pietrūka Rīgas. Pie vides un apstākļu maiņas nebija viegli pierast. Arī visi savējie palika citā vietā. Man viņi bija ļoti svarīgi. Arī par cilvēku, ar kuru vairs neesmu kopā, neko nekomentēšu, jo tam vairs nav nekādas nozīmes. Vienu brīdi arī Valmierā bija saistība ar izšūšanu, bet tad sāku strādāt Valmieras Novadpētniecības muzejā ka māksliniece-restauratore. Vēl šodien tur strādā daži mani kolēģi. Citu vietā nākuši jaunie. Savu reizi satiekamies, sazvanāmies, kad kaut kas ir vajadzīgs, jo Valmieras laiks bija savu jaunu dienu pavadīšana. Man daudz ko nozīmē tas, kāda sabiedrība ir apkārt. Ja man kaut kas neiet pie sirds, tad labāk palieku mājās. Cilvēks jau uzreiz jūt, kur un kad jūtas labi.
- Apstākļu kopuma rezultātā nonācāt Gulbenē?
- Man viss notiek, kā teikts dziesmā - “mans ceļš ved, kur Austrumi”, lai gan nedomāju, ka nonākšu Gulbenē, kur esmu jau divdesmit gadus. Zināju, ka Latvijā ir tāda pilsēta Gulbene, kur pirmo reizi nonācu kopā ar savu suni, vedot viņu uz izstādi, kas notika “zilajā putnā”. Valmierā tiku ievilināta suņu audzētāju biedrībā, jo man bija basetiņš Bar Dez Arsta, ko mājās saucu vienkārši par Dori. Aktīvi piedalījāmies izstādēs. Tolaik bija uzradusies Vidzemes suņu audzētāju biedrība, kas piedalījās izstādē Gulbenē, tāpēc vajadzēja atbalstīt vidzemniekus, gādājot par dzīvnieku dažādību izstādē. Vaktēdama savu Dori, kura bija suns, kam automašīnā kļūst slikti, pat nepamanīju, kad iebraucām Gulbenē. Kādi tad var būt pirmie iespaidi?
- Nākamajā reizē uz Gulbeni kopā ar Dori jau braucāt, lai te dzīvotu un strādātu?
- Gulbenē muzejā, kas tolaik atradās tagadējā kultūras centra trešajā stāvā, bija vajadzīgs darbinieks – restaurators. Nevaru sacīt, ka jaunajā kolektīvā būtu bijis grūti iejusties. Daudz kas ir atkarīgs no cilvēkiem, kuri ir apkārt. Sāku atkal darboties ar dažāda lieluma birstītēm, kociņiem, irbulīšiem, instrumentiem, ar kuriem strādā arī zobārsts. Tagad ir vairākas izglītības iestādes, kur var izmācīties par restauratoru, tolaik, kad es sāku strādāt, Latvijā tādas nebija. Varēja braukt mācīties uz Maskavu, Sanktpēterburgu, Kijevu. Ļoti specifiska ir gleznu restaurācija, tāpēc es gleznas nerestaurēju. Restauratoram ir jāievēro sava darba ētika un noteikumi, ko drīkst, ko nedrīkst darīt.
- Kad restaurators salīdzinoši ātrāk ierauga sava darba rezultātu?
- Strādājot ar metāla priekšmetiem. Protams, vienmēr jāapzinās, ko es kā restauratore vēlos panākt no priekšmeta. Lai tas nav bojāts, lai bojājums neplešas tālāk. Var izvirzīt vajadzību panākt tā sākotnējo spožumu. Viss ir atkarīgs no mērķa. Arī katram materiālam ir sava specifika. Tagad arī manā darbā ir iespējams papildināt zināšanas dažādos kursos, grāmatās, internetā. Mainās tehnoloģijas, mainās paņēmieni, tāpēc visam jāseko līdzi. Mainījusies arī katra priekšmeta apsekošana un analīze. Es atbildu par sevi, kā darīšu, vai vispār darīšu. Gribas, lai viss sanāk, bet esmu tāds pats cilvēks kā visi citi. Reizēm izdodas, reizēm – ne. Muzejā mums visi ir ļoti vispusīgi. Ne vienmēr vajag darīt to pašu, ko otrs, bet ir pasākumi, kad nākas darboties kopā, ir reizes, kad jāaizvieto otrs.
- Kā sevi raksturotu, vai esat garastāvokļa cilvēks?
- Protams. Lielākā vai mazākā mērā tas piemīt visiem cilvēkiem, ka ir dienas, kad var kalnus gāzt, un ir dienas, kad nekas neveicas, neko negribas. Uzpūtenis jau es esmu, neliegšos. Kolēģiem tas no malas ir vislabāk redzams. Cilvēku nokaitināt vienmēr ir iespējams, bet vai tam ir jēga? Dusmās spēju būt dažāda. Pēc vajadzības, lai gan dusmošanās vairs nav domāta manai nervu sistēmai. Protu arī balsi pacelt, jo mana Zodiaka zīme ir Skorpions. Mēdzu palasīt horoskopus kā interesantu lasāmvielu, bet, lai tiem it visā ticētu, – nē, nē.
- Kur jūtaties vislabāk?
- Mājās, kur pēc darba mani sagaida no mammas mantotais divpadsmit gadus vecais runcis Minnis. Viens otram īsinām laiku. Nesen bijām Rundālē, vakarā mājās ierados vēlāk. Kas tad sākās par skaļu, nervozu un uzstājīgu ņaudēšanu! Sākās dažnedažāda izrādīšanās. Vakaros īpaši neaizraujos ar televīzijas pārraižu vērošanu, jo politiskās pārraides jau kļūst kaitinošas. Man patīk jauni cilvēki, tāpēc uzskatu, ka viņiem ir jānāk mūsu vietā, liekot lietā citas zināšanas un varēšanu. Arī mēs savā laikā varējām un darījām. Pasaulē viss ļoti mainās. Atceros, bērnībā, dzīvojot pie vecvecākiem laukos, mums pat elektrības nebija. Iztikām ar petrolejas lampu. Arī radio nevarēju ieslēgt, kad gribējās. Ja vectēvs uzskatīja, ka pārraide galīgi nav klausāma, arī radio klusēja. Viņaprāt, labāk bija kārtīgus darbus padarīt. Īpaši jau tas nepatika, tāpēc arī bez blēņām neiztiku. Mēdzu daudz pretim runāt un daudz grāmatas lasīju. Muzeja darbam esmu atdevusi aptuveni trīsdesmit mūža gadus, tāpēc gribas mierīgāku dzīves ritējumu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Spodrinātāja

Kategorijas