Kamēr vien spējam stobrus celt

2017. gada 17. marts 00:00

1784

Nu jau ceturto gadu desmitu Kalnienas pusē medī 76 gadus vecais Virgīlijs Sluckis, kurš šobrīd pārstāv Kalnienas mednieku formējumu un ir tikai vienu gadu jaunāks par paša solīdākā vecuma biedru. Kā saka pats Viktors (tā viņu dēvē formējuma biedri), viņš jūtas vēl pietiekami sprauns, pulvera vēl pietiek un pagaidām negrasās plinti mest krūmos. Visnotaļ omulīgo mednieku “Dzirkstele” sastapa mājās, ceļot jaunu siltumnīcu, jo “neba no meža gaļas vien var pārtikt, vajag jau kādu zaļumu ar”.
- Kā tu nokļuvi Latvijas
35 000 lielajā mednieku saimē?
- Mans tēvs gan Latvijas, gan vācu laikā bija mežsargs. Toreiz mežsargiem deva vienstobrenes kā dienesta ieroci. Tajā laikā jau automātiski sanāca mednieks. Un, augot tādā ģimenē, kā tad varēja neinteresēties par medībām un mežu? Pēc kara jau tas bija vienkārši. Kad spēju jau plinti panest, tēvs man deva vienstobreni, un tā kopš 8-10 gadu vecuma jau gāju tēvam līdzi uz mežu. Esmu dzimis Viļakas pusē, bet mežu un medības iepazinu Krāslavā, kur tobrīd dzīvojām. Kara beigās atgriezāmies Viļakā, kur arī noritēja manas pirmās medības, taču ne uz ilgu laiku. Tā kā mani onkuļi vēl “operēja” pa Stompaku purvu, tad 1949.gadā mēs dabūjām doties prom. Tad armija, daži gadi Rīgā, jūrskola, pabraukts flotē uz buru kuģiem, un 1969.gadā ieradāmies Kalnienā. Medniekos gan iestājos kādā astoņdesmitajā, bet tāpat oficiāli jau būs kādi četrdesmit gadi.
- Ja jau pirmoreiz šāvi nepilnu 10 gadu vecumā, vai “pekas” nebija gaisā?
- Nē, nebija gan, bet rokas un kājas trīcēja. Un tā iekšējā mandrāža saglabājusies līdz pat šodienai. Kad jūtu, ka tuvojas zvērs, adrenalīns dara savu. Kaut uz mirkli, bet tāds iekšējs nemiers tomēr iestājas.
- Kāds bija tavs pirmais medījums?
- Oi! Tas bija traki. Man bija kādi 14 gadi. Abi ar tēvu bijām Gaujienas pusē. Man bija tēva vienstobrene un divas patronas. Kamēr tēvs gāja kādu stirniņu padzīt, es jau vienai izšāvu. Pats jau sapratu, ka ir stipri par tālu, bet tā gribējās... Otrai šāvu jau normālā attālumā, bet pēc šāviena tā cēlās un grasījās mukt prom. Patronu vairāk nebija. Skrēju pakaļ un bisi izmantoju kā vāli. Stirna - mana, bet bisei laidne ar uz pusēm. Biju pamatīgi pārbijies, bet tēvs nelamāja. Vien pateica, lai līdz rītrītam bise būtu salabota. Visu nakti ņēmos, bet darbu padarīju. Tajos laikos jau vēl tā varēja medīt, toreiz vēl nebija ne mednieku kolektīvu, ne medību iecirkņu.
- Kā ar pirmo nopietno trofeju?
- Tas bija tad, kad Stāmerienai un Kalnienai vēl bija kopīgs kolektīvs tepat Kāršu purvā. Iznāca man alnis pa metriem četrdesmit, un skaidri varēja saredzēt, ka katrā pusē pa divžuburim. Gribēju jau tā kā tēmēt, bet jutu, ka no muguras vēl viens nāk. Kā ieraudzīju, kas tam par rotu uz galvas, tā par pirmo uzreiz aizmirsu. Divi šāvieni, un alnis ar 11 žuburiem bija mans. Tā mans pirmais alnis šobrīd arī ir mana labākā aļņu trofeja. Turpmāk jau vēl ir bijuši aļņi, kas skaitāmi desmitos, bet tik smuku vairs nav bijis. Cūku vēl vairāk ir bijis, un stirnas jau vispār nav saskaitāmas.
- Ko uzskatāt par savu dižāko trofeju?
- Nu, protams, ka lūšus. Man viņi ir trīs - vienreiz viens un otrreiz vienā mastā divi. Toreiz pat trīs bija iekreisēti, bet tas trešais pa citu malu taisījās ārā un tika citam kolēģim. Tajā reizē, kad to vienu dabūjām, mēs bijām tikai septiņi mednieki un suns, kas dzina pat lūšus. Veiksmīgi gadījās, ka lūsis bija izcirtumā un uznāca virsū tieši man. Tajā gadā vēl Letēs sudrablapsas bija pasprukušas, un arī tā man nāca virsū. Nu labi, ka nešāvu. Vien paspēju nodomāt, lai staigā vien tālāk, jo te taču ir lūšu medības. Tajos laikos vēl trofeju vērtēšana nebija aktuāla, bet varbūt, ka vajadzēja, kas zina, varbūt medaļa būtu.
- Kuras ir tavas mīļākās medības?
- Man patīk visas - gan kolektīvās, gan bieži sēdu torņos individuāli. Bet nomedīt man nebūt nav galvenais. Man patīk vērot dzīvniekus. Un ar katru gadu aizvien vairāk es sevi pieķeru pie domas, ka man dzīvnieku kļūst žēl. Jaunībā gan bija cits azarts - par katru cenu vajadzēja ko dabūt. Varbūt tāpēc, ka, izņemot vilku un staltbrieža bulli, man ir visas trofejas, tajā skaitā arī mednis, kuru nu vairs Latvijā iegūt nav lemts. Mana medīšanas apetīte ir samazinājusies.
- Kā ar ieroču arsenālu?
- Esmu simtprocentīgs gludstobru piekritējs. Nekad nav bijusi doma iegādāties karabīni, jo, manuprāt, nomedīt dzīvnieku pa 150 - 200 metriem nav nekādas intereses, un to jau katrs muļķis var izdarīt. Bet tad, kad jāmedī ar plinti un jāpiezogas pēc iespējas tuvāk, tad var izjust medību īsto smeķi. Pat gaļa, ko iegūst no šāda dzīvnieka, garšo labāk. Starp citu, mana mīļākā ir bebra gaļa, it sevišķi astes. Padoms! Lai novilktu astes specifisko ādu, to vajag nedaudz pacepināt virs uguns uz gāzes plīts, tad tas izdodas viegli. Bet, par tiem ieročiem runājot, mana pirmā plinte tika pirkta steigā, jo līdz pīļu medību sezonas atklāšanai bija palikušas pāris dienas. Es ar draugu uz Gulbeni - tur nav. “Bobikā” iekšā un uz Valmieru - tur arī nav. Mēs tālāk uz Igauniju, tur lietota “IŽ-58” un tikai 25 rubļi, nu tādu nevarēja nepirkt, viņa uzreiz man iekrita acīs. Bet, gadiem ejot, tomēr ierocis “izšāvās” un morāli novecoja. Šķīros no sava lolojuma un iegādājos “IŽ-12”, ar kuru medīju vēl šobaltdien.
- Kā, gadiem ejot, mainās medību tikumi un netikumi?
- Nu man personīgi jau kādu laiku ir palikušas neinteresantas putnu medības. Kādreiz ļoti rubeņu medības patika, tiem pat svilpītes no kaula taisīju. Kopš šnepus aizliedza, es arī uz pīlēm vairs neeju. Bet medībās kopumā kārtība un drošība tagad ir daudz augstākā līmenī. Par netikumiem runājot, tie ir bijuši un būs. Vajadzīgs gan humors, gan pasmiešanās, gan kāda glāzīte, kad ieroči nolikti. Nevar izskaust medību tradīcijas. Tās ir visos kolektīvos - arī mūsējā tās bijušas visos laikos, un tā arī paliks.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kamēr vien spējam stobrus celt

Kategorijas