Marts atplēš rētas, kas nesadzīst

2017. gada 24. marts 00:00

3284

“Vai arī tajā 1949.gada 25.marta dienā aiz loga pie “Baložu” mājas Litenes pagastā dobē ziedēja sniegpulkstenītes, es vairs neatceros, jo bija tikai asaras, izmisums un neziņa par to, kas mūs sagaida. Raudājām visi, bet asarām ilgi nebija laika. Tās žāvēja pavēles: “Ātrāk, ātrāk!”,” ieelpojot svaigi plūkto sniegpulkstenīšu saldo smaržu, saka Daukstu pagasta “Ilgu” 75 gadus vecā saimniece Aina Maltauniece. Ilgas pēc dzimtās Litenes, pēc mājām, pēc Latvijas un tuviniekiem viņu savulaik mudinājušas izvēlēties tieši šādu nosaukumu Krapā būvētajai mājai. Sīksta raksturā, skarba, tieša vārdos, par savu taisnību pastāvoša ir Aina. To viņai iemācījuši pieci Sibīrijā aizvadītie mūža gadi. Tur salauztās un iznīcinātās dzīves.

Nedēļām ilgs pazemojums
“Kad pirms 68 gadiem mūs, četrus bērnus, aizveda uz Sibīriju, man bija 7 gadi. Vajadzēja sākt iet skolā, bet skolā neesmu gājusi nevienu dienu. Savā mūžā tā arī neesmu iemācījusies lasīt. Neticat? Varam saderēt. Ja man vajadzēja vai šodien vajag kaut ko uzrakstīt, ir cilvēki, kas palīdz to izdarīt. Dienā, kad ieradās pēc mums, lai vestu projām, mammas mājās nebija. Viņa bija devusies uz Rīgu apciemot tēvu, kurš bija sodīts un atradās cietumā Rīgā. Mēs, bērni, nezinājām, par ko šis sods. Mūs sasēdināja ragavās. Manam brālim Jānim tolaik bija 14 gadi, Arnoldam – 12, man – 7, bet jaunākajam brālim Artūram – tikai divi mēneši. Uz Gulbenes dzelzceļa staciju tikām atvesti vieni paši. Aizbraucām ar to, kas tobrīd bija mugurā. Droši vien, ja mamma būtu bijusi mājās, līdzi tiktu paņemts kaut kas vairāk. Toreiz 25.marts nebija tik silts kā šodien. Stacijā jau gaidīja preču vagoni. Vagonā, kurā atradāmies, visi bijām saspiesti. Šodien pat negribas atcerēties vairāk nekā divas nedēļas ilgo ceļu. Daudzi ceļā nomira un stacijās tika izlikti no vagoniem, daudzi saslima, tualetes nebija. Tas bija pazemojoši pat bērniem. Ļoti gribējās dzert un ēst. Šodien brīnos, kā mazais Artūriņš izturēja. No Sibīrijas gan viņam nebija lemts atgriezties. Tā arī neuzzinājām, kas ar viņu notika, jo Artūrs nonāca slimnīcā. Brālis Jānis bija tas, kas mūs – mazos – arī visu ceļu pieskatīja. Kopā ar mums vagonā bija arī vēl citas liteniešu ģimenes,” stāsta Aina.

Ar mammu satiekas Tomskā
Ar mammu viņa un brāļi satikušies vien tikai tad, kad jau bijuši Tomskā. “Īsti nezinu, kur viņa bija saņemta. Mamma par to nekad nerunāja. Vēlāk domājām, ka tas noticis Rīgā. Atceros, mammu pie mums atveda divi krieviski runājoši vīri formās un ar grūšanu pagrūda uz mūsu pusi. Vienīgais, ko viņi paprasīja vecākajam brālim Jānim, - vai mūsu uzvārds ir Skroderis. Ieraugot mammu, visi bijām tik ārkārtīgi laimīgi - tas nav vārdos izsakāms! Sākās izsūtīto šķirošana. No vietējiem kolhoziem ieradās priekšnieki un darbam vispirms izvēlējās tās ģimenes, kurās nebija mazu bērnu. Mēs pie tām nepiederējām. Pirmo gadu visi dzīvojām taigā uzslietajās koka barakās, cīnoties ar blaktīm un prusakiem. Mamma mūs no šiem asinssūcējiem centās pasargāt, kā varēdama,” atceras “Ilgu” saimniece.
1951.gadā no ieslodzījuma tika atbrīvots Ainas tēvs, kurš atgriezies “Baložos” un vienu gadu piedalījies spēkstacijas izbūvē Litenē. Pēc gada viņš pats labprātīgi uzmeklējis savu ģimeni Krievijā un atbraucis uz Tomskas apgabala Ribolovas sādžu, uzskatot, ka visai ģimenei ir jābūt kopā, lai gan pirms tam bijuši ļaudis, kas centušies pārliecināt, ka nevajag braukt. Aina stāsta, ka viņam bijušas zelta rokas, jo tāda darba nebijis, ko tēvs nepratis. “Līdz ar tēva ierašanos mums sākās labāki laiki, jo Parabelā darbojās MTS (mašīnu un traktoru stacija), kurā tēvs sāka strādāt. Viņš uzreiz no kokmateriālu nomaļiem uztaisīja nelielu nojumi gotiņai, kas par labu darbu tika piešķirta mammai, kura strādāja par lopkopēju. Nedomājiet, ka viņa no fermas varēja mums atnest kādu piena lāsi, lai gan skaitījāmies daudzbērnu ģimene. Visas strādnieces tika rūpīgi pārbaudītas,” stāsta Aina.

Pēc maizes - sešus kilometrus
Viņa nekad nav spējusi aizmirst to sajūtu, kad ļoti gribas ēst, bet nav atļauts apēst vairāk par noteikto dienas normu. “Cēlos piecos no rīta, lai sešus kilometrus pa taigu ar basām kājām dotos uz Parabelu un tur stāvētu garā rindā pēc maizes kukulīša. Tagad dažs maizi pa zemi mētā, bet mums tolaik to deva ar normu. Gadījās arī tā - kamēr atnācu mājās, pusi kukuļa jau biju apēdusi. Kas bija, to ēdām. Atceros, pirmajā gadā, kamēr mamma vēl nebija sākusi strādāt fermā, viņa sargāja graudu šķūni. Nākot mājās, kabatā atnesa graudu sauju. Iebēra katliņā, aplēja ar ūdeni, uzvārīja, un tādu ēdām. Vārījām un ēdām kartupeļu mizas. Rudeņos taigā lasījām ciedru riekstus. Vajadzēja iet skolā, kas atradās Parabelā. Kam bija vairāk spēka, tie gāja uz skolu. Joprojām nerodu atbildi, kāpēc vecāki mani nesūtīja uz skolu. Es agri sāku strādāt kopā ar mammu fermā. Neviens neskatījās, vai darbs ir man pa spēkam. Iejūdza ratos vērsi, un vajadzēja braukt. Gāja lopiņš tik mierīgs. Arī vecākais brālis uzreiz sāka strādāt fermā, kur lopiem pieveda barību. Krievijā mums ģimenē piedzima brālītis Andris, kurš tagad dzīvo Stradu pagasta Šķieneros,” Aina ļaujas atmiņu stāstam. “Visapkārt bija taiga. Koku netrūka, tāpēc tēvs mums uzbūvēja pašiem savu māju. No Tomskas apgabala daudzi brauca to apskatīt. Viņš arī citiem palīdzēja celtniecības darbos. Katru nedēļu pie komandanta atzīmējāmies, ka nekur neesam aizbēguši. Neko sliktu nevaru sacīt par tur dzīvojošajām krievu tautības sievietēm, kas mums palīdzēja no savas nabadzības.”

Atgriežas visa ģimene kopā
Pēc Josifa Staļina nāves 1953.gada martā tika izdots rīkojums, ka daudzbērnu ģimenes var atgriezties mājās. 1954.gadā arī Skroderu ģimene atgriezās Latvijā, tikai ne vairs savās “Baložu” mājās, jo tās pēc tēva aizbraukšanas uz Krieviju tika nojauktas. Šodien par mājvietu liecina vien daži lieli koki. “Pēc atgriešanās Latvijā, būdama pusaudze meitene, pavisam drīz sāku strādāt fermā toreizējā kolhozā “Savienība” Stradu ciemā, kur nostrādāju līdz 1975.gadam, kad kolhozs “Savienība” jau ietilpa Daukstu ciema teritorijā. Uzreiz pēc atbraukšanas pirmo gadu dzīvojām tepat netālu - “Zaķīšos”. Tad pārcēlāmies dzīvot uz Krapu. Drīz vien tēvs ar māti nopirka “Gruzīšu” māju. Tolaik te bija tik daudz cilvēku. Valdīja tāda rosība! Krapā iepazinos ar savu vīru Vili Maltaunieku, kurš – jauns puisis - bija atnācis no armijas. Apprecējāmies 1966.gadā. Piedzima divas meitas un dēls. Diemžēl ar Vili man nebija lemts ilgi būt kopā - tikai sešus gadus, jo viņš tepat Krapā traģiski aizgāja bojā. Abi ar vīru bijām sākuši būvēt savu māju, kurā tagad dzīvoju, bet to pabeigt nācās man vienai. Kad māja bija gatava, desmit gadus maksāju kolhozam par piešķirtajiem būvmateriāliem. Nebija izvēles. Ar visu vajadzēja tikt galā pašai. Vajadzēja strādāt un vienai audzināt arī trīs bērnus. Man vajadzēja būt stiprai,” Aina noskalda kā ar cirvi. Viņa, lopkopējas darbam atdodot 34 gadus, 1997.gadā devusies pelnītā atpūtā.

Pārdzīvojumus aizmirst nevar
Katru gadu marts ir tas mēnesis, īpaši tā 25.diena, kad Aina atkal un atkal uzplēš rētas, kam nekad nebūs lemts pilnībā sadzīt, jo mūžā nācies pieredzēt daudz pārinodarījumu. “Tagad vecumdienās man ir prieks par saviem jau pieaugušajiem bērniem un mazbērniem. Man ir bijusi iespēja doties tuvākās un tālākās ekskursijās - tā ir iespēja izrauties no mājas ikdienas, jo Krapā jau cilvēkus gandrīz neredzi. Pirms trīs gadiem gribēju aizbraukt uz to vietu, kur bijām izsūtīti, jo bija tāda iespēja, bet pati vien vainīga. Vajadzēja maksāt septiņus simtus, tāpēc atturējos,” bilst Aina un priecīgi stāsta par savu nelielo saimniecību, kur pati tiek galā arī ar tādiem darbiem, kas pa rokai vairāk vīrietim, par bērnu un mazbērnu ciemos gaidīšanas prieku.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Marts atplēš rētas, kas nesadzīst

Kategorijas