Ar cilvēkiem aizplūst Latvija, brīvība

2017. gada 24. marts 00:00

Rakstniece un publiciste Anda Līce, Gulbenes novada bibliotēkā tiekoties ar savas daiļrades cienītājiem, bija tieša un atklāta, sakot, ka Latvijas sabiedrība sarūk, noveco, nogurst. Mainās arī Latvijas ainava, jo laukos jaunas mājas redz ļoti maz. “Lauki kļūst aizvien klusāki un skumjāki. Tos pamet dzīvība. Latviju pamet dzīvība. Rīgā viss mutuļo, bet Latvija nav Rīga. Latvija nedrīkst būt Rīga. Neviens Latvijā precīzi nezina, cik ir aizbraukuši, jo aizbraukušo uzskaite nav bijusi obligāta. Robežas vaļā, visi brauc, kur grib. Kara beigās, kad sākās emigrācija, aizbrauca daudz, bet tagad aizbrauc daudz vairāk. Lai brauc, tikai Latvijā nedzimst bērni. Nav papildinājuma,” saka A.Līce.
Publiciste uzsver, ka tieši tāpēc nav pamata būt “urrā” optimistiem, ko bieži piespēlē no Rīgas, sakot, ka viss valstī ir ļoti labi, viss iet uz augšu, lai gan redzam, kas iet uz augšu, kas - uz leju. “Nevajag mācīt mūs priecāties, jo mēs priecājamies par to, par ko tiešām jāpriecājas, skumstam, ja ir jāskumst. Nevajag izlikties, ka viss ir tikai brīnišķīgi. Skumdina un rada bažas tas, ka kopā ar cilvēkiem var aizplūst Latvija, brīvība, neatkarība. Tas jau notiek. Mums jāapzinās, ko katrs varam darīt, lai tā nenotiktu. Svarīgi ir šodien apzināties to cenu, par kādu šī Latvija ir pirkta. To vērtību, kāpēc tā vispār ir vajadzīga,” atgādina A.Līce.

Pagātne palaikam atkārtojas
Rakstniece uzskata, ka Latvijā nav tādas ģimenes, ko vienādi vai otrādi nebūtu skāruši 25.marta notikumi, jo tie saistās ar tiem, kuri tika izvesti, nošauti un apcietināti, kā arī ar tiem, kuri pielika roku, lai tas tiktu izdarīts. “Viņi, atšķirībā no izsūtītajiem, palika dzīvi. Varbūt viņus mocīja sirdsapziņa, varbūt viņi nebija laimīgi. Viņiem ir bērni un mazbērni, kuri ne pie kā nav vainīgi, bet kuri nevar lepoties ar saviem senčiem. Manuprāt, ir būtiski, ka cilvēks var lepoties pat ar saviem mirušajiem, kurus nav pat redzējis. Man bija gads, kad nomira tēvs. Es ar viņu lepojos! Mamma stāstīja, ka mans tēvs bijis taisnā ceļa gājējs. Tēvs noteikti būtu represēts, būtu cietis un aizgājis bojā, jo viņš neieredzēja to varu, kas ienāca Latvijā pirmajā tās okupācijas gadā. Tēvs bija teicis, ka šī vara “izšķīdīs kā pīļu mēsli”. Domāju, kāda cilvēkiem tajā laikā bija intuīcija, nojauta, ka tā var notikt,” atceras A.Līce.
Viņa uzskata, ka cilvēki par 25.marta notikumiem ir daudz klausījušies, lasījuši, tāpēc rakstniece domā, ka par marta notikumiem būtu jāstāsta tiem, kuri nezina, lai viņi uzzinātu. “Viss ir kļuvis par tādu senatni, par ko vairs nerunā, lai gan 25.marts ir ļoti tuva pagātne. Šī pagātne palaikam atkal atkārtojas, kļūstot par tagadni. Tā tas ir noticis, piemēram, ar Ukrainu. Pagātne par tagadni var kļūt jebkurā pasaules vietā. Tiklīdz pagātne tiek aizmirsta, tā atkārtojas. Saka - atkārtojas kā farss. Manuprāt, tā atkārtojas kā liela traģēdija. Ja līst asinis, tas vairs nav farss,” uzskata publiciste.

Vajadzīga cilts sajūta
A.Līce atceras pirmās atjaunotās Latvijas armijas parādes un godasardzes maiņas pie Brīvības pieminekļa, kas saviļņojušas līdz asarām. Nekas tāds nenoticis, kad parādē soļojusi padomju armija. Viņa sapratusi, ka saviļņojumu radījusi cilts sajūta, kas līdz šodienai atnākusi caur paaudžu paaudzēm ar latvisko tautas mantojumu, ar apsētiem laukiem un sakoptām mājām. “Savā Sibīrijas bērnībā neatceros redzējusi blusas. Tur bija tikai utis un blaktis, kas naktī uz gulētājiem pikēja no griestiem. Es pa nobalsināto sienu rāpojošajām blaktīm atriebos ar aizdedzinātu sērkociņu. Tās krita paukšķēdamas, uz sienas atstājot sīkus, melnus traipus. Tos saskaitot, bija skaidrs – nakts nav bijusi tukša. Ar blusām iepazinos tikai pēc atgriešanās Latvijā. Arī tas pieder pie manas cilts izjūtas. Atmodas sākumā šķita – valsts karogs, himna, godasardze ir kaut kas tāds, kas ikvienam liek apstāties, bet tā tas nav, jo daudzi iet garām, galvas nepacēluši, vai uzspēlētā vienaldzībā purpina, ka viņiem tāda valsts ir “pie kājas”, jo viņi esot piekrāpti un nodoti. Kas ir noticis ar viņu cilts sajūtu?” jautā A.Līce.
Kad pārāk ilgi ir jānes smagas dzīves nastas, cilvēka mugura vairs neiztaisnojas. “Mēs ar savām vaimanām par sliktu valdību, laiku un pasaules galu esam ietinuši zemi kokonā. Mūsu sīkās lūgšanas jau sen netiek tam cauri. Tās atsitas kā mušas pret stiklu un nokrīt atpakaļ. Saka, kosmosā vajagot sūtīt labas domas. Varbūt tādas vispirms vajag sūtīt tepat uz zemes, sākot ar saviem vistuvākajiem. Kad sakrāsies labu domu kritiskā masa, tās izplatījumā aizies kā raķetes,” ir pārliecināta A.Līce.
Taču viņa saprot, ka varai ir liela nozīme, kas liek ievērot spēles noteikumus. “Cilvēks tos var pieņemt vai nepieņemt. Ja nepieņem, tad var iet, kur acis rāda. Atsakoties no varas piedāvātajām iespējām, nemaz nav daudz to vietu, kur gribētos iet pa patiesības ceļu. Vara neko lielu neprasa, tikai nevainīgas vienošanās, balsojumus vai atturēšanos no tiem, kāda jautājuma atlikšanu, lēmuma novilcināšanu. Vara ir sargājošs ietvars, kurā paslēpties no atbildības. Tiem, kas, vislabāko nodomu vadīti, vēlas nonākt šīs varas laukā, ir jānovērtē šī lauka neredzamā daļa,” uzskata A.Līce.

Ikdienā mums pietrūkst sarunu
Rakstniece novērojusi, ka mums ikdienā ļoti pietrūkst sarunu, jo tām nav laika, nav piemērotas vietas, nav piemērotu cilvēku. Nav arī īsti, par ko runāt. “Šis ir laikmets, kad nav laika ne pie kā un nekur apstāties. Mēs joņojam, lai paspētu, bet vienmēr nokavējam. Steidzamies satikt, bet paeejam garām,” secina A.Līce.
No otras puses šis laiks piedāvā daudz iespēju mācīties, cilvēkiem tikt galā pašiem ar sevi, jo “nekas jau nav tik ļoti smagi jānes kā pašiem sevi, kā maisus nesam savas problēmas, bēdas”. “Tā ir brīnišķīga sajūta, kad esam tikuši galā ne ar citiem, bet paši ar sevi,” ir pārliecināta rakstniece.
Tieši tāpēc viņai ir šāds viedoklis arī par piedošanu: “Cilvēki uzskata, ka 25.marts nav piedodams. Bet ko cilvēkam iesākt ar šo nespēju piedot? Nepiedošana no cilvēka prasa daudz spēka. Jautājums nav par lielā nodarījuma nepiedošanu, bet par to, ko es no tā visa sapratu, ko ar to visu daru. Nepiedošana un piedošana vienmēr ir saistībā ar atdarīšanu, sak, nu tad es viņiem tā atdarīšu. Bet vai es gribu atdarīt? Katram mums dzīvē ir cilvēki, kas ir sāpinājuši. Mēs ilgi viņiem neesam varējuši piedot. Viņi arī nav prasījuši mums to darīt. Tad kādā brīdī saprotam, ka vairs negribam ar šo sāpinājumu noņemties. Negribam, lai tas mūs moka. Tad notiek šī vaļā palaišanas sajūta. Protams, ir cilvēki, kuri ir sāpinājuši un turpina sāpināt. Tomēr dzīvē viss nokārtojas – līdzīgi, kā tas notiek dabā.”

Fakti
◆ Rakstniece un publiciste Anda Līce dzimusi 1941.gada 27.aprīlī.
◆ Mācījusies Cesvaines vidusskolā.
◆ 1949.gada 25.martā izsūtīta uz Sibīriju.
◆ 1962.gadā iestājusies Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē.
◆ Mākslinieku savienības biedre kopš 1971.gada.
◆ Rakstnieku savienības biedre kopš 1982.gada.
◆ 1995.gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
◆ 2004.gadā saņēmusi Veidenbauma prēmiju.
◆ 2005.gadā saņēmusi Aspazijas prēmiju.
◆ Piedalījusies grāmatu sērijas “Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata” veidošanā.
◆ Pirmā publikācija laikrakstā “Padomju Jaunatne” 1967.gadā.
◆ Izdoti krājumi “Mūžīgie līdumnieki”, “Citāda gaisma”, “Un pārvēršas putnos vārdi”, “No sniega uz ziediem”, “Pateikt un pateikties”, “Tik tuvu pie...”, “Uzziedināšanas vārdi”, “Šovakar” un citi.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar cilvēkiem aizplūst Latvija, brīvība

Kategorijas