Nepakļauties zefīra kārdinājumam

2017. gada 24. marts 00:00

imenē valdošā emocionālā gaisotne ir pamats tam, lai bērns apgūtu dzīves svarīgākās vērtības, kā arī ievērotu noteikumus. Bērniem jāzina, kāda uzvedība ir pieņemama un kāda nav. Svarīgi, lai mazie izjūt un saprot šīs robežas. Tajā pašā laikā viņi tiek mudināti augt neatkarīgi un piedalīties ģimenes lēmumu pieņemšanā,» sertificēta «Bērnu emocionālās audzināšanas» kursa pasniedzēja psiholoģe Ieva Grāvīte un viņas kolēģe klīniskā psiholoģe Madara Grandāne aicina ieskatīties tēmā, kas būtiska jebkurās bērnu un vecāku attiecībās – atvasīšu spējā regulēt savu rīcību.

Samazinās spēja mācīties
«Pašregulācija ir prasme, ko mēs attīstām bērnībā. Tā ir spēja uzraudzīt un kontrolēt mūsu uzvedību, emocijas vai domas, mainot tās atbilstoši situācijai. Tā ietver arī spēju aizkavēt pirmo atbildes reakciju, turēties pretī nenozīmīgiem traucēkļiem un spēju turpināt uzdevumu, pat ja tas nesagādā baudījumu. Bez šīm spējām būtu grūti kaut ko paveikt, lai cik labi mēs justos paši par sevi,» svarīgo prasmi skaidro Madara.
Piemēram, spēja vadīt emocijas ir arī spēja sevi uzmundrināt, kad tas ir nepieciešams, vai sevi nomierināt, kad cilvēks jūtas dusmīgs, apjucis, satraukts vai piedzīvo citas spēcīgas emocijas. Turklāt tā ir spēja pretoties impulsīvai uzvedībai, kas varētu pasliktināt emocionālo stāvokli. Kā norāda zinātnieki, šī spēja ir pietiekami sarežģīta un ārkārtīgi svarīga, piemēram, izzinot pasauli un mācoties ko jaunu. Bērniem, kuriem ir grūtības efektīvi regulēt trauksmi, ir samazinātas spējas mācīties. Savukārt, ja bērni regulē «neērtās» emocijas, viņiem vieglāk koncentrēties uz izziņu, norāda klīniskā psiholoģe.

Vecāki rāda piemēru
Speciālistes stāsta, ka izpratne par sociālajām prasībām bērniem sāk parādīties aptuveni 12–18 mēnešu vecumā, kad viņi spēj izpildīt vienkāršas aprūpētāja prasības. Piemēram, «atnāc pie manis!» vai «pamāj atā, atā!». Otrā gada beigās lielākā daļa mazo ir iemācījušies dažas pašregulācijas prasmes. Piemēram, viņi spēj pagaidīt īsu laiku un pievērš uzmanību, ja kāds ar viņiem runā. No 3 līdz 11 gadiem bērniem nepārtraukti aug spēja kavēt pirmās atbildes reakciju – īpaši strauji līdz 5 gadu vecumam. Tas pierādīts arī pētījumos. Piemēram, kad eksperimentētājs saiņoja dāvanu, četrgadnieki prata daudz labāk demonstrēt pašregulācijas spējas, salīdzinot ar divarpus gadus veciem bērniem, kuriem bija grūti neskatīties, kas tur tiek iesaiņots.
«Bērni mācās regulēt domas, jūtas, uzvedību un emocijas, raugoties, kā pieaugušie regulē savējās. Ja bērns savu gribu demonstrēs, kliedzot un dusmojoties, un vecāki tikpat dusmīgi viņam atbildēs, mazais iemācīsies, ka dusmās bļaut ir pieņemami. Ja vecāki spēj būt klātesoši, mierīgi, kad bērns izrāda spēcīgas emocijas un atspoguļo tās, atvasītei ir iespēja mācīties pašregulāciju,» atgādina M.Grandāne.

Svarīgi rīkoties konsekventi
Šajā procesā neatsverama loma ir arī atvases disciplinēšanai. «Diane Bāmrinde pētījusi bērnus pirmsskolas vecumā un turpinājusi šos pašus bērnus pētīt līdz pusaudžu gadiem, lai saprastu, kā disciplinēšanas stili un vecāku nostāja ietekmē viņu attīstību. Jau astoņu gadu vecumā parādās būtiskas atšķirības bērnu uzvedībā atkarībā no tā, kādā stilā viņi tikuši audzināti. Pētījumos atklāja, ka bērni, kuriem vecāki bijuši autoritāte, kļuvuši spējīgi un atbildīgi, kā arī pašpārliecināti, droši izteikuši savas domas. Viņi saņēmuši labas atzīmes un spējuši savaldīties. Savukārt daudzi bērni, kuru audzināšanā izmantots autoritārais valdonīgo vecāku stils, činkstējuši, bijuši nelaimīgi, pārāk pakļāvīgi citu vēlmēm, ierāvušies sevī un bieži bijuši agresīvi. Savukārt visatļautībā uzaugušie bijuši nenobrieduši, ar nepietiekamu pašpaļāvību un pašregulāciju,» min I.Grāvīte.
Viņa novērojusi – vecākiem ir pārliecība, ka vadīt bērnu uzvedību ir svarīgi, tomēr nereti vairāki faktori viņiem traucē rīkoties konsekventi. Piemēram, nevēlēšanās justies vainīgiem, ja bērns ir nelaimīgs vai raud, kā dēļ viņi konsekvenci aizstāj ar pakļaušanos mazā vēlmei «mīļā miera labad». Reizēm vecāki baidās, ka nevarēs savaldīt savas dusmas, ja sāks no atvasītes pieprasīt noteiktu uzvedību. Tāpat viņi nereti nav pārliecināti, ka spēs būt konsekventi, domā, ka disciplinējot apspiedīs atvases radošo aktivitāti, baidās ievainot viņa pašcieņu, jūtas pārāk noguruši vai nevēlas padarīt sevi par «sliktajiem» bērnu acīs.

Atrast īstās
disciplinēšanas metodes
Ieva atgādina, ka bērnam neattīstās iekšējie uzvedības standarti, ja viņam tos nemāca. Bērniņš nepiedzimst ar noslieci būt labs, nesavtīgs un spējīgs savaldīt dusmas. Viņš šo pamudinājumu un iedrošinājumu saņem no vecākiem un tikai vēlāk savā attīstības gaitā tos pieņem kā savējos.
«Bērns savu uzvedību vada nevis ar apziņu un gribu, bet ļaujas emocijām un impulsivitātei. Šādas uzvedības iemesls ir nenobriedusi lielo galvas smadzeņu daivu garoza, nevis bērna nevēlēšanās sadarboties,» vērš uzmanību psiholoģe.
Lai izvēlētos bērna attīstībai atbilstošas disciplinēšanas metodes, jābūt vērīgam un atjautīgam. Pētījumos pierādīts, ka to bērnu audzināšanā, kuriem ir izveidojusies droša piesaiste, piemērot disciplinēšanas principus izdodas daudz sekmīgāk. Mazie izaug paklausīgi un gatavi sadarboties ar citiem, ja paši tiek cienīti un jūtas mīlēti.

Ieteikumi, vadot bērna uzvedību
• Parūpējies par labvēlīgām attiecībām, pievērs sev bērna uzmanību, uzklausot viņu, nodibinot acu kontaktu un smaidot.
• Negaidi no bērna nobrieduša cilvēka rīcību. Izvairies no moralizēšanas – tu taču esi liels, saņemies! Tā vietā lieto konkrētus, skaidrus norādījumus.
• Vienmēr atgādini bērnam, ka viņš ir mīlestības vērts, pat ja uzvedība bijusi pilnīgi nepieņemama. Mazais visvairāk baidās no draudiem, ka vecāki viņu vairs nemīlēs.
• Mēģini izmainīt attieksmi pret garlaicīgām darbībām. Piemēram, izdomā kopīgu rotaļlietu savākšanas spēli.
• Palīdzi mazajam izdzīvot savas skumjas, sastopoties ar ierobežojumiem. Svarīgi atcerēties, ka brīdī, kad bērns sastopas ar nespēju izmainīt apstākļus, viņam ir nepieciešama droša vieta, lai varētu izraudāt savas sāpes, bēdas un vilšanos. Nepamet viņu vienu un nedusmojies par asarām.

Apēst kārumu vai nopelnīt otru?
Ievērojams amerikāņu psihologs Dr. Volters Mišels Stenfordas Universitātē veica atliktā atalgojuma pētījumus, aicinot tajā piedalīties četrus gadus vecus bērnus. Mazo ieveda telpā, novietoja viņa priekšā zefīru un pateica – ja viņš neapēdīs šo zefīru 15 minūtes, kā balvu saņems divus zefīrus. Četru gadu vecumā 15 minūtes līdzinās mūžībai, un vadīt savu uzvedību viņiem bija ļoti grūti, jo telpā neatradās neviens, kas spētu uzmundrināt gaidīt. Bērni izmantoja dažādu stratēģiju kārdinājuma izraisīto «ciešanu» pārvarēšanai – neskatījās virsū, virpināja zefīru pirkstos, lika atpakaļ, uzlika uz mēles, ņēma ārā, nokoda mazu gabaliņu, dziedāja. Eksperimenta rezultāti parādīja, ka bērni, kas nebija apēduši zefīru un spēja pretoties kārdinājumam, vēlāk dzīvē guva labākus panākumus mācībās, spēja izveidot draudzīgas attiecības ar citiem un veiksmīgāk tika galā ar stresu. Kopumā zefīra uzreiz neēdāji kļuva par veiksmīgākiem cilvēkiem. Izrādījās, ka spēja atlikt baudījumu uz vēlāku laiku cieši saistīta ar nākotnes sasniegumiem.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nepakļauties zefīra kārdinājumam

Kategorijas