Bez laika distances

2017. gada 28. marts 00:00

203

Arvien mazāks pulciņš cilvēku tradicionāli 25.martā pulcējas pie Gulbenes dzelzceļa stacijas, lai kopā atcerētos 1949.gada marta deportācijas Latvijā, kas bija Padomju Savienības iestāžu veikta masveidīga iedzīvotāju izsūtīšana uz PSRS pašiem attālākajiem reģioniem.
Deportācijās, kuras tika slepeni sauktas par operāciju “Krasta banga”, tika izsūtīti vairāk nekā 90 000 Baltijas valstu iedzīvotāju, gandrīz puse no viņiem bija no Latvijas.
Sestdien sniga, bija vēss, tomēr novada amatpersonas, daži interesenti un tie, kuri sevi dēvē par Sibīrijas bērniem, bija atnākuši norunātajā vietā un laikā – pie Gulbenes dzelzceļa stacijas, pie pieminekļa represētajiem. Kāda sieviete bija atnākusi ar krāšņu sarkanbaltsarkanu amariļļu pušķi - nebija pažēlojusi skaistos ziedus, kas uzplaukuši mājās puķu podos. Kā gan vēl labāk varētu apliecināt cieņu un mīlestību savējiem, kuri nepārnāca no izsūtījuma Sibīrijā, un tiem, kuri atgriezās, lai turpinātu dzīvot, veidot Latviju, audzināt bērnus.
Izjusti pasākumu vadīja vietējā vēsturniece Aivija Grīnberga, par muzikālo noskaņu rūpējās Lejasciema kultūras nama jauktais senioru vokālais ansamblis “Satekas”. Gulbenes novada politiski represēto apvienības vadītāja Aira Anča atgādināja: “Šodien visā Latvijā karogi plīvo ar sēru lentēm. Ir 25.marts – Māras diena. Ir pagājuši 68 gadi, kad tūkstošiem latviešu ģimeņu tika izvestas no savām mājām. Svešai varai patika bez kāda likumīga attaisnojuma aizvest svešumā strādīgākās latviešu ģimenes, izpostot viņu dzīves, iekoptās saimniecības - visu to, kas bija panākts ar ļoti sūru, smagu darbu. Lopu vagoni tika piepildīti ar raudošiem bērniem, izmisušām mātēm, slimiem, veciem cilvēkiem. Katrs ceturtais no izvestajiem bija bērns vai pusaudzis vecumā līdz 16 gadiem.” A.Anča stāstīja, ka arī pati ir atradusies, kā tolaik tika uzskatīts, “mūža nometinājumā” Sibīrijā bez tiesībām atgriezties. Mainoties politiskajai situācijai, radās iespēja atgriezties Dzimtenē, kaut tobrīd vēl nevarēja atgūt savus īpašumus Latvijā. Tas notika vēlāk.

No Airas Ančas ģimenes septiņiem cilvēkiem, kuri piedzīvojuši izsūtījumu, dzīva šodien ir vairs tikai viņa viena. Viņas dzimtas mīļo kapi ir gan Latvijas, gan Sibīrijas zemē. Tur, svešumā, uz mūžu ir palicis A.Ančas vectēvs. Viņa aicināja kopā piemiņas pasākumā sanākušos ar klusuma brīdi godināt tos, kuri piedzīvojuši izsūtījumu Sibīrijā, tos, kuru vairs nav starp dzīvajiem.

Sibīrijas bērnu stāsti – patiesi, sirsnīgi
Gulbenes seniore Aija Bērziņa arī ir Sibīrijas bērns. Viņas mājas svešumā bija Krasnojarskas pusē, Rozdoļnojes ciemā. Mazo meiteni mamma mierinājusi, stāstot stāstus par Dzimteni, un šie stāsti līdzinājās pasakai. Taču ikdienā māmuļa gājusi strādāt mežā vīriešu darbu – ar zāģi, ar cirvi. Arī ziemas salā. Guļot uz krāsns un sildoties, A.Bērziņa allaž bažījusies, vai mamma pārnāks mājās. Viņa atceras Sibīrijas sniegputeņus, kādi Latvijā nekad nav novēroti. Sibīrija paņēmusi mazās māsiņas un tēva dzīvību. Lielākā vēlēšanās būtu – saviem mīļajiem atdot kaut vai sauju Latvijas zemes kā sveicienu no Dzimtenes.
Pasākuma dalībnieki devās arī uz dzelzceļa staciju, lai noliktu ziedus gan uz perona, gan pie pašas stacijas ēkas un lai kopā pabūtu vēl arī neformālā atmosfērā. Stāmerienas iedzīvotājs Viktors Podziņš arī bija tur. “Dzirkstelei” viņš teica – esot piedzimis Sibīrijā un nodzīvojis tur līdz gada un viena mēneša vecumam. Bijis laiks, kad V.Podziņš kautrējies sevi saukt par politiski represēto, jo neko taču neatceras par Sibīrijas laikiem. Taču kāds viņam pajautāja, vai tiešām V.Podziņš nav cietis no padomju varas represijām. Un tad viss kļuva skaidrāks par skaidru. Un kā vēl esot nācies ciest! Cik reižu neesot bijis izsaukts uz “čekas” kabinetiem. “Es jau vienmēr esmu bijis ar savu raksturu. Brīvdomātājs. Nekautrējos pateikt, ko domāju. Manī nebija iekšā tāda, ka – varbūt labāk noklusēt, lai nesanāk ziepes,” smejas V.Podziņš.
25.marts ir diena, kad viņš noliec galvu savu vecāku priekšā, mātes brāļa un mātes māsas priekšā, jo tie ir cilvēki, kuri auklēja viņu un atveda uz Dzimteni. Tie ir cilvēki, kuri viņā audzējuši patriotismu, pusbalsī dziedot aizliegtās dziesmas arī tad, kad tas bija bīstami. “Manī ir latviskais gars iekšā. Šo valsti esmu aizstāvējis barikādēs un, ja vajadzēs, aizstāvēšu atkal,” saka V.Podziņš.

Kāpēc Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas pasākumus tikpat kā neapmeklē jaunatne?

Aivars no Daukstu pagasta ◆ Domāju, vaina tur, ka jaunatne neaptver, ka kaut kas tāds patiešām ar latviešiem kādreiz ir noticis. Jauniešu ikdiena paiet pie telefoniem un datoriem. Tas ir pretstats mūsu bērnībai izsūtījumā. Tā bija ārkārtīgi smaga un reizē īsta bērnība. Mums nebija nekā, bet mēs likām lietā izdomu.

Eduards no Daukstu pagasta ◆ Dzīves ritms ir mainījies. Tas jaunatnei ir saspringts, paiet steigā. Es skatos pēc saviem mazbērniem. Stāstu viņiem atmiņas. Paklausās. Bet viņiem ir sava dzīve, savas darīšanas. Skola, augstskola, karjera. Nav laika.

Anda no Beļavas pagasta ◆ Jaunieši īsti mums nenotic. Viņi ir pārāk tālu no tiem notikumiem. Nespējam piekļūt jauniešu sirdīm. Un tomēr es stāstu... Izsūtījumā devos 3 gadu vecumā. 12 gadu man bija, kad atgriezos Latvijā. Kad sāku te mācīties, pat burtus nepazinu, bet centos un beidzu astoņas klases.
Ausma no Kalnienas ◆ Maz ar bērniem par šo tēmu runā skolā. Mājās savējie zina. Ģimenēs mēs par to runājam. No izsūtījuma atgriezās mans tēvs un mamma. Bērni zina mūsu ģimenes vēsturi. Kopā dodamies uz kapsētu apkopt tuvinieku atdusas vietas.

+ 2

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Bez laika distances

Kategorijas