Stiprā puse – nebaidīties kļūdīties

2017. gada 31. marts 00:00

5198

Gulbenes mākslas skolas direktore, biedrības “Piektā māja” izveidotāja, mākslinieciski izglītojošu kursu vadītāja, lielisku fotogrāfiju autore, atsaucīga sabiedrisko aktivitāšu atbalstītāja, mīloša mamma trim pieaugušiem bērniem, mērķtiecīga, apveltīta ar sievišķajām vājībām, sieviete, kas nebaidās kļūdīties – jeb vienkārši Sandra Dikmane.
“Saviem vecākiem ģimenē esmu vienīgais bērns, kurš prot būt priecīgs ar sevi, īpaši nealkstot pēc citiem. Man ļoti patika zīmēt, jo zīmējot es arī esmu ar sevi. Mācījos lielā skolā Jelgavā, kur man bija labas skolotājas. Pirmo skolas dienu atceros kā lielu piedzīvojumu, jo mums bija piecas paralēlklases. Katrā klasē – četrdesmit bērni. Tas ir pārdzīvojumus bērnam, jo ir bailes pazaudēties, bailes par to, kur atrodas klase, klasesbiedri. Kā tas vispār būs, ka tagad iešu skolā? Mācībās man veicās labi, tāpēc nebija grūti izvēlēties, kur mācīties tālāk, kad būšu beigusi astoto klasi. Atlika izvēlēties starp matemātiku un mākslu. Kāpēc izšķīros par labu mākslai? Nezinu. Laikam tāpēc, ka šķita - mākslinieku dzīve ir interesanta,” atzīst Sandra.
- Tolaik iestāties mākslas skolā nebija viegli.
- Toreiz visās ar mākslu saistītās skolās bija konkurss, kam bija jāgatavojas. Tāpēc mans lēmums par mākslas apguvi reizē bija arī mērķtiecīgs. Ar pirmo reizi iestājos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā dekoratīvās noformēšanas nodaļā. Tas bija interesants laiks. Jaunībā, protams, viss šķita labāk. Ir lietas, kas tiešām pa šiem gadiem ir mainījušās. Salīdzinot ar šodienas bērniem, tolaik mēs bijām daudz mērķtiecīgāki. Daudz nopietnāk apguvām savu amatu. Mākslas vidusskolā bija liels konkurss, liela atlase, tāpēc visi bijām ļoti spēcīgi savās radošajās izpausmēs. Nemitīgi valdīja sacensības gars, apziņa, ka nedrīksti būt sliktākais. Mākslā nesēž nemitīgi tikai pie grāmatām. Mākslā visu laiku kaut ko dara. Pēc Lietišķās mākslas vidusskolas beigšanas divi gadi obligāti bija jānostrādā. Tajā laikā vairs nebija valsts sadales. Mums pašiem bija jāmeklē darbs, jo māksliniekus neviens tā īpaši nepieprasīja. Liela nozīme bija prasmei sevi piedāvāt. Šī prasme neskāra visas profesijas, bet mākslinieka profesijā tā tomēr bija, lai gan mani šis fakts nesatrauca.
- Jums veicās ar darba meklējumiem?
- Nonācu ļoti labā darbā Jelgavā, tolaik Latvijas lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātē, kas bija garīgi ļoti gaiša ar brīnišķīgiem pasniedzējiem. Izveidotajā studentu projektēšanas birojā bija iespējams apgūt dizaina pamatus. Studenti, strādājot ar koku, apguva ar interjeru saistītas zināšanas. Studentu projektēšanas biroju vadīja tagadējais Amatniecības kameras priekšsēdētājs Vilnis Kazāks, tāpēc pirmajos darba gados man bija ļoti labs darbaudzinātājs. Strādāju ārkārtīgi radošā vidē, veidojot gan sienu gleznojumus, gan interjerus. Pat kļuvu par pasniedzēju Lauksaimniecības akadēmijas Sabiedrisko profesiju fakultātē, kur bija arī mākslas novirziens, saistīts ar noformēšanu. Pašai tolaik bija divdesmit gadi, bet dažiem maniem studentiem – krietni vairāk. Tajā laikā sāku apzināties, ko nozīmē skolotāja darbs, lai gan nekad nedomāju, ka varētu būt skolotāja, kur nu vēl skolas direktore. Man bija tikai viena doma – gribu būt māksliniece.
- Kā nonācāt Vidzemē?
- Vīrs mani atveda uz šo pusi. Nekāda cita motīva tam nebija. Tikai mīlestība. Pretējā gadījumā šādu lēmumu es nekad nepieņemtu. Ar Aldi iepazinos, strādājot Mežsaimniecības fakultātē. Viņš bija kursa vecākais. Arī ļoti mērķtiecīgs, tāds skaists. Izcēlās pārējo puišu vidū. Pēc studiju beigšanas Aldi nosūtīja darbā uz Cēsu arodskolu, kur viņš strādāja par skolotāju. Dzīvojām mazā komunālajā dzīvoklītī ar malkas apkuri, ar kopējo vannu, uz kuras izmantošanu gaidījām rindā. Cēsīs piedzima arī pirmais dēls Kristaps, kuram šogad paliks 30 gadi. Viņš ir hidrobūvju projektētājs un dzīvo Ogrē. Cēsīs man ļoti patika, lai gan sadzīves apstākļi tur bija grūti, bet tolaik tas nešķita nekas tāds, lai tāpēc vien nebūtu bērnu. Ar visu tikām galā. Atceros, studēju Mākslas akadēmijā, kur sākumā iestājos dizaineros. Kad sāka dzimt bērni, pārgāju uz pedagoģijas nodaļu, ko gan nepabeidzu, jo Aldis man teica, ka pedagoģija nebūs vajadzīga, ka viņš visu sagādāšot. Tā bija ļoti laba doma. Bija jāpilda visi akadēmijas studentiem noteiktie darbi. Istabiņa bija tik maza, ka tad, kad Kristaps gulēja, uz viņa gultiņas uzliku stingru pamatni un gleznoju. Pēc Kristapa piedzima Dārta, kurai ir jau 26 gadi. Viņa mākslas vidusskolā apguva ādas dizainu, tad iestājās Mākslas akadēmijas Restaurācijas nodaļā. Līdz beidzot izdomāja, ka pietrūkst vispusības, tāpēc sāka studēt vēl Banku augstskolā. Jaunākajam dēlam Paulam – 24. Viņš šogad beigs Lauksaimniecības universitāti un būs biznesa menedžeris. Pauls tēva raksturam ir vistuvāk. Kad sākās Atmodas laiks, sākās arī īpašumu atgūšana un Aldis no Cēsīm atnāca dzīvot uz Rankas pagastu pie savas mammas. Man nekas cits neatlika, kā viņam sekot, lai gan, godīgi sakot, negribējās, jo savu nākotni saskatīju Cēsīs. Ejot dzīvot uz laukiem, sapratu, ka nu ar manu mākslinieces darbu ir beigas. Apzinājos, ka, atnākot jau tik tālu no Rīgas, manas darba iespējas katastrofāli samazinās, tomēr to darīju ģimenes dēļ. Ģimenes dēļ upurēju savas intereses, būdama pārliecināta, ka rīkojos pareizi. Desmit gadus tikai dzīvoju mājās un audzināju bērnus, jo gan mana, gan Alda mamma strādāja. Tikai vienu reizi viņus aizvedu uz bērnudārzu. Pēc divām nedēļām bērni saslima ar šarlaku. To nācās izslimot arī man. Bērnudārza apmeklējums ar to arī beidzās. Kaut kāda brīvdomība jau tajā mājas dzīvē ir. Bērni varēja celties un iet gulēt, kad paši gribēja. Varēja paši plānot katru savu dienu. Netālu dzīvoja arī “Ķelmēnu” saimnieku bērni Rūta un Mārtiņš. Aizpildīt dienu ar dažādām nodarbēm viņiem visiem kopā nebija nekādu problēmu.
- Nokļūšana mākslas skolā tomēr bija likumsakarīga.
- Atceros, Aldis bija atbraucis uz Gulbeni, lai arī man meklētu darbu. Tā bija apstākļu sakritība, ka satiku Donātu Veikšānu, kurš bilda, ka Gulbenē tiks veidota mākslas skola un ir vajadzīga direktore. Atbildēju, ka par to padomāšu. Ar Donātu atkal satikāmies pēc pāris mēnešiem. Pateicos par brīnišķīgo piedāvājumu, bet, tā kā gaidīju trešo bērnu, no piedāvājuma atteicos. Kopš tā laika, šķiet, ir pagājuši aptuveni divdesmit pieci gadi. Tomēr vēlāk man bija lemts kļūt par direktori. Šodien domāju, vai es toreiz būtu bijusi laba direktore. Šaubos. Kā direktore esmu stingra, bet negribu būt policista lomā. Man patīk, ja cilvēki saprot savu darbu un zina bez teikšanas, kas jādara. Ja strādāju tādā komandā, tad varu daudz ko izdomāt, izdarīt. Tiklīdz jākļūst par policistu, kas aizrāda, norāda, soda, tad tas brīdis man nepatīk, lai gan esmu iemācījusies darīt arī tā. Labāk, ja mēs problēmu izrunājam un mēģinām rast tās risinājumu, nevis ir meli vai izlikšanās. To nevar noslēpt. Gulbenē kādu laiku strādāju arī par sekretāri pie Jāņa Gipšļa un taisīju mežu projektus. Šajā laikā iemācījos, kā sarunāties ar svešiem cilvēkiem, jo desmit gadus biju dzīvojusi diezgan ierobežotā vidē. Sākumā Gulbeni man nebija viegli pieņemt ierobežoto iespēju un darbu dēļ, lai gan esmu te satikusi brīnišķīgus cilvēkus. Viņu dēļ esmu te palikusi. Mana mamma, kura ir jau gados, visu laiku cerēja, ka atgriezīšos Jelgavā, bet nu jau saprot, ka pašai būs jāpārceļas uz Gulbeni.
- Tomēr dzīvē ar vīru aizgājāt katrs savu ceļu.
- Ar Aldi dzīvojam atsevišķi jau piecpadsmit gadus. Uzskatu, ka viņš ir ļoti labs tēvs mūsu bērniem. Man pat labāks nebūtu ienācis prātā. Viņš ļoti rūpējas par viņiem. Mēs arī tagad satiekamies un varam aprunāties. Mums dzīvē kaut kas nesanāca kopā, bet tik un tā esam saglabājuši labas attiecības. Esam viens otram kaut ko piedevuši, kaut ko sapratuši. Domājam, ka arī uz priekšu mums jāsaglabā šīs labās attiecības. Abi vienādā mērā esam piedalījušies bērnu audzināšanā. Tādēļ vien bija vērts būt kopā. Pagājušajā vasarā ar Aldi satikos Druvienā, kad izrāde “Skroderdienas Silmačos” svinēja trīsdesmit gadus, kopš tika izrādīta Druvienā. Arī mums bija trīsdesmit gadi, kopš es pirmo reizi atbraucu uz šejieni. Aldim nopirku un uzdāvināju biļeti uz šo izrādi ar domu, lai mēs atcerētos, kā viss bija pirms trīsdesmit gadiem. Toreiz mēs kopā ar draugiem braucām ar laivām. Tad visi kopā nācām uz izrādi. Man šķita, ka varam abi apsēsties blakus un noskatīties šo izrādi vēlreiz - kā pirms trīsdesmit gadiem.
- Esat aizņemta, vai atliek laiks tikai sev?
- Man ir ļoti šauras intereses, jo interesē tikai māksla dažādos veidos. Ļoti patīk arī mākslas un kultūras vēsture. Agrāk biju daudz emocionālāka, bet ar vecumu cilvēks kļūst gudrāks, neļaujot emocijām pārņemt sevi. Jaunībā jau bija tikai balts un melns. Nekautrējos arī raudāt, lai gan savā būtībā esmu diezgan līdzsvarota. Dusmas manī krājas ilgi. Dažkārt uzņemos darbus, lai gan nezinu, kā tos veikšu, tomēr esmu pārliecināta, ka radīšu pareizo ceļu. Man patīk tas, ko daru. Ar milzīgu piespiešanos rakstu tikai atskaites. Tā ir nepatika pret birokrātiskām lietām. Mēģinu ar to cīnīties un sevī augt. Dzīvē man vienmēr ir vajadzīgs arī “plāns B”. Vasarā, kad saņēmu otro piedāvājumu kļūt par mākslas skolas direktori, biju izlēmusi dzīvē radikāli visu mainīt, izmēģinot sevi pavisam citā radošā mākslas jomā, jo šķita - kā pedagoģe esmu sevi izsmēlusi. Ieteikums kļūt par direktori bija jauns izaicinājums, varbūt ne īsti tāds, kādu biju iedomājusies. To pieņēmu. Tā laikam ir mana stiprā puse – nebaidīties kļūdīties. Savu dzīvi nevaru iedomāties arī bez saviem bērniem.

Vizītkarte

◆ Sandra Dikmane dzimusi 1963.gada 30.oktobrī Jelgavā.

◆ Mācījusies: Jelgavas 2.vidusskolā, Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (tagad Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola), Latvijas Mākslas akadēmijā, Latvijas Universitātē.

◆ Darbs: Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, pasūtījuma darbi Cēsīs, Gulbenē –
SIA “Meža konsultāciju un darījumu centrs”,
Gulbenes mākslas skolā.

◆ Moto: “Man nav moto, es dzīvoju.”

+ 2

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Stiprā puse – nebaidīties kļūdīties

Kategorijas