Rokdarbniece ar 33 gadu stāžu

2017. gada 4. aprīlis 00:00

882

Pasākumā “Satiec savu meistaru!” starp dalībniecēm bija arī studijas “Sagša” amata meistare Lidija Kazāka, kura apguvusi visas amatu prasmes un labprāt tās ierāda arī citiem.

Iesvētību kleitu noauž mamma
Pie Lidijas ciemojos viņas dzīvoklī Pamatu ielā. Ir grūti nepamanīt, ka te dzīvo rokdarbniece, jo vietu radušas dziju un diegu spoles. Turpat arī aizsākts adīklis. Ar mīļumu 81 gadu vecā Lidija norāda uz dīvāna pārklāju, ko no pašas krāsotas dzijas savulaik darinājusi viņas mamma, bilstot, ka pati gan vairs pie tik lieliem darbiem neķeroties. “Es tagad esmu apņēmusies, ka vairāk nekādas dzijas un diegus nepirkšu, bet izmantošu materiālus, kas ir mājās. Kādi krāsu toņi būs, tādus likšu kopā,” prāto Lidija, kuras dzimtā puse ir Rugāju novads.
Bērnībā viņi cītīgi vērojusi, kā vecmamma vērpj linus. Atmiņā palikušas arī divas stelles, kas bijušas vecāku mājās, kurās vienmēr bijis uzvilkts kāds audums. “Savādi, bet mani kā bērnu tolaik nekas neinteresēja, jo bija skola un draudzenes. Atceros, ka mamma auda dažādus darbus, bet pati sevi stellēs sēžam neatminos. Arī tad, kad jau mācījos Rugāju vidusskolā, stelles nesaistīja, lai gan biju jau liela meitene. Mani tas neinteresēja. Arī mamma nekad netika spiedusi to darīt. Vismaz es neatceros. Vecāki bija luterāņi. Tolaik veikalā maz ko varēja nopirkt. Arī naudas mums daudz nebija, tāpēc mammai paziņa, kura strādāja Rīgā fabrikā, bija sarūpējusi skaistus zīda diegus. No tiem mamma man iesvētībām noauda garu baltu kleitu. Tiku baznīcā iesvētīta,” stāsta rokdarbniece.

Vainīgs sludinājums avīzē
Aktīvās darba gaitas Lidija vadījusi, strādājot finanšu sistēmā. “Visu mūžu vairākās vietās, bet tikai finansiste, jo Rīgā beidzu toreizējo Finanšu uzskaites un kredīta tehnikumu. Pirmā darbavieta bija Alūksnē. Tur nodibinājās ģimene. Lai gan vīrs bija no Alūksnes, tomēr 1959.gadā pārcēlāmies uz Gulbeni. Līdz brīdim, kad Finanšu nodaļa atvēlēja līdzekļus māju būvniecībai, kur dzīvokļi tika piešķirti arī nodaļas darbiniekiem, mitinājāmies īrētos dzīvokļos. Tagad, kad meita jau savā dzīvē un arī mazmeita izaugusi, dzīvoju kā princese, atvēlot laiku arī rokdarbiem. Galvenais, ka ir, ko darīt,” secina Lidija, kura ar studiju “Sagša” sākusi draudzēties 1983.gadā, pateicoties draudzenei Dzidrai Krukovskai un laikrakstā “Dzirkstele” ievietotajam sludinājumam, ka tolaik Gulbenes kultūras namā tiek organizēti adītāju kursi. “Ar adīšanu tad nenodarbojos. Vairāk izšuvu sedziņas, jo uz auduma ar kopējamā papīra palīdzību uzzīmēju rakstus, bildes un tik šuvu. Izlasījām sludinājumu un nolēmām – iesim uz kursiem. Divatā jau vienmēr interesantāk. Īsti neatminos, bija toreiz runa par adīšanu vai nebija, bet mēs tikām audējos. Jau toreiz studijas vadītāja bija Biruta Akmentiņa. Nebija viegli. Meita studēja, vajadzēja mazmeitu pieskatīt, tomēr aušanai laiku atlicināju. Toreiz aušanu sāku ar lielākiem darbiem – segām, galdautiem,” stāsta audēja un priecājas, ka “Sagšas” rokdarbnieču kolektīvu papildinot jaunā maiņa. “Mēs, tās vecākās, slinkākas paliekam.”

Mēdz būt piekasīga
Lidija uzsver, lai tiktu līdz aušanai, veicami daudzi priekšdarbi, kas ne vienmēr esot pa prātam gados jauniem cilvēkiem. “Viņi jau grib ātri tikt pie rezultāta. Saprotams, ka jauni cilvēki ātrāk strādā. Ja “Sagšā” pavadu visu dienu, uzreiz jau redzu, no kuras dalībnieces iznāks lietaskoks, jo viss ir atkarīgs no pacietības. Pārtrūkst kāds diedziņš, bet tāpēc uzreiz nevar visu pamest. Jaunās meitenes tomēr ir pacietīgas. Brīnos, ka viņas izvēlas sarežģītus darbus. Kad es sāku, tik drosmīgas nebijām, lai gan bijām daudz rokdarbnieču, tāpēc aušanai izmantojām katru brīvo brīdi un arī brīvdienas. Īpaši, kad gatavojāmies izstādēm, jo studijā ir noteikums: lai kļūtu par pilntiesīgu dalībnieci, vispirms ir jāpiedalās rokdarbu izstādē. Tas nozīmē, ka darbam ir jābūt kvalitatīvam. Piemēram, dvieļa malām jābūt taisnām. Mēdzu būt kašķīga, lai gan darbībā esmu lēna, bet pedantiska. Tiklīdz kaut ko pamanu, tā uzreiz norādu. Daudz ko pati esmu iemācījusies no studijas vadītājas. Kāda nozīme noadīt kaudzi cimdu, ja tiem nav kvalitātes? Zaļajos tirdziņos pietiek uzmest skatienu, lai uzreiz pamanītu paviršības. Toties ir prieks par labu darba rezultātu. Man vienmēr ir paticis aust visu, bet jāņem vērā gadi un tas, ko tie ļauj izdarīt. Pēdējā laikā galvenokārt aužu šalles. Šogad Gulbenes vēstures un mākslas muzejā būs “Sagšas” 65 gadu darbības jubilejas izstāde, kurā tiks akcentēta tautisko brunču svītru tēma. Jau esmu noaudusi trīs dažādas šalles šai izstādei. Esmu lepna, ka varam piedalīties arī Novadnieku saietā. Katru gadu braucu arī uz pasākumu Ates dzirnavās. Man arī tamborēt patīk. Dvieļiem labprāt spices pietamborēju. Adīšanai gan vairs garas stundas atvēlēt nevaru, lai gan patīk adīt pirkstaiņus. Aija Auzāne man to iemācīja,” atzīst Lidija.
Rakstus saviem darbiem viņa līdzīgi kā pārējās “Sagšas” rokdarbnieces nolūko grāmatās, bet, runājot par krāsu salikumu, smejas, ka trīs krāsas varot itin labi sakombinēt. “Esmu nolēmusi, ka man pietiek ar to, ko zinu, tāpēc neko jaunu apgūt necenšos. Cik vien spēšu, tik iešu uz “Sagšu” un audīšu. Sāksies dārza darbi, tiem arī vajadzēs atlicināt laiku, jo tā arī ir iespēja iziet no mājas,” sarosās Lidija.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Rokdarbniece ar 33 gadu stāžu

Kategorijas