Lieluma mānija

2017. gada 4. aprīlis 00:00

Viņam viss bija liels. Liela mašīna un liela māja, liels dārzs un liela strūklaka. Stāstīja, ka arī mājā iekšā viss esot liels – milzīga gulta un vārdos neaprakstāma lustra, ietilpīgs ledusskapis ar saldētavu un trīsdesmit kvadrātmetrus liela vannas istaba. Dārzā plaša terase ar čuguna kandelabriem un stāvām kolonnām, milzīgiem rododendru krūmiem un potēto ceriņu kupenām.
Sievietes, kuras Monvīds uzrunāja pirmo reizi, to, protams, nezināja, toties jo augstu novērtēja viņa galanto uzvedību, melno, vienmēr līdz spīdumam nopulēto “Range Rover”, biezo naudas maku un dāsno dabu.
Te gan jāpiebilst, ka Dievs, veidojot vīrieša augumu, dabīgo masu drusku bija ietaupījis, atvēlot šim veidolam tikai nieka simts piecdesmit piecus centimetrus, turklāt bez lieka svara, tomēr pirmajam iespaidam tas daudz netraucēja. Monvīds bija iemanījies valkāt neuzkrītoši polsterētas žaketes, matus uzsukāt kuplā vilnī virs pieres, turklāt – sievietes viņš vienmēr uzrunāja, sēžot restorānā pie galda vai personiskajā auto.
Daudzas atzīs, ka izsmalcinātais žests no “Range Rover” loga augstumiem, turklāt ar zelta zīmoggredzenu uz labi koptās rokas, ne katram vīrietim ir pa spēkam. Tas, kurš to prot, turklāt - tik graciozi, kā tas padodas Monvīdam, noteikti ir pelnījis ievērību.
Tieši to pašu apgalvos tās sievietes, kuras restorānā savulaik pārsteigusi kāda labvēļa atsūtītā šampanieša glāze. Reizēm gan tās vietā parādījies arī deserts ar zemenēm vai saldējums ar augļiem, bet katra saņēmēja to uztvērusi kā ļoti bruņniecisku žestu, kas mūsdienās diemžēl nogrimst aizmirstībā.
Lūkoties, kuram varonim pienākas pateicības pilnais smaids, ilgi nevajadzēja. Tas nepārprotami bija viņš – vientuļais, kautrīgi smaidošais vīrietis ar sirmot sākušiem matiem un aizkustinoši valgo skatienu. Turpmākais īsais pateikšanās dialogs nekļūdīgi noveda pie paredzamā rezultāta – abpusējas vēlmes iepazīties tuvāk.
Tās, kuras sevī pārvarēja diskomfortu atrasties blakus galvastiesu īsākam vīrietim un turpināja ar viņu satikties, klusēja par to, kas vēl Monvīdam bija liels. Nepatīkamas baumas izplatīja tās, kuras pēc piesātinātām tikšanās reizēm jutās pieviltas un nenovērtētas. Tā vismaz domāja Beatrise, kuras dzīves pieredze bija briedusi jau trīsdesmit sešus gadus, pārciešot gan neveiksmīgu pirmās laulības finišu, gan skumjas par nesagaidīto ģimenes pieaugumu, gan sieviešu kolektīvu, kurā visas visām bija ar kaut ko sliktas. Labi, ka tas viss jau bija aiz muguras.
Beatrisei, savukārt, viss bija mazs. Maza un niķīga mašīna, mazs dzīvoklītis, niecīgs zemes pleķītis agrajiem zaļumiem un sīks putnu būrītis zīlītēm. Arī dzīvoklī viss bija mazs – šaura tahta un niecīga naktslampiņa, astoņus kvadrātmetrus maza virtuvīte, kurā tikko pietika vietas divriņķu gāzes plītij, un šaura sprauga gar veco čuguna vannu.
Vīrieši, kuriem Beatrise bija ļāvusi viņu iepazīt, jau no pirmās dienas ausī dvesa solījumus mūžīgi nēsāt viņu uz rokām. Kāds pat zvērēja viņu glabāt žaketes kreisajā iekšējā kabatā, tuvāk pie sirds. Un kas gan tur neparasts? Smalka, gandrīz vai ēteriska blondīne, kuras augums tik tikko sasniedza pusotru metru, daudziem varētu radīt šādu vēlēšanos. Tomēr viņa bija izvēlīga. Jau savu pirmo vīru Beatrise bija lūkojusi ilgi un iepazinusi pamazām. Viņa gribēja, lai notiktu tāpat kā ar vecākiem – viņš ir mans pirmais un vienīgais! Sākuma šķita, ka tieši tā arī būs, tomēr pēc septiņiem laulības gadiem atklājās, ka vīram ir cits aicinājums. Ieklausījies draugu ieteikumos, viņš kādā dienā pazuda nezināmā virzienā, atstājot parakstītus dokumentus laulības šķiršanai.
Citu vīrieti bijušā laulātā vietā Beatrise nemeklēja – viņa nebija no tām sievietēm, kurām par katru cenu vajag vīrišķi blakus, lai viņš būtu kāds būdams: plānā galdiņa urbējs vai totāls neveiksminieks, savtīgs lūzeris vai pēc dabas melīgs sliņķis. Viņa nejuta sevī vajadzību kādu uzturēt, pabarot un aprūpēt. Beatrise gaidīja mīlestību.
Reiz intīmā draudzeņu saietā laba paziņa bija piedāvājusi izlikt Taro kārtis, un tās Beatrisei atklāja cerīgu nākotni – “viņš tevi atradīs pats”. Beatrise to bija ielāgojusi. Garām nepaies, atradīs, tāpēc viņa necentās pievērst sev lieku uzmanību, bet pieticīgi dzīvoja savu medmāsas pienākumiem piepildīto dzīvi. Tas bija samērā vienmuļš un prognozējams ritējums, līdz dienai, kad trīs pacientes palātā, dzīvi žestikulējot un skaļi smejoties, apsprieda kāda kopīga paziņas lielo mašīnu, lielo māju un plato ūdensgultu. Savādos spoguļus virs gultas un visu tur notiekošo. Vīrieti, kuram gultā svarīgāka ir kvantitāte, nevis sievietes labsajūta un kvalitāte.
Savādas sievietes! Atradušas ar ko dalīties! Viens vīrietis uz visām trim! Beatrisei tas šķita gluži nepieņemami. Un kāpēc tad visas nebūšanas neizrunā ar to vīrieti?
Nākamajās dienās sarunas par šo savādo Monvīdu nerimās, un Beatrisei nācās pieredzēt vēl jaunus attiecību brīnumus. Visas trīs metās uz vienu roku un izlēma vīrieti izāzēt. Kā bija nojaušams no dzirdēto sarunu drumslām, visas trīs rakstīja īsziņas un žēlojās “mīļotajam vīrietim”, ka atrodas slimnīcā un nespēj bez viņa atveseļoties.
“Nu, tas jau kā meksikāņu seriālos,” sprieda Beatrise, un nez kāpēc viņai kļuva žēl šī nezināmā Monvīda. “Vai tad viņas nesaprot, ka tieši tā vīrieti zaudēs uz visiem laikiem?” Beatrise izbrīnījās.
Pēc sieviešu izturēšanās gan nešķita, ka kaut viena par to pārdzīvotu. Varbūt viņām tas bija tikai nenopietns piedzīvojums? Sevis apliecināšana? Varbūt viņām vienalga, kā jūtas Monvīds?
Beatrisei tas nešķita taisnīgi, un viņa izlēma aplinkus noskaidrot Monvīda ierašanās laiku. Patiesībā tas bija vieglāk par vieglu, jo sievietes neslēpa sajūsmu par to, kā viņas smiesies un ko viņas teiks Monvīdam, redzot viņa seju izstiepjamies garumā. Un, ja viņš vēl samaņu zaudētu, būtu pamatīgs šovs!
“Tas nudien nav labi,” Beatrise kļuva nemierīga. “Es negribētu atrasties tā Monvīda vietā, lai arī kāda es būtu.”
Viņas dežūra vēl nebija beigusies, kad spīdīgais “Range Rover” piestāja slimnīcas priekšā. No dzirdētajām replikām Beatrise Monvīdu bija iztēlojusies citādāku – slaidāku, iznesīgāku, skaistāku… Pa slimnīcas gaiteni viņai pretim nāca nedaudz apjucis, vienkāršs vīrietis, un par viņa dīvainībām liecināja tikai neveiklā gaita. Acumirklī Beatrise apjauta – tā pārvietojas cilvēki, kas nav pieraduši valkāt augstpapēžu apavus. Vēlāk viņa sev taisnosies – iespējams, tieši tāpēc vīrietis viņai šķita tik bezpalīdzīgs un viegli ievainojams.
Izlēmīgi pietuvojusies, Beatrise piedāvāja savu palīdzību: “Jūs kādu meklējat?”
Šis jautājums patiesībā bija lieks, jo kuplais ziedu pušķis rokā lika nojaust atbildi. Klusiņām nosaucis meklējamās pacientes vārdu, vīrietis nemierīgi atskatījās, lai gan – varbūt tikai Beatrisei tā šķita. Viņa minēja palātas numuru un nekavējās piebilst, ka tur ārstējas vēl divas pacientes. Izdzirdējis abu sieviešu vārdus, Monvīds it kā sarāvās augumā. Atslīdzis pret gaiteņa sienu, viņš platām acīm skatījās Beatrisē un izskatījās vēl bezpalīdzīgāks un saudzējamāks. Šobrīd viņā nebija ne grama no izslavētās galantās uzvedības un šarma.
“K-kā j-jūs t-teic-cāt?” vīrietis stostījās.
“Jums vajadzētu apsēsties,” Beatrise izlēma ņemt situāciju savās rokās. “Ieiesim procedūru istabā.”
Pēc šīs slimnīcas ikdienai it kā raksturīgās situācijas mainījās daudz kas. Nesagaidījušas savu “mīļoto vīrieti”, trīs pieviltās pa nakti bija vienojušās citai taktikai – visas kā viena viņas centās to knābāt gan ar īsziņām, gan telefona zvaniem, bet, nesagaidījušas nekādu atbildes reakciju, metās plosīt Monvīdu savā starpā. Varbūt pat labi, ka viņas bija pārņēmusi šī “netīrās veļas mazgāšana”, pretējā gadījumā kāda noteikti būtu izgājusi pastaigāties slimnīcas gaitenī un ieraudzītu pagalmā stāvam Monvīda mašīnu. Tad vīrieša veselība būtu nopietni apdraudēta.
Iepriekšējā vakarā Beatrise viņam bija ieteikusi izslēgt mobilo telefonu, jo Monvīda asinsspiediens bija piedzīvojis strauju lēcienu augšup un pagaidām netaisījās atgriezties normā. Samainījusies ar kolēģi un palikusi strādāt arī nakts maiņā, Beatrise līdz pat rītam “turēja roku uz pulsa”. No rīta viņa bija pirmā, kas atcerējās mašīnu un ieteica Monvīdam to pārvietot tālāk.
Patiesi aizkustināts par rūpēm un, iespējams, tieši tāpēc juzdamies krietni labāk, Monvīds izteica vēlēšanos doties mājās, turklāt – uzaicināt uz brokastīm arī Beatrisi. Paredzēdams, ka viņa šo priekšlikumu tā uzreiz nepieņems, Monvīds laikus iedarbināja “smago artilēriju”: “Bet ja nu man atkal paliek slikti? Jūs pati teicāt – ar asinsspiedienu nav joka lieta.”
Beatrise ļāvās pierunāties. Turklāt kaut kur zemapziņā gruzdēja dziļi paslēptās domas: “Vai tiešām viņa māja ir tik īpaša, kā runā? Un ja nu viņš ir tas, kurš mani atrada?”
Māja patiešām izrādījās īpaša. Kā jau bija dzirdēts – Monvīdam viss bija liels. Tik liels, ka Beatrise nekur nespēja justies ērti. Lielā mašīna šķita milzīga un neomulīga. Plašā ēka - nemājīga, lai gan saimnieks viešņai tūlīt iekurināja kamīnu un brokastis viņi ēda, kājas gremdējot baltā lāčādā. Beatrise gan labāk būtu palikusi sīkiem koka dēlīšiem iztapsētajā virtuvē – tur vismaz bija jūtams kaut kāds siltums, bet Monvīdam bija cits plāns. Telpa ar kamīnu atradās tuvāk guļamistabai, kurā, pēc nostāstiem, vajadzētu būt trīs reiz trīs metrus lielai ūdensgultai. Beatrise reiz bija pieķērusi sevi pie domām: “Interesanti, tik lielas vispār mēdz būt? Un ko tādās dara?”
Plaši aprunātā vannas istaba ar lielo džakuzi vidū, slēptajām krāsainajām gaismiņām un citām ekstrām Beatrisei arī palika neizbaudīta, lai gan Monvīds jau sniedzās pēc slēdža, lai to visu iedarbinātu. Strauji izmetusies gaitenī, viņa ieraudzīja vismaz desmit sevis, kas skatījās pretim no visdažādākā lieluma plaknēm. “Savādi spoguļi…” viņa atcerējās dzirdējusi. Monvīds, it kā uzminējis viņas domas, pavēra vēl kādas durvis: “Tur ir vēl skaistāki. Visi griesti. Tajos vislabāk lūkoties guļus...” Sajutusi uz pleca vīrieša roku, Beatrise to lēnīgi noņēma un pieklājīgi atteicās. Savu sievišķo ziņkārību viņa esot apmierinājusi un vairs nevēloties iedziļināties sīkumos. Bija acīmredzams, ka Monvīds nesaprot noraidījumu – ne piedāvājumam iepazīt guļamistabas ērtības, ne turpmākai ekskursijai pa milzīgo ēku.
“Bet visām patīk!” viņš nesapratnē izsaucās. “Gan māja, gan džakuzi, gan gulta. Tu nezini, ko zaudē!”
Beatrise skumji pasmaidīja – viņai nudien bija vienalga, kas visām patīk.
“Zini, Monvīd, es laikam gribu palikt neziņā. Ja nu vienīgi… Kā tu pats jūties visā šajā plašumā?”
Vīrietis apmulsa. Šķita, ka šādu jautājumu viņam neviens nav uzdevis.
“Lieliski! Visām patīk,” viņš sausi noteica. “Man arī. Kaut kā taču vajag kompensēt manu mazo augumu.”
Monvīds atvadījās klusējot, tikai pamājot ar galvu. Arī Beatrise nezināja, ko teikt vīrietim, kurš tik daudz ieguldījis savas pašapziņas celšanā, bet galu galā var palikt tikai vilšanās. Kaut kur netālu viņa bija manījusi autobusa pieturu. Divdesmit minūšu brauciens - un viņa atkal atgriezīsies savā omulīgajā putnu būrītī. Tur Beatrise atkal jutīsies piederīga un liela.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Lieluma mānija

Kategorijas