Nebaidās no atbildības un augstuma

2017. gada 7. aprīlis 00:00

3496

Lauku atbalsta dienests šogad atzīmē savas pastāvēšanas septiņpadsmito gadadienu. Svinīgajā pasākumā, kas notika Jelgavā, tika godināti arī labākie šī dienesta darbinieki. Starp viņiem bija arī Ziemeļaustrumu reģionālās lauksaimniecības pārvaldes vadītājas vietniece Elita Mozule, kura saņēma Lauku atbalsta dienesta augstāko apbalvojumu – medaļu par izcilu darba kvalitāti un profesionalitāti. Kolēģi Elitu raksturo kā izcili godprātīgu cilvēku, kurš spēj veikt jebkuru darbu un tikt galā ar pašu kašķīgāko klientu.
“Lauku atbalsta dienestā strādāju kopš pirmās tā izveides dienas – 2001.gada 1.aprīļa. Tad arī tika izveidota Ziemeļaustrumu reģionālā lauksaimniecības pārvalde, kas ietver Gulbenes, Balvu un Alūksnes bijušos rajonus. Pagājušā gada jūlijā man palika 25 gadi, kopš strādāju Zemkopības ministrijas pakļautības iestādē. Savu darbu sāku Balvu Lauksaimniecības departamentā kā grāmatvede. Neesmu mainījusi darbavietu, bet manā gadījumā ir mainījušies amata pienākumi. Kopš 2009.gada esmu pārvaldes vadītājas vietniece. Mazāk vai vairāk kāpšana pa karjeras kāpnēm ir veidojusies, bet tas viss man nav nācis viegli - tikai ar lielu darbu. Man ir gandarījums par šajos gados paveikto. Īpaši pēdējos, kad manā pakļautībā ir trīs pārvaldes daļas un ir jāvada cilvēku darbs.
Visi kolēģi jau pārvaldē zina, tiklīdz kaut kas buksēsies, es būšu klāt, gatava palīdzēt. Arī vadošais darbs nav tīri virspusējs. It visā jāiedziļinās ļoti pamatīgi, jo tikai tad ir iespējams pārzināt visus procesus, to virzību, kas notiek pārvaldē. Mūsu darbu vērtē tikai no kopējā rezultāta. Uzskatu, ka pārvaldē mums ir izcili daļu vadītāji, jo viens cilvēks neko izdarīt nevar. Mēs pamazām arī esam veidojuši šo kolektīvu. Ir izdevies radīt komandu, ar kuru ir ļoti viegli saprasties. Esam sieviešu kolektīvs, kurā nepastāv nekādas intrigas. Ja kādam darbiniekam rodas kāda problēma, par to ir jārunā - tad tā kļūst mazāka. Kopīgi mēģinām atrast kopsaucēju. Jāatzīst, ka esam tā iestāde, kurā daudzi labprāt gribētu strādāt, jo viss ir ļoti sakārtots,” atzīst Elita.
- Vai kļūdu vispār nav?
- Protams, kļūdīties gadās visiem cilvēkiem. Galvenais ir šīs kļūdas izlabot. Kad biju Finanšu nodaļas vadītāja, bija daudz kontu, komplicēti gada pārskati, sākās darbs ar Eiropas Savienības fondiem, to administrēšanu. Tikām eksaminēti, lai saprastu, vai esam iestāde, kas spēj tikt galā ar fondu administrēšanu. Tas nebija viegli. Tagad strādāt ir kļuvis mazliet vieglāk, jo zinām, kas ir jādara. Nesen pārskatīju agrāko gadu līgumus saistībā ar projektiem. Bija dīvaina sajūta, ka ir bijušas milzīgas mapes, ieguldīts liels darbs, tik dažādas cilvēku vēlmes. Interesanti bija atcerēties, kā ir izaugusi pati iestāde - sākot no pāris teikumiem klientam adresētajā rīkojumā līdz pamatīgam administratīvajam aktam. Var sacīt, ka rakstām sarežģītas vēstules un rīkojumus, bet tajās ir noteikts viss nepieciešamais. Arī klienti ir dažādi, tāpēc nākas būt arī psihologam, lai kopā ar viņiem rastu vislabākos risinājumus. Gadās noteikt trīs gadus ilgās sankcijas par nekoptu lauksaimniecībā izmantojamo zemi - klients saprot, ka nāksies iztikt bez platību maksājuma. Tomēr lielākā daļa lauksaimnieku strādā godīgi, godīgi maksā nodokļus, jo vēlas saimniekot pareizi.
- Eiropas fondu līdzekļi nebūs bezgalīgi. 2020.gads nav tālu.
- Pagaidām necenšamies prognozēt, kā būs tad, kad šīs naudas nebūs. Tie lauksaimnieki, kuri ir attīstījuši savu saimniecību, variē ar vairākām lauksaimniecības nozarēm, turpinās iesākto. Pieļauju, ka grūtāk būs tiem, kas vēl tikai mēģinās sākt saimniekot. Šobrīd uz jebkura veida projektiem ir ārkārtīgi liela aktivitāte. Problēma ir, ka zemes nepaliek vairāk. Var nocirst krūmus, bet tas nenozīmē, ka šīs platības varēs apsaimniekot, īpaši, ja zeme nav meliorēta. Ir arī cilvēki, kas zemi ir iegādājušies, bet to neizmanto vajadzīgajam mērķim. Bija patīkami redzēt, kā saimnieko jaunie lauksaimnieki, kuri ir gatavi uzņemties vadīt vecāku saimniecību, lai gan jau bērnībā ir izbaudījuši šo lauku darbu smagumu. Tas ir latvisko tradīciju turpinājums. Jaunieši ir arī ļoti zinoši.
- Jau skolas gados zinājāt, par ko kļūsiet?
- Nē. Beidzot Balvu 1.vidusskolu, noteikti zināju, ka mācīšos augstskolā. Mani tajā laikā mazliet biedēja un nesaistīja lielā pilsēta Rīga. Jelgavā kā jau studentu pilsētā valdīja studentu dzīve, tāpēc izvēlējos studijas Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, lai kļūtu par grāmatvedi – ekonomisti. Studijas un sadzīve Jelgavā bija interesanta. Nenožēloju. Saņemot medaļu, stāvēju kopā ar vēl diviem kursabiedriem, kuriem arī bija šis apbalvojums, un domāju: re, esam savulaik izvēlējušies pareizo profesiju.
- Kā jūs atpūšaties?
- Mana atpūta ir mežs, uz kuru eju, kur relaksējos. Sitas mežā man ir savas sēņu vietas. Eju pa mežu, parunājos domās ar sevi, ar kokiem, priecājos par dabu. Man nepatīk ilgstoši vairākas stundas uzturēties mežā. Pietiek ar stundu vai mazliet vairāk. Ja šajā laikā vēl izdodas salasīt bekas, tad ir divkāršs prieks. Atšķirībā no citiem man ļoti patīk cept baraviku karbonādes, jo manās sēņu vietās bērzlapes neaug. Staigājot pa mežu, esmu pievērsusies arī fotografēšanai. Mēģinu rast labākos kadrus, pareizos leņķus, gaismas. Laikam jau sanāk. Galvenokārt fotografēju dabu, bet mēģinu fotografēt arī portretus, piemēram, tēvu, kura porteru iesūtīju vienam konkursam. Fotografēju arī meitu Lauru. Nu jau nevar bez atļaujas fotografēt katru, kas sastapts ceļā. Mamma no fotografēšanās ļoti cenšas izvairīties, lai gan fotogrāfijās viņa izskatās labi. Fotogrāfiju personālizstādes pagaidām man vēl nav. Fotografēšanu esmu apguvusi pašmācībā. Septiņpadsmit gadus mēroju ceļu no Balviem, kur dzīvoju, uz darbu Gulbenē un otrādi, tāpēc katrs kilometrs ir zināms, tomēr vienmēr ir iespējams ieraudzīt kaut ko jaunu un pārsteidzošu, tikai nav laika piestāt tajā īsajā īstajā brīdī. Man acu priekšā ir daudz nenofotografētu kadru. Tādu arī vairs nebūs, jo dabā viss strauji mainās.
Vēl man ļoti patīk audzēt ķirbjus. Rudeņos ar tiem pienesu pilnu istabu un labprāt ar tiem dalos. Ir izdevies izaudzēt milzīgus ķirbjus. Tik lielus, ka tuvinieki sāka uzskatīt, ka dārzā nekas cits vispār vairs neaug, tāpēc tagad lieku akcentu uz ķirbju šķirņu dažādību. Ir jau vismaz desmit šķirnes. Domājot par šo pavasari, esmu jau iegādājusies atkal jaunu šķirņu sēklas. Man patīk, ka dārzā izaug viss nepieciešamais, īpaši kartupeļi, lai gan ir cilvēki, kas saka: kam man tas vajadzīgs. Man vajag! Tiesa, lielā zemnieku saimniecībā gan negribētu saimniekot. Nevaru iedomāties sevi lielos laukos, jo viens cilvēks nevar tikt ar to galā. Ir vajadzīga komanda, tāpat kā mūsu pārvaldē. Diemžēl laukos, pat maksājot normālu algu, strādniekus ir grūti atrast. Braucot pa saimniecībām, pārliecinos, ka tāda situācija ir absolūti visur. Runājot par kulināriju, esmu svētdienas kulināre, kas, izlasot jaunu recepti, ēdienu izgaršo jau domās. Kaut ko jaunu gatavojot, gluži kā vīrieši visu daru uz aci. Tas arī ir radošs process. Man ļoti garšo zivis visdažādākajā veidā. Tās labprāt arī tīru, lai gan ģimenē nav neviena makšķernieka. Lasis ledusskapī man būs vienmēr, jo tas neapnīk.
- Esat dzimusi pavasarī. Tas noteikti ir jūsu laiks, kas mudina kaut kam jaunam?
- Katru gadu ļoti gaidu pavasari un priecājos par to, kas notiek dabā. Kā koki maina savu nokrāsu, kā smaržo gaiss, kā viss mostas. Mums praktiski visa dzīve paiet, gaidot pavasari. Kādreiz skolā daudz slēpoju, slidoju, bet tagad baidos nokrist. Meita Laura divus gadus studēja maģistratūrā Norvēģijā un tagad tur arī strādā, arī viņa ir izvēlējusies ekonomista profesiju. Lai Laurai nebūtu garlaicīgi, bieži aizlidoju ciemos. Abas sākām doties pastaigās pa kalniem, jo tur jau ir iezīmētas kalnu takas. Galvenais, lai kājās būtu piemēroti apavi, lai spētu izturēt daudzu stundu garo pastaigu pa kalniem. Man patīk staigāt, vērot, domāt, jūsmot.
Bet uzskatu, ka esmu savā ziņā ekstrēmiste, piemēram, izgāju visu “Meža kaķa” trasi, jo nebaidos no augstuma. Varbūt ar izpletni nelēktu, lai gan kāpēc nevarētu izbaudīt arī šīs sajūtas...

Elita Mozule
◆ Dzimusi: 1969.gada 11.maijā Balvos.
◆ Mācījusies: Balvu 1.vidusskolā, studējusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā.
◆ Darbs: Lauksaimniecības departaments Balvos, Ziemeļaustrumu reģionālā lauksaimniecības pārvalde.
◆ Ģimene: ir 25 gadus veca meita Laura.
◆ Vaļasprieks: fotografēšana, ceļošana, dārzs, kulinārija, mežs.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nebaidās no atbildības un augstuma

Kategorijas