Agnese dzimšanas dienu nosvin Indijā

2017. gada 7. aprīlis 00:00

4209

Sapni par Indiju gulbeniete Agnese Rancāne bija izsapņojusi jau sen. Taču laikam bija jāsasniedz zināms personības briedums, lai ļautos šim sapnim un piepildītu to tieši tā, kā pašai gribas. Viņa uz Indiju devās viena un tur nodzīvoja mēnesi. Tur arī Agnese 1.martā nosvinēja savu dzimšanas dienu un jutās laimīga, basām kājām ejot pa zāli, ļaujot acīm priecāties par ziedošām kliņģerītēm, dālijām un lidojošiem tauriņiem. Pati saka – viņa ir tikai sākusi tā īsti iemīlēt Indiju. Agnese noteikti pēc kāda laika došoties turp atkal. Un droši vien tāpat kā šoreiz – viena. Agnese negrib būt starp tiem, kas apceļojamo valsti iepazīst caur tūrisma firmas autobusa logu. Viņa grib būt kā brīvs putns debesīs, kurš lido un pakavējas tur, kur pašam ienāk prātā. Ceļojuma laikā Agnese Indijā apceļoja sešas pilsētas: Ņūdeli (Jaunā Deli), Džajpuru, Agru, Džodhpuru, Dešnoku, Udaipūru un Mumbaju (līdz 1995.gadam - Bombeja).

Bez bailēm, ar labvēlību
Šim ceļojumam viņa gatavojusies gadiem ilgi. Vispirms jau pati saviem spēkiem ar interneta palīdzību apgūdama hindi valodu. Saziņas prasme Indijā viņai ļoti noderēja. Četrus mēnešus pirms brauciena viņa detalizēti izpētīja visas ar plānoto ceļojumu saistītās nianses, iezīmēja maršrutu, rezervēja aviobiļetes, nakšņošanu viesnīcās. Agnese saka – Dievs visu sakārtojis tā, lai viņa varētu piepildīt sapni. Laimējies dabūt darbu veikalā. “Es to darbu nemeklēju, tas mani atrada pats,” Agnese stāsta. No saņemtās algas viņa lielāko daļu atlika gaidāmajam ceļojumam. Atbalstīja arī draugi kristieši, un tad viss notika. “Mana māsīca, kura strādā bankā, mēdz teikt: “Muļķiem nauda ir mērķis, gudrajiem tas ir līdzeklis.” Mans mērķis bija redzēt Indiju,” saka Agnese. Vakarā pirms izlidošanas viņai nobruka telefons ar internetu, ar tur lejupielādētajām plānotā Indijas ceļojuma kartēm un citu vajadzīgo informāciju (vēlāk gan atklājies, ka Indijā kartes ir maz derīgas; bez komunikācijas ar vietējiem bieži vien ceļu atrast būtu grūti, jo daudzviet pilsētās ielu nosaukumu nemaz neesot). Tas neatturēja sēsties lidmašīnā un doties ceļā bez sakariem ar ārpasauli. Agnese bijusi droša un ne no kā nav baidījusies. Pati saka – viņa jau nedevās ceļā viena, ar viņu kopā bija Jēzus un vairākas reizes Indijā viņa jutusi, ka kāds augstāks spēks palīdz, saved kopā ar vajadzīgajiem cilvēkiem brīžos, kad tas ir visvairāk nepieciešams. Ceļamaizē Agnese līdzi bija ņēmusi labvēlību pret visiem cilvēkiem, kurus satiks. “Varbūt tāpēc es tur jutu pret sevi daudz sirsnības. Neatkarīgi no tā, pa kādu ceļu gāju. Arī nabadzīgajos kvartālos, kur ieliņas tik šauras, ka cits citam nevar garām paiet. Protams, starp vietējiem iedzīvotājiem uzreiz biju pamanāma, atšķirīga. Tomēr gandrīz katrs, redzot mani smaidām, smaidīja pretī, ieteica, kā ātrāk varēšu nokļūt meklētajā vietā. Bija arī brīži, kad domāju, vai griezties atpakaļ vai tomēr iet uz priekšu. Es tomēr turpināju ceļu un sapratu: katrai situācijai vari iziet cauri sveikā, ja saglabā iekšēju mieru, laipnību un cieņu,” saka Agnese.

Kā uz citas planētas
“Dzīvoju mēnesi uz planētas, ko sauc par Indiju, jo, salīdzinot ar Latviju, tās tiešām ir divas dažādas planētas,” prāto Agnese. Indijā viņa pati savām acīm redzēja visus tos kontrastus, kurus atklāj ASV 2008.gadā radītā mākslas filma “Graustu miljonārs”. Tipisks bijis ceļš uz Volli cietoksni, kuram tuvumā ir izgāztuve, un bijis jāiet pa atkritumiem. Toties cietoksnī Agnesi sagaidīja iekopts dārzs ar eņģeļtaurēm, ar dažādiem košumkrūmiem. “Tas bija brīnumaini - kaut ko negaidītu atrast šādā vietā!” stāsta Agnese. Mumbajā viņa redzēja, cik uzskatāma ir pāreja no graustu rajona uz tā saucamo Bolivudu – indiešu kino industrijas centru ar pieczvaigžņu viesnīcām, ar debesskrāpjiem. Mumbajas vidū Agnese ielūkojās nacionālajā parkā ar tā savdabīgajām alām, kas daudziem ir lūgšanas vieta. Relaksējoša bijusi došanās uz Elefantas salu, jo ceļā turp un atpakaļ pagāja stunda, braucot kuģītī. Pati apskatāmā vieta valdzinājusi, tā ir vēsturiska – ar 6.gadsimtam atbilstošām hinduistu skulptūrām. Likusies mierpilna vieta. Pasakains bijis iespaids par Indijas pilsētu Udaipūru, kurai ir vairāki ezeri ar salām un baltām pilīm uz tām. No malas raugoties, esot vīzija par peldošām pilīm. Tuvāk Agnese aplūkoja Musonu pili, kura atrodas kalna galā, bet visapkārt ir nacionālais parks. Uz pili, kurā atrodas uzziņas stendi par nacionālā parka dzīvo radību, ved septiņus kilometrus garš ceļš. Agnese nolēmusi iet kājām, taču pa ceļam viņu savā motociklā līdzi braukt aicināja vietējie jaunieši. Viņa piekrita. Tā bijusi patīkama iepazīšanās ar vietējiem musulmaņu jauniešiem, kuri bija brālis un māsa. Agnese gan tobrīd, gan daudzas citas reizes pārliecinājusies, cik nesavtīgi un izpalīdzīgi ir cilvēki Indijā. Turklāt darbojas princips: jo mazāka pilsēta, jo sirsnīgāki cilvēki. Kalna galā acīm pavērusies lieliska panorāma, no kuras burtiski aizrāvusies elpa. “Man liekas, ka mums, latviešiem, visiem ir iekšējas ilgas pēc kalniem. Tas nav kārtīgs latvietis, kurš, esot citā valstī, nemēģina uzkāpt kalnā, kas ir augstāks par Gaiziņu,” smej Agnese. Jaunie draugi, kuri viņai bija palīdzējuši aizkļūt līdz Musonu pilij, pēc tam arī noveduši viņu lejā no kalna. Patīkamas atmiņas saistoties arī ar tā saucamo Indijas vārtu apskati Ņūdeli. Tur uz ielas viņa satikusi nepāliešu izcelsmes vīrieti pusmūžā, kurš runā krieviski, un viņš teicis, ka varot pēc acīm nolasīt, cik gadu ir Agnesei. Pateicis precīzi. Tas bijis maģisks brīdis.
Kolorīts, kas saviļņo
Patīkami esot pārsteiguši Indijas vīrieši, kuri nebaidās darīt to, ko Latvijā uzskata par tipiskiem sieviešu darbiem. “Latvijā reti kad virtuvē sastapsi vīrieti. Diezin vai pie mums arī kādā viesnīcā redzēsim telpu uzkopēju vīrieti. Savukārt Indijā tajos darbos reti kad var redzēt sievieti. Tur neviens darbs neskaitās vīrieša necienīgs, ja ir jāapgādā ģimene. Viesnīcās, kur biju apmetusies, gultu klāja vīrietis, grīdu mazgāja vīrietis. Redzēju vīriešus gludinātājus ielu malās. Turpat uz vietas izgludināja visu, ko palūdz,” stāsta Agnese. Vēl viena nianse – ja Indijā uz ielas guļ vīrietis, tas nenozīmē, ka viņš ir reibumā vai viņam kļuvis slikti ar veselību. Cilvēks vienkārši ir noguris un vēlas atpūsties.
Indijā Agnese ceļojusi kājām, elektrorikšās, velorikšās, metro, prāmjos, kuģīšos, vietējās lidmašīnās, vilcienos, taksometros, satiksmes autobusos. Brauciens autobusos izvērties par vietējās sadzīves kultūras dziļāku iepazīšanu. Indijā neviens nekur nesteidzoties, viss notiekot lēnām, pārdomāti. Transportlīdzekļu vadītāji neskatoties luksoforos, ceļa zīmēs, bet vērojot apkārtni, uzmanoties, skaļi signalizējot, žestikulējot, sasaucoties. Tāpēc Indijā praktiski neesot satiksmes negadījumu. Vietās, kur jāierobežo braukšanas ātrums, vienkārši par to paziņo “guļošie policisti”. Vērotājam no malas liekas, ka uz ielas ir haoss. Taču paši vietējie satiksmes dalībnieki orientējas labi.

Atrod baptistu draudzes
“Mani saista ideja par to, ka kristietim, lai kurā pasaules malā viņš būtu, visur atradīsies Tēva nams un Ģimene Kristū. Jau plānodama ceļojumu, es internetā atradu video ar vietējām draudzēm,” stāsta Agnese. Viņa pati savām acīm Indijā pārliecinājās, ka tur baptistu draudzēs dzied tās pašas dziesmas, kuras Gulbenes draudzē. Iznācis paciemoties divās baptistu draudzēs - Ņūdeli un Mumbajā. “Viņi, protams, dzied hindi un angļu valodā, bet melodija ir tā pati un vārdi ir tie paši. Pirmo reizi, kad tur baptistu draudzē piedalījos dievkalpojumā un sākās slavēšana, tas bija tik sirsnīgi! Man asaras sāka birt. Tas nekas, ka tā ir cita zeme, cita kultūra, bet ir vienotība garā. Tas ir kaut kas apbrīnojams, ka var uzreiz sajusties kā mājās starp savējiem!” stāsta Agnese. Viņa novērojusi, ka Indijā kristietība izpaužas savienojumā ar vietējo kultūru. Mumbajas baptistu draudzē bijusi iespēja baudīt svēto vakarēdienu. Tas viņai tobrīd bija ļoti nepieciešams, lai justu Dieva klātbūtni un arī apkārtējo cilvēku labvēlību. Būt pieņemtai, būt savējai – tas stiprināja Agnesi brīdī, kad viņa jau mēnesi bija projām no Latvijas, no tuviniekiem, no savas draudzes. “Man bija radies daudz jaunu draugu, bet pietrūka tās īpašās tuvības, kas ir tikai starp savējiem. Mumbajas baptistu draudzē es šo sajūtu notvēru, un tas bija ļoti mīļi. Es varēju apskaut māsas Kristū.
Zīmīgi, ka dievkalpojumā man vienā pusē blakus sēdēja vietējā jauniete, bet otrā pusē – ceļotāja no ASV,” viņa saka. Agnese, starp citu, Indijā satika daudz ārzemju tūristu, kuri ceļoja vienatnē vai divatā. Satika un sadraudzējās arī ar vietējiem iedzīvotājiem, kuri viņu aicina nākamreiz, atkal esot Indijā, noteikti apmesties pie viņiem mājās, nevis viesnīcā. Ar saviem jaunajiem draugiem Agnese tagad regulāri sazinās internetā.

Pati par sevi
Mani sauc Agnese un man ļoti patīk savs vārds un tā garīgā nozīme, jo tulkojumā no latīņu valodas tas nozīmē “jērs”. Bībelē par Dieva Jēru tiek saukts Jēzus. Pēc pārliecības esmu kristiete, jo Dievs ir vienīgā nezūdošā vērtība šajā pasaulē - viss pārējais ir gaistošs un mainīgs. Kopš 20 gadu vecuma esmu Gulbenes baptistu draudzē. Pasē man ir 42 gadi, bet, manuprāt, šie skaitļi nav sarindoti pareizajā secībā... Pēc profesijas esmu tūrisma informācijas konsultante, bet varbūt tā nav profesija, bet aicinājums, jo man patīk ceļot un dalīties redzētajā, apjaustajā. Kas būšu rīt, vēl nezinu, jo meklēju jaunu darbu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Agnese dzimšanas dienu nosvin Indijā

Kategorijas