Ļauj bērnam palīdzēt!

2017. gada 7. aprīlis 00:00

Bērni ieurbušies savos viedtālruņos vai planšetēs, un mamma palūdz pacelt kājas, lai izsūktu zem tām paklāju. Vai mazgā traukus, nodomājot, ka varbūt varētu šo darbiņu uzdot savai pusaudzei meitai, jo “labāk es pati, tāpat pēc tam būs jāpārmazgā”. Šādas situācijas ir dzirdētas milzum daudz. Visticamākais iemesls tam, ka bērni neiesaistās mājas darbos – viņi jau no mazotnes nav mācīti palīdzēt, komentē ģimenes psihoterapeite Sarmīte Bambāne.
Kad augām, mums datoru un viedtālruņu nebija. Mēs cēlām no klučiem garāžas, spēlējāmies ar lellēm, lasījām grāmatas, siltākā laikā braucām ar riteņiem un palīdzējām vecākiem – virtuvē, dārzā vai garāžā. Kā motivēt mūsdienu bērnus palīdzēt? Kā atraut no virtuālās vides un iemācīt nākt talkā mājas darbos?

Variāciju ir daudz
Pirmkārt, atšķiras situācijas, vai ģimene dzīvo dzīvoklī vai privātmājā. Atšķirīgs ir gan darāmo darbu daudzums, gan daudzveidība. Dzīvoklī bērniem atkarībā no vecuma pārsvarā var būt pienākums iznest gružus, savākt savu istabu, izslaucīt, izmazgāt to, palīdzēt gatavot ēst vai mācīt gatavot pašam, nomazgāt traukus, salikt drēbes veļasmašīnā, tās izžaut un salocīt, aiziet uz veikalu. Ja ģimenē ir suns, kuru, visticamāk, vēlējies kāds no bērniem, tad arī mājas mīluļa izvešana pastaigā ir bērnu pienākums.
Privātmājā (protams, arī tās atšķiras) pienākumi var būt daudzveidīgāki – viss tas pats, kas dzīvoklī, plus malkas sanešana, palīdzēšana dārza darbos, mājdzīvnieku aprūpe, ja tādi ir, un viss cits, ko prasa piemājas saimniecība.

Katrs var izvēlēties
Vislabākais ir bērniem ļaut palīdzēt jau no agra vecuma – diviem, trijiem, četriem gadiem, kad mazie parasti paši izrāda vēlmi iesaistīties un atdarināt pieaugušos. Ir svarīgi nenokaut bērnā vēlmi palīdzēt un iedot arī viņam putekļu lupatu, nevis nodomāt “ai, ātrāk es pati tiktu galā”, iesaka psihoterapeite.
Noteikti jāradina pie savas istabas sakārtošanas, pirms gulētiešanas saliekot mantas pa kastēm un plauktiem.
Ja bērni jau lielākā vecumā, bet mājas darbos līdz šim brīdim neviens cits nav iesaistījies, var palīdzēt ģimenes sapulce – sanākam kopā, sastādām sarakstu ar darāmajām lietām, ļaujot katram izvēlēties, ko viņš nedēļas garumā varētu veikt. Lai izvērtētu, kā gājis, nedēļas beigās atkal sasaucam sapulci – katrs var izteikties, kas sanāca, nesanāca, kas patika vai traucēja, ieskicē S. Bambāne. Uz nākamo nedēļu var izvēlēties citu darāmo darbu. Galvenais – zināt, kas ir viņa pienākums.
Pēc psihoterapeites pieredzes, laukos dzīvojošie bērni un jaunieši īpaši nav jāskubina uz dārza darbiem – zāles pļaušana, malkas nešana zēnus interesē, un to vajag izmantot. Pilsētas bērniem darāmo darbu klāsts mazāks, taču tas nenozīmē, ka nav nekādu pienākumu – jau no mazotnes var radināt pieskatīt, lai sunim vai kaķim traukā netrūktu dzeramā ūdens, lai gruži neietu pāri malām. Ir reizes, kad liekas, ka pašam kāds darbs sanāks ātrāk, glītāk, pareizāk, taču vajag atcerēties, ka tā tiek tikai kaitēts bērnam.

Likuma spēks
Ja lēmums iesaistīt bērnu mājas darbos pieņemts tikai brīdī, kad viņš ir jau krietnos skolas gados, visticamāk, dzirdēsiet “kāpēc man tas jādara?” vai “citiem gan neliek sūkt istabu”.
Šādos gadījumos palīdz tikai saruna, ir pārliecināta S. Bambāne. Viņa norāda uz kādu svarīgu aspektu – sastādot darāmo darbu sarakstu, vajag paskatīties, vai nav tā, ka visi mājas darbi gulstas tikai uz mammas pleciem. “Tad, ja visu dara mamma, bet tētis pēc darba sēž pie televizora, nav brīnums, ka spuraināks pusaudzis var pateikt, kāpēc viņam jādara, ja tētis arī neko nedara,” aizdomāties liek psihoterapeite.
Ja visi striķi trūkst, talkā var ņemt Bērnu tiesību aizsardzības likuma 12. pantu – tajā melns uz balta rakstīts, ka bērniem ir pienākums palīdzēt saviem vecākiem un cienīt viņus.
Galvenais ir darīt darbus regulāri, uzsver psihoterapeite. Vecākiem noteikti kādu laiku būs vairākkārt jāatgādina par darāmo, jāseko, vai bērns par savu pienākumu atceras. Darāmo darbu sarakstu var izmantot arī kā motivējošu faktoru – ja mammai nebūs visu sestdienu jāpavada ar putekļiem, lupatām un katliem, bet ģimene pienākumus sadalīs, paliks vairāk laika, ko pavadīt kopā. “Var sarunāt, kā pavadīt radušos brīvo laiku – lai visiem priecīgi un patīkami,” iesaka S. Bambāne.
Mēģinājumu iesaistīt bērnu ikdienas mājas darbos, maksājot par to naudu, psihoterapeite neatbalsta: “Tas nav risinājums – katru reizi, kad ir sakārtota istaba, iedot divus eiro. Nauda var būt kā balva, ja izdarīts kaut kas ekstrā, kaut kas ārpus pienākuma.”

Mana pieredze
Jau no agra vecuma palīdzēju vecākiem un vecvecākiem. Tētim piederēja kafejnīca, mājās tika gatavoti hamburgeri, un man milzīgā paplāte vairākas reizes dienā bija jāaiznes līdz kafejnīcai. Man bija kādi desmit gadi. To pienākumu (tieši tā, tas bija pienākums, man neviens neprasīja, vai to vēlos – vismaz es neatceros tādu faktu) atceros ar prieku – man patika būt noderīgai, patika būt klāt hamburgeru gatavošanas procesā, patika palīdzēt. Vasarās, kad dzīvojām pie omes, ar māsu, māsīcu un brālēnu ravējām šausmīgi garas biešu un burkānu vagas. Burkānus palīdzējām pārdot tirgū, par nopelnīto naudu varējām pirkt saldējumu. Es neteiktu, ka mani toreiz ļoti sajūsmināja doma par ravēšanu, bet, skatoties uz bildēm, nevaru teikt, ka man tas ļoti nepatika – smaidīga ar lielu burkānu kaudzi uz rokām. Kad braucām uz lauku, vienmēr mašīnā dziedājām. Kopābūšana, katram savs pienākums, iespēja patirgoties, saldējums – kopaina atmiņās palikusi ļoti gaiša. Tas mani ir pieradinājis pie darba, māku sēklu ielikt zemē, ravēt – pazīstu dažus divdesmitgadniekus, kuri pat nezina, kā kaplis izskatās.
Kristīne (33 g.)

No maziem gadiem mammai palīdzēju virtuvē. Brālis bija ar tēvu un darbojās ar tehniku, es – virtuvē. Mani gan uz palīdzēšanu nebija jāspiež, pats to gribēju. Kad tagad dēlam prasu, vai grib nākt palīdzēt pīrāgus cept, atbilde ir “nē”. Toreiz tāda “nē” nemaz nebija, un man no tā sliktāk nav kļuvis. Gluži otrādi – tie bija silti un ģimeniski vakari, kurus mamma vēl tagad bieži piemin. Vasarās palīdzēju marinēšanas darbos, viņa salika garšaugus, man bija burkās jāstūķē gurķi.
Andis (36 g.)

Uzziņai
◆ Bērnam ir pienākums atbilstoši savam vecumam apkopt sevi un piedalīties mājas darbos.
◆ Bērnam jāizturas ar cieņu pret saviem vecākiem (adoptētājiem) un citiem ģimenes locekļiem, pret aizbildņiem un audžuģimenes locekļiem.
◆ Bērnam ir pienākums mācīties atbilstoši savai fiziskajai un garīgajai attīstībai. Mācību laikā viņam jāievēro izglītības iestādes iekšējās kārtības noteikumi.
◆ Bērnam atkarībā no viņa vecuma un brieduma pakāpes ir pienākums sargāt savu veselību.
◆ Bērnam jāizturas ar cieņu pret valsti, tās simboliem un jāievēro likumi.
◆ Bērnam jāievēro sabiedrībā pieņemtie uzvedības noteikumi. Bērns nedrīkst, izmantojot savas tiesības, aizskart citu bērnu un pieaugušo tiesības un likumīgās intereses.
◆ Bērnam ir pienākums saudzīgi izturēties pret apkārtējo vidi.
Bērnu tiesību aizsardzības likums

Uzkopšanas prasmes, kas bērnam būtu jāmāk
Padomus sniedz Sāra Agvaira, piecu bērnu mamma, biznesmene, publiciste (viņas rakstus angļu valodā var lasīt “thespruce.com”).

Veļas mazgāšana
Divgadīgiem bērniem var piedāvāt izmazgāto veļu sašķirot, maziem bērniem ļoti patīk visa veida šķirošanas spēles – zeķes pie zeķēm, dvieļi pie dvieļiem. Vecākus bērnus jau var mācīt zeķes ielikt zeķu atvilktnē, bet dvieļus aiznest uz virtuvi. Ja jau agrā vecumā bērnus iesaista veļas šķirošanā, mazgāšanā un locīšanā, ap desmit gadu vecumu bērns visas darbības mācēs izdarīt pats, bez jūsu palīdzības.

Trauku mazgāšana
Ja mājās ir trauku mazgājamā mašīna, jau no agra vecuma var mācīt tur likt, piemēram, karotes un neplīstošas bļodas. Ja trauku mašīnas nav, tad jau piecu, sešu gadu vecumā bērnus var mācīt noskalot savu šķīvīti, daudzumu arvien palielinot. Neaizmirstiet par drošību! Piemēram, mazgājot traukus ar rokām, naži jānoliek atsevišķi.

Gultas klāšana
Ne vienmēr bērns atcerēsies to izdarīt pats vai būs aizgulējies un tam nepietiks laika, taču iemācīt bērnam uzklāt pašam savu gultu ir absolūti nepieciešama lieta. Prasmi var sākt apgūt agrā vecumā, kad jūs bērnam parādāt, kā tas jādara. Ļaujiet palīdzēt kārtīgi uzklāt segu, ļaujiet iesēdināt gultā lāci! Tā bērns tiek ieradināts, ka pēc pamošanās gulta nedrīkst palikt tāda, no kādas viņš izkāpa.

Grīdas slaucīšana
It kā vienkārša lieta – viss, kas jādara, ar birsti jābrauc pa grīdu. Taču kārtīga grīdas slaucīšana ir jāiemāca. Iedodiet mazam bērnam birsti, un, visticamāk, netīrumi būs it visur, tikai ne vienā kaudzītē. Mācīt slaucīt grīdu efektīvi varētu būt ap septiņu, astoņu gadu vecumu. Arī grīdas uzkopšana ar putekļu sūcēju nav vienkārša lieta, ja par atskaites punktu ņemam, ka pēc uzkopšanas tīra ir visa grīda, ne tikai no mēbelēm brīvā zona – bērns neiedomāsies vai aizmirsīs, ka jāizsūc arī zem krēsla vai kumodes (vai negribēs piepūlēties).

Savākšana aiz sevis
Viena no visnoderīgākajām prasmēm ir grūta pat mums, pieaugušajiem. Ja bērns jau no agra vecuma būs mācīts, kā, ko un kad aiz sevis savākt, novākt, satīrīt vai izmest, šī prasme viņu nepametīs visu viņa dzīvi. Šī prasme ietver visu – sākot no tā, ka pēc paēšanas ieliec izlietnē savu šķīvi, nevis ceri, ka to izdarīs kāds cits, līdz prasmei saprast, kas tavā istabā ir lieks – jau no agra vecuma šķirojiet kopā mantas!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ļauj bērnam palīdzēt!

Kategorijas