Ceļā uz aktrises profesiju

2017. gada 11. aprīlis 00:00

1333

Valmiera ir teātra pilsēta. Tajā atrodas ne tikai Valmieras drāmas teātris, bet arī Valmieras Viestura vidusskola jeb, kā to dēvē paši valmierieši, Viesturskola. Tā ir vienīgā izglītības iestāde Latvijā, kurā ir teātra novirziena klases, tāpēc mācīties Viestura vidusskolā izvēlas skolēni no dažādām Latvijas vietām. Teātra klases absolventi lielākoties vēlas profesionālo dzīvi saistīt ar kultūras jomu. Starp viņiem ir arī druvēniete Estere Graumane, kura kopā ar Viestura vidusskolas Tautas teātri “Sprīdītis” pagājušajā nedēļā viesojās Gulbenes kultūras centrā izrādē “Pūt, vējiņi!”. Lugā Estere atveidoja Zani. Par šo lomu Estere pagājušajā gadā Latvijas skolu teātru parādē “Teatrons”, kur tika izrādīta minētā Jāņa Raiņa luga, ieguva titulu “Labākā aktrise”.
“To, ka mācīšos Valmierā, izlēmu jau tad, kad mācījos Druvienas pamatskolā. Sākotnēji bija vēlme iestāties Valmieras valsts ģimnāzijā, jo divas manas māsas savulaik veiksmīgi absolvēja šo skolu. Pamatskolas 7.klasē simtprocentīgi zināju, ka vēlos doties tieši uz klasi ar ievirzi teātra mākslā. Pēc Druvienas pamatskolas beigšanas mērķus nemainīju un vispirms iestājos Valmieras valsts ģimnāzijā. Mācījos tajā pusgadu un sapratu, ka vēlos būt vēl vairāk saistīta ar teātra mākslu. Uzzināju, ka man zināma meitene mācās Viesturskolā. Sazinājos ar viņu. Paziņa, savukārt, mani iepazīstināja ar citiem “viesturiešiem”, tāpēc izņēmu dokumentus no Valmieras valsts ģimnāzijas un devos tos iesniegt Valmieras Viestura vidusskolā. Nekad nebiju bijusi šajā skolā, bet tā uzreiz mani uzrunāja. Lai gan bija grūti pamest ģimnāziju, pietiekami ātri adaptējos jaunajā vietā. Klase mani uzņēma ļoti draudzīgi. Tagad nespēju iztēloties, kā viss būtu bijis, ja nebūtu nomainījusi skolas. Izvēli nenožēloju. Uzskatu, ka spēju ātri iejusties jaunā vidē. Būtu grūti iet teātra klasē, nejūtoties labi kolektīvā, bet ar to mūsu klasei problēmu nav. Visi cits citu pazītam un esam kā brāļi un māsas ar “mammu” - audzinātāju un “tēti” - režisoru,” stāsta Estere.

Vēlas darboties profesionālā teātrī
Valmiera meitenei saistās ar viņas, kā pati saka, sapņu karjeru - spēlēt profesionālajā teātrī. Atšķirībā no citiem jauniešiem Estere šo sapni vēl joprojām nav mainījusi, tādēļ šogad viņa gatavojas iestāties Latvijas Kultūras akadēmijā, kur gatavos aktierus Valmieras drāmas teātrim.
Interese par skatuves mākslu Esterei radusies jau bērnībā. Kopš 1.klases viņa Druvienā cītīgi apmeklējusi klavierstundas pie skolotājas Līgas Kļaviņas un solfedžo nodarbības pie Daces Vītolas.
“Agrā bērnībā kļuvu par Druvienas folkloras kopas “Pērlis” dalībnieci, dziedāju popgrupā “Bukurags”. Arī teātra pulciņš brīnišķīgās skolotājas Jolantas Zirnes, kura arī savulaik ir beigusi Valmieras Viestura vidusskolu, vadībā bija ikdienišķa sastāvdaļa. Iesaistījos it visā, ko Druvienas skola piedāvāja. Par to visu esmu pateicīga savai pamatskolai un arī vecākiem. Šīs dažādās nodarbes nostiprināja vēlmi nākotni saistīt ar kultūru, bet laikam visvairāk uzrunāja teātris - iejušanās cita ādā, atrašanās uz skatuves, izspēlēt to, kas dzīvē nemaz neesi. Man tas viss šķiet ļoti interesanti. Arī citu atzinības un augstie vērtējumi valsts līmeņa skolēnu teātra pasākumos lika saprast, ka tas, ko darām, ir pareizi un kvalitatīvi. Tas mudināja rīkoties tālāk,” savu izvēli pamato Estere.
Piedalīšanās vidusskolas Tautas teātrī “Sprīdītis” ir daļa no tā, kas tiek apgūts teātra klasē, jo tās audzēkņiem mācību programmā ir ietverta aktiermeistarība, skatuves runa, skatuves kustība un teātra vēsture, ko pasniedz profesionāli pedagogi, tostarp arī Valmieras drāmas teātra aktieri. “Iestājoties teātra novirziena klasē, zināju, ka viss, kas ar to saistīts, nāk līdzi!” bilst meitene. Viņa atzīst, ka tas ļauj labi izvērtēt un saprast, vai teātris patiešām ir viņai saistošs, jo darbs pie izrādes nav viegls.
Tas bija liels pārbaudījums
Estere stāsta, ka trīs gadu laikā katra teātra novirziena klase iestudē kopā trīs izrādes. “Mācoties 10.klasē, mums bija iespēja piedalīties 11.teātra klases izrādē “Voulez Vous”, kas bija veidota pēc filmas “Mamma mia!”. Tā bija komēdija, mūzikls, pēc kura gan mēs, gan mūsu režisors Roberts Segliņš vēlējās veidot kaut ko nopietnāku, klasiskāku, latviskāku. Tā nonācām pie Raiņa “Pūt, vējiņi!”. Tas visiem bija liels pārbaudījums, jo Raiņa valoda ir daudz senatnīgāka, kā arī visa luga ir rakstīta tautasdziesmās, bet mēs ar to veiksmīgi tikām galā. Vienmēr saspringta ir lomu dalīšana, veidojās arī konkurence, jo esam uz pusi vairāk nekā lugā lomu. Man Zanes lomu izvēlējās režisors, sakot, ka vēlas mani redzēt citādākā lomā, jo bērnu izrādē spēlēju mazu, naivu meitenīti Ellu, bet Zanes lomai ir pavisam cits raksturs. Viņa ir lepna, bagāta saimnieces meita, kura zina savu vietu dzīvē. Es šo izaicinājumu arī pieņēmu, jo pati gribēju pilnveidot sevi, spēlējot tāda rakstura cilvēku, kāda pati neesmu,” atklāj Estere.

Sadraudzējas ar lomu
Ar Zanes lomu Estere sadraudzējusies pavisam viegli, spējusi izjust stāstu caur Zanes tēlu, tāpēc ir laimīga par šo lomu. “Domāju, ka man nav arī tik liels satraukums kā cilvēkiem, kas nekad nav atradušies uz skatuves. Kā jau teicu, man tā ir tuva kopš bērnības, tāpēc uz tās jūtos labi un brīvi. Protams, ka satraukums nekur nepazūd. Pirms katras izrādes tas parādās, bet es to necenšos īpaši apslāpēt, jo uzskatu - nav vērts kāpt uz skatuves, ja nav šīs satraukuma sajūtas ķermenī, jo tad tas nozīmē, ka netiek spēlēts no sirds, bet tikai, lai atspēlētu apgūto. Un patiešām ir bijušas reizes, kad satraukums ir pazudis, bet tad pati secinu, ka lomu neiznesu tik labi, kā varētu. Turklāt, kad uztraukums šķiet pārāk liels, uzkāpjot uz skatuves, tas pazūd kā nebijis, un var ļauties savai dzīvei lugā. Uz skatuves aizmirstas viss, kas notiek ikdienā. Tad ir tikai šīs lomas,” to sakot, Estere apzinās, ka panākumi gūstami tikai ar lielu darbu. Viņa augstu vērtē cilvēkus, kuriem var uzticēties. Ir jābūt arī kopīgām interesēm. “Tāpēc arī klasē cits citam esam tik tuvi, spējam atvērties cits citam, jo mums ir, par ko kopīgi runāt. Tas ir teātris,” piebilst Estere.

Vienmēr jātiecas pēc maksimālā
Ģimene ir tā, ko viņa vērtē ļoti augstu. Viņai ir būtiska šī ģimenes sajūta. Lai cik ļoti Estere būtu aizņemta ar skolu un citām lietām, viņai nekad nepietrūks laika aizbraukt uz mājām pie mammas vai sazināties ar māsām. “Mums visām māsām ir ieaudzināta šī ģimenes sajūta un savstarpējā mīlestība, ko izjūtam, esot kopā. Katra esam savos darbos, dzīvojam atsevišķi, tomēr mums vienmēr ir svēti tādi ģimenes svētki kā Lieldienas un Ziemassvētki, kad esam visi kopā. Ir jāmācās izkāpt no saviem rāmjiem, pārkāpt pašuzceltām barjerām, lai sasniegtu savus sapņus. Jāizkopj gribasspēks un mērķtiecība. Vienmēr ir jātiecas pēc maksimālā. Bet svarīgi ir nedomāt tikai par sevi, bet pateikties tiem, kas ir bijuši blakus un palīdzējuši sasniegt virsotnes,” uzskata meitene.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ceļā uz aktrises profesiju

Kategorijas