Aiziesim uz lielveikalu!

2017. gada 11. aprīlis 00:00

Viņu ģimenes dzīvē viss bija kā pienākas – gan kopīgs darbs un atpūta, gan kopīgs budžets un plānošana. Bija kopīgas sarunas un noslēpumi, bija smiekli un asaras, un, kā jau tas pieklājas – šad tad pa kādam sīkam strīdam. Gluži tāpat kā vairums cilvēku, viņi apvainojās, ja kāds smīnēja par viņu izteicieniem, dusmojās, ja nosauca par muļķiem, un priecājās par uzslavām, kas gan gadījās ļoti reti. Bet tās gan ir reta parādība arī citās ģimenēs un darbavietās, lai gan tur, kā zināms, apgrozās inteliģenti cilvēki.
Veronikas un Mintauta darbavietā vērā ņemama sabiedrība bija tikai vecais Jožiks, pēc pases Sergejs, kurš savulaik bija pieņemts darbā kā fermas strādnieks, taču pēdējā laikā pats prasījās apkopjams – pat tukšas dakšas vairs nejaudāja cilāt, kur nu vēl kādu govs pļeku malā atmest.
Vēl jau gan kaut kur netālā savrupnamā mitinājās sarkanmate Juta un Armīns – fermas īstie īpašnieki un visas grāmatvedības turētāji, bet tos sastapt gadījās pavisam reti. Daudz biežāk kādu vārdu pārmīt izdevās ar piena kannu savācēju Voldiņu, lai gan tas vairāk stāstīja par savu traktoru, nevis par globāliem notikumiem.
Tās sešdesmit galvas, kuras ikdienā vajadzēja pabarot un apkopt, protams, arī nevarēja neņemt vērā, turklāt - tām uzmanības tiktu vēl vairāk, ja vien Jožiks nepārtraukti nemaisītos pa kājām. Te viņš kaut ko saputroja un barību iebēra dzirdināmajā silē, te negribēdams sabojāja slaucamo aparātu. Vēl jau nebija nemaz tik vecs, lai prātiņš aptumšotos, bet saka, ka glups paliekot arī no paša dzītās “dzimtenītes”. Tā Jožikam padevās itin laba, veči pat rindā stājās, lai ātrāk dabūtu. Traki tikai, ka pirmo čarku katrs vispirms gribēja saskandināt ar pašu darītāju, drošs paliek drošs, un tā nu tas vāveres rats kā pēcpusdienā iegriezās, tā rullēja līdz vēlam vakaram. Kas vairs no tāda biznesmeņa par mēslu šķūrētāju?
Veronika gan par to daudz nesūdzējās, jo, skaidrā būdams, Jožiks bija traki kašķīgs. Te viņš dusmojās uz govīm, kuras ar sāniem mēslus piegulējušas grīdai, te uz neērti cilājamām kannām un griezīgām spaiņu osām. Reizēm pat uz klamzīgiem un smagiem zābakiem un smaku, kas iezīdās visās ādas porās. Veronika gan arī neteiktu, ka tie ir sīkumi – arī viņa visu to juta, bet vai tad tāpēc skaļi jāvaimanā. Nopērc smaržīgākas ziepes, pielaid vannā ūdeni, kārtīgi iesmērē visas maliņas, pagaidi, lai ievelkas ādā, un - dzīvo tālāk.
Kad Jožiks bija labi uzpravījies un vairs tikai slinki stutēja fermas sienu, viņa mierīgi varēja nodoties darbam, jo zināja – Mintauts ar vienu aci Jožiku pieskatīs. Vīrs visu laiku bažījās, ka tik “tas pļēgurs savā neprātā sarkano gaili fermai nepielaiž”.
Veronikai gribējās ticēt labajam Jožikā, bet ej nu sazini, kā tas grādīgais cilvēku pārtaisa... Pat seni draugi sākuši tik jocīgi uzvesties, ka ne pazīt. Iespējams, tieši tāpēc viņi ar Mintautu mazpamazām bija kļuvuši par savrupniekiem.
Kaut kad televīzijā viņa bija dzirdējusi vārdu “pašpietiekams”, pierakstījusi uz papīra, ielāgojusi, un kādā no sarunām ar Mintautu abi bija nosprieduši – tas izklausās pēc komplimenta. Tāda savāda un grūti saprotama priekš fermas strādniekiem, toties – gudra. Turklāt tas varētu būt par viņiem – vai tad viņiem vēl kaut ko vajadzēja bez tā, kas jau bija?
Protams, varēja jau vēlēties sēdēt debesskrāpja augšējos stāvos pie stikla galda un pārgudri tēlot, ka strādā, turklāt par šo maskarādi saņemt iespaidīgu summu bankas kontā. Bet kādam tāpat būtu jādomā par piena ražošanu, lai tiem tur augšējos stāvos būtu, ko piešķirt par darbu kaitīgos apstākļos.
Protams, varēja vēlēties plašu savrupmāju divos stāvos ar daudzām istabām un vairākām vannas istabām, bet daudz mīļāk taču ir turēties ciešāk vienam pie otra. Vai tad viņas vecāku mājas, senču rokām celtas pirms simts gadiem, tāpēc ir sliktākas? Lai arī ziemā ūdens sasalst spainī, krāsns nav kārtīgi sakurināma un dūmi bieži nāk atpakaļ virtuvē, vai tāpēc viņi jūtas nelaimīgāki?
Protams, varēja vēlēties dzīvot pilsētā, kur tik daudz iespēju apmeklēt teātrus, kino un cirku, bet – kas tad notiktu ar viņu iekopto dārzu un siltumnīcu? Kā viņi iztiktu bez agriem rītiem rasotā zālē, bez tikko uzartas zemes un svaigi pļauta siena smaržas?
Pēdējā reize, kad viņi šīs savas domas absolūtā vienprātībā bija pauduši skaļi, bija Mintauta piecdesmitā dzimšanas diena. Toreiz ciemos bija aicināti tuvākie radi un draugi, no kuriem ieradās labi ja puse. Tomēr arī šī puse atrada brīžus, lai vispirms Veroniku, pēc tam Mintautu pasauktu maliņā un steigtos mācīt:
“Šausmas! Tu izskaties kā nodzīts darba zirgs. Kad tu uz sevi pēdējo reizi paskatījies spogulī? Ar steigu sāc domāt par savu veselību!”
“Tādā graustā nevar dzīvot! Ar steigu vajag to pārdot un pilsētā nopirkt nelielu dzīvoklīti!”
“Ko jūs vergojat tajā fermā? Kas tas vispār par darbu? Pilsētā var atrast daudz labāku!”
“Kad jūs pēdējo reizi atpūtāties? Tā taču nevar – katru dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram! Jums vajag izrauties no šīs vides – kaut vai uz vienu dienu!”
Veronika ļoti labi saprata šos runātājus – jau sastādot viesu sarakstu, viņa Mintautam bija iebildusi: pārtikušos radus labāk ciemos neaicināt. Viņiem te viss liksies par šauru, par prastu un par sliktu. Tomēr Mintauts šajā nodomā saskatīja izdevīgumu – naudīgi cilvēki nepirks lētas dāvanas. Ja nu kāds uzdāvina termosu vai elektrisko tējkannu, varbūt mazu radiouztvērēju vai pat mobilo tālruni? Tas taču būtu jocīgi, ja elektropreču veikala īpašnieks uzdāvinātu tikai spuldzīti. Veronika gan iebilda, ka mēdzot būt arī citādāk, un šī bija viena no tām retajām reizēm, kad viņi abi mazliet sastrīdējās. Mintauts vēlējās pasapņot, bet Veronika baidījās, ka vīram var nākties piedzīvot vilšanos.
Galu galā viņas aizdomas izrādījās pamatotas – abi tika pie jaunām istabas čībām, glāžu un kafijas krūzīšu komplekta, blāvas naktslampiņas, kā arī citām mazsvarīgām lietām. Vērtīgākais izrādījās cigarešu bloks, ko Mintauts solījās glabāt nebaltai dienai. Tā iestājās pavisam drīz – līdz ar pirmajiem gaiļiem, kas aicināja celties uz fermas darbiem.
Neņemot vērā visas šīs pamācības un norādījumus, toreiz atvadoties Veronika un Mintauts visiem sirsnīgi spieda rokas, uzsmaidīja, pateicās par izrādītajām rūpēm un solījās viņu ieteikumus apdomāt. Palikuši divatā, abi vienprātīgi nolēma vairs tādas jubilejas nerīkot. Gan jau viņi paši zinās, kā labāk nodzīvot savu dzīvi.
Tomēr dažas “sēklas” bija iekritušas “auglīgā vidē”. Kādā sestdienas vakarā Veronika ieskatījās spogulī. “Kā nodzīts darba zirgs…” viņa nopūtās. Monikai bija taisnība, tāpēc nebija iemesla uz viņu turpmāk dusmoties. Vienīgi – kur lai atrod laiku par sevi parūpēties? Diezin vai govis piekritīs vienu dienu palikt neslauktas, kamēr viņa dosies pie zobu tehniķa, ārsta vai friziera. Varbūt jāaprunājas ar Mintautu un kaut kā par abiem viņiem tomēr būs iespējams izgrozīties? Vīram jau arī vajadzētu sevi savest kārtībā. Viņa mokošais klepus sen abiem sagādāja raizes.
Lielajā katlā uzsildījusi ūdeni, Veronika sagatavoja vannu. Izmazgājusi matus, sameklēja lielos matu ruļļus – cik sen tie nebija aiztikti… No kosmētikas somiņas izripoja īss acu zīmuļa galiņš. Nez, ko Mintauts par viņu tagad padomās?
Beidzis priekšnamā grabināt ūdens spaiņus, vīrs beidzot ienāca istabā. Pārsteigums viņa sejā nebija aprakstāms. Kā iemiets viņš stāvēja atvērtajās durvīs un lūkojās uz sievieti istabas vidū. Mintauts jau bija sācis aizmirst, cik skaista izskatījās viņa Veriņa. Turklāt vēl šajā kleitā, kas pirms daudziem gadiem šūta no viņa dāvinātā auduma. Liegi piekļāvusies vīram, Veronika aicināja vīru pamosties no sapņa un sēsties pie vakariņu galda. Saprotams, ka tagad arī Mintautam gribējās vispirms nodzīt bārdu, kaut vai pašrocīgi pielīdzināt ataugušos matus, uzvilkt baltu kreklu un tikai tad sēsties goda vietā. Par apetīti gan šobrīd bija grūti ko spriest. Lūkojoties uz Veriņu, vīrietī atmodās pavisam citas dziņas.
“Cik viņa tomēr ir skaista!” Mintauts klusībā jūsmoja un sniedzās pēc sievas plaukstas.
Vēlāk viņi pasapņoja par to, ko vēl abi labprāt darītu kopā, lai gan pareizāk būtu teikt – viņi abi atcerējās, ko patīkamu kādreiz darījuši. Makšķerējuši, sēņojuši, ogojuši, braukuši uz kaimiņu novadu pēc jauniem stādiem dārzam un pēc pīlēniem, auklējuši dēlu, kuram tagad ārzemēs sen jau sava ģimene, pastaigājušies pa Mežaparku un zooloģisko dārzu, pacēlušies panorāmas ratā, bijuši cirkā… Tas viss bija tolaik, kad viņi vēl nestrādāja fermā. Veronika kolhozā bija veterinārārste, Mintauts – pieprasīts traktorists un kombainieris. Tolaik ciemā bija gan skola, gan bērnudārzs. Kultūras namā notika dažādi koncerti un balles. Dzīve kūsāja, un daudz kam pietika spēka un laika.
Tad viss apkārt sāka pamazām irt un brukt, samazinājās un optimizējās, līdz nelielajā pagastā palika vien tie, kuri par sevi teica: “Vecu koku nepārstāda.” Bijušais kolhoza priekšsēdētājs tik vien bija pratis, kā nosargāt fermu. Pēc tāda darba gan daudz kārotāju nebija – katrs saprata: agra celšanās, mēslu smaka un nekādas gumijas stiepšanas. Veronika piekrita, jo tas zināmā mērā bija darbs viņas specialitātē. Mintauts pieteicās dalīt šo rūpju nastu uz diviem. Abi izlēma, ka kopīgos ienākumus atliks ģimenes mājas atjaunošanai. Tolaik viņiem pat prātā neienāca, ka šis darbs var paņemt visu laiku un spēkus.
“Zini ko? Rīt pēcpusdienā aizbrauksim uz novada centru,” sajūsmināti ierosināja Veronika. “Mēs tik sen tur neesam bijuši. Mēs vispār nekur neesam bijuši.”
Jautājoši uzlūkojusi vīru un pamanījusi viņa sejā piekrītošu smaidu, Veronika aizrautīgi turpināja ieskicēt plānotās atpūtas dienas gaitu:
“Atnāksim no fermas, nomazgāsimies, skaisti saģērbsimies un iesim uz autobusu. Neko nedarot, sēdēsim autobusā un skatīsimies pa logu. Pilsētā mēs aiziesim uz lielveikalu. Pastaigāsimies, apskatīsimies. Nopirksim kaut ko garšīgu, tādu, kā nav mūsu bodītē. Apsēdīsimies parkā pie strūklakas un lēnām apēdīsim. Vai varbūt aiziesim uz kādu kafejnīcu. Pasūtīsim garšīgu kafiju, un varbūt sanāks arī kāda šokolādes kūciņa. Vienkārši - neko nedarīsim! Pastaigāsimies pa ielām. Uz vakara slaukšanu būsim atpakaļ.”
Mintauts vēroja viņas augošo aizrautību un piekrītoši māja ar galvu.
“Cik gan maz cilvēkam vajag…” viņš klusībā domāja un apjauta, ka šobrīd ir laimīgs. Viņam patika redzēt, kā sievas sejā izzūd rūpju rievas un uzplaukst sen nebijis smaids.
“Mēs rīt noteikti aiziesim pastaigāties uz lielveikalu,” viņš smaidot teica un, saņēmis sievas plaukstu, pacēla to pie lūpām. Lai arī raupja un sausa, tā piekļāvās sejai ar sen neizjustu maigumu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Aiziesim uz lielveikalu!

Kategorijas