Ar smaidu gaida visus, kas atver baznīcas durvis

2017. gada 13. aprīlis 00:00

2233

Ar smaidu gaida visus, kas atver baznīcas durvis

Laila Uiska domā, ka Velēnas baznīcā darbi nekad nebūs padarāmi, bet galvenais, lai cilvēki dievnamā ir gaidīti, lai centrā būtu Kristus. Viņai ir doma vairāk aicināt ciemos lektorus, organizēt garīgās mūzikas koncertus, jo baznīcā ir brīnišķīga akustika, ir vienas no Latvijā skanīgākajām ērģelēm, kas saglabājušās kopš baznīcas celšanas laikiem un ir valsts nozīmes mākslas piemineklis. Dievnamam septembrī apritēs 118 gadi. Tas nozīmē, ka nemitīgi ir jāgādā arī par tā saglabāšanu. Ir nepieciešams jauns jumta segums baznīcas altāra daļai, vajadzīga jauna krāsns, jo līdzšinējā mazajā sakristejā savu laiku nokalpojusi. “Jālūdz Dievs, lai viss izdodas. Arī cilvēki ir atsaucīgi un ziedo naudu dievnamam,” bilst draudzes vecākā.

Ir jāmīl viss, ko dari te - baznīcā
“Sākotnēji es braucu uz dievkalpojumiem Gulbenes evaņģēliski luteriskajā baznīcā un biju tās draudzes locekle. Vienā reizē nepaspēju uz rīta dievkalpojumu, kas ir pulksten desmitos. Tad atcerējos, ka ir taču arī Velēnas baznīca, kas atrodas daudz tuvāk manai dzīvesvietai, ka tajā arī ir dievkalpojums. Atbraucu uz Velēnas baznīcu, un iekšēji Dievs mani uzrunāja, ka man ir jāpaliek pie šīs baznīcas, jo te ir daudz mazāk cilvēku. Un katrs viens ir svarīgs kalpošanā, lai varētu palīdzēt dievnamam, lai justos derīgs. Tā arī es sāku apmeklēt šo baznīcu. Kopš tās reizes ir pagājuši jau vairāki gadi. Pamazām sāku palīdzēt iepriekšējai draudzes vecākajai Lienai Vaļģei, veicot ikdienišķus darbus. Palīdzēju sakārtot un izpušķot dievnamu. Pārsvarā pļāvu zāli. Man tas tiešām ļoti patika, jo tas bija laiks, ko arī varēju veltīt Dievam, būt kopā ar viņu. Pļaujot zāli, man bija laiks pārdomām. Ar Lienu tikām runājušas, ka es varētu stāties viņas vietā, bet nedomāju, ka tas notiks tik strauji. Visu jau kopā izlēma draudzes padome,” stāsta Laila.
Pirmais, ko viņai nācies apgūt kā draudzes vecākajai, bijuši visi praktiskie darbi, jo pirms tam, atnākot uz dievkalpojumu, viss bijis baznīcā ārkārtīgi kārtīgs, mirdzošas iedegtas sveces, ziedi traukos, siltums mazajās baznīcas telpās. “Pie tā cilvēks tik ļoti pierod, ka tas šķiet pašsaprotami, lai gan patiesībā tas ir darbs, mīlestība uz šo darbu, jo citādāk to darīt nevar. Ir jāmīl viss, ko dari te – baznīcā. Šī mīlestība mājoja arī Lienā,” saka Laila.

Svarīgs katrs draudzes loceklis
Dievkalpojumus Velēnas baznīcā regulāri apmeklē desmit cilvēki, bet, piemēram, Lieldienu un Ziemassvētku dievkalpojumos dievnams ir pārpildīts. Mūsu baznīcu ārkārtīgi ir iecienījuši kāzinieki. Laulāties brauc ne tikai no Gulbenes un apkārtējiem novadiem, bet arī no Rīgas. Laila stāsta, ka šajā vasarā jau ir saņemts ļoti daudz kāzu pieteikumu, piemēram, jūlijā un augustā laulību ceremonijas būs gandrīz katru piektdienu. Lielākoties pieteikumi saņemti no tālākām vietām. Iespējams, cilvēki kādreiz braukuši garām Velēnas baznīcai, ir bijuši to apskatīt arī iekšienē vai kādreiz ir te tuvumā dzīvojuši, tāpēc izvēlas šo baznīcu.
Laila uzskata, ka daudzi cilvēki vēl tikai meklē ceļu pie Dieva, bet nav tā, ka dievkalpojumos Velēnas baznīcu apmeklē tikai gados veci cilvēki. Ir dažāda vecuma ļaudis, arī bērni, kuri te tiek kristīti. “Droši vien tajā brīdī, kad cilvēks sajūt, ka viņa sirdī ir tukšums, ka vēlas tiekties pēc kaut kā augstāka, viņš arī sāk meklēt kaut ko vairāk. Ceļš, kas cilvēku atved uz baznīcu, katram ir citādāks. Baznīca ir mūsu garīgās mājas. Tas ir līdzīgi tam, kā Jēzus ņēma pie rokas savus mācekļus Pēteri, Jāni, Jēkabu un uzveda augstajā kalnā, kur Jēzum seja mirdzēja kā saule, drēbes kļuva baltas kā gaisma. Viņi tur jutās tik labi, jo sajuta Dieva tuvumu. Tāpat, manuprāt, ir arī dievnamā, kur cilvēks Dieva tuvumu, klātbūtni sajūt visvairāk. Šajā nedēļā man katru dienu gribas atbraukt uz baznīcu, lai Klusajā nedēļā izjustu to ceļu, ko ir gājis Jēzus, vispirms Zaļajā ceturtdienā kopā ar mācekļiem ieturot Svēto Vakarēdienu, Lielajā piektdienā sajūtot draugu nodevību, apsmieklu un krustaceļa iešanu, Klusajā sestdienā dusot kapā līdz pat Lieldienām, kad notika augšāmcelšanās. Man šajā laikā gribas atlikt malā izklaides, lai būtu pārdomās un lūgšanās, veltot laiku Dievam,” Laila raksturo šo laiku.
Bībeli nevar izlasīt nekad
Viņa uzskata, ka Bībeli nevar izlasīt nekad, jo tā ir dzīvības grāmata, kas jālasa visu laiku. Ikreiz, to lasot, atklājas atkal kaut kas jauns. “Mūsu prātam tas nav saprotams, bet pie katras dzīves situācijas cilvēks Bībelē atrod būtiskāko, kas konkrētajā mirklī ir vajadzīgs. Manas lūgšanas ir no rītiem, kad es pieceļos. Tas ir mans laiks, ko veltu Dievam. Ja ir laiks, tad palasu arī Bībeli. Esot visiem pie galda, noskaitu arī mazu lūgšanu kā pateicību Dievam par šo ēdienu, par dienu – tā, lai dzird arī mazie puikas, kuri pēc lūgšanas paši vienmēr saka: “Āmen!” Tad sirds pielīst ar mīļumu, uzlūkojot kopā saliktās mazās rociņas. Dēliņi vēl ir mazi, tāpēc svētdienās, kad baznīcā notiek dievkalpojums, viņi vēl guļ, tomēr domāju – varbūt iztikt bez gulēšanas un ņemt viņus līdzi. Tas nav pareizi, ka mēs piesaucam Dievu tikai tad, kad ir grūts mirklis. Dievs nav supervaronis no multiplikācijas filmas, kas nāk palīgā tad, kad ir notikusi kāda nelaime. Viņš ir mums klāt visu laiku, tikai jāatver savas sirdis. Lieldienas tam ir visatbilstošākais laiks. Bērnībā es par baznīcu un Dievu neko nezināju. Vecāki uz baznīcu mani neveda. Domāju, ka tur notiek tikai laulības un kristības, nekas vairāk. Mans ceļš pie Dieva sākās, mācoties Rīgā. Aizbraucu svētceļojumā uz Tezē Francijā. Pārsteidza, ka uz turieni dodas tūkstošiem jauniešu, ka ticība nav domāta tikai veciem cilvēkiem. Redzēju, kā caur dziesmām un lūgšanām mirdzēja jauniešu acis, kā dega sirdis. Tā sākās arī mans ceļš. Pagājušajā vasarā kopā ar grupu no Gulbenes aizbraucu uz Tezē, kur sev atkal atklāju kaut ko pavisam jaunu. Uz ceļiem mērojām krustaceļu pie lielā krusta. Dieva klātbūtni izjutu pavisam nesen. Braucu ar savu auto no Gulbenes. Pretim brauca smagā automašīna, kurai nokrita lielā riepa un nāca man tieši virsū. Paspēju nobraukt ceļa malā un apstāties. Sapratu, ka Dievs mani ir pasargājis, tāpēc pateicos viņam par šo apsardzību.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar smaidu gaida visus, kas atver baznīcas durvis

Kategorijas