Ar Dieva un mīlestības sūtību

2017. gada 13. aprīlis 00:00

1324

Viktorija un Rihards Kostigovi no Līgo pagasta “Ušuru” mājām ir jauna ģimene, kas pirms nepilniem diviem gadiem no Rīgas pārcēlusies uz dzīvi laukos, lai saviem četriem bērniem mācītu iepazīt dabu un saskatīt tās bagātības un vērtības, ko daba dod. Lieldienās visa ģimene būs kopā, lai ne tikai ievērotu šo svētku tradīcijas, bet liktu bērniem apzināties, ka Lieldienas ir Kristus augšāmcelšanās svētki, lai pasaulē valdītu dzīvība un ticība visam labajam.

Gribēja projām no mūriem
Ģimene ļoti priecājas par vietu, kur dzīvo. Kas ģimeni ir atvedis tik tālu no Rīgas? Kamēr Viktorija vēl domā, Rihards jau pasteidzas ar atbildi: “Vīrs.” Izrādās, ka Rihards sevi dēvē arī par tirzmalieti.
“Mēs bijām tam nobrieduši, ka no Rīgas pārcelsimies uz dzīvi laukos, jo tas ir tikai maldīgs priekšstats, ka visi ļoti vēlas dzīvot un strādāt Rīgā. Pilsētā ir ļoti daudz cilvēku, kuri vēlas dzīvot tieši laukos, jo tur ir brīvība, svaigs gaiss, jebkurā brīdī var iziet ārā, ir sava sēta, tāpēc nav jāuztraucas par satiksmi un automašīnām,” izvēli pamato Rihards.
“Es sāku gaidīt ceturto bērniņu. Sapratām, ka mēs gribam projām no mūriem. Man liekas, ka bērni arī iemācās ieraudzīt to dabas bagātību, kas ir mums apkārt, jo tas, kā mēs pirms dažām dienām, dzīvojot laukos, piedzīvojām pavasari, ir neatkārtojami! Abas manas meitenes, izskrējušas pagalmā, sauca: “Mammu, nāc skaties, mēs atradām pirmās māllēpītes un pirmās mārpuķītes!” Mani šis bērnu prieks tik ļoti aizkustināja, jo sapratu, ka Abigaila un Gabriela tā iemācās iepazīt dabu. Katram cilvēkam ir ļoti svarīgi, lai viņš nonāk tajā īstajā vietā. Protams, ir cilvēki, kuri nezinātu, ko iesākt laukos, kuriem dzīve tur šķistu par grūtu. Mums tā nav,” to sakot, Viktorija apliecina ģimenes pieķeršanos laukiem.

Vēl vairāk satuvinājušies
Kostigovu ģimenē aug četri jauki bērni. “Mēs viens otru mīlam, kāpēc lai mums nebūtu četri bērniņi!” priecīgi izsaucas Viktorija, kura ir pilna laika māmiņa. Pēc profesijas viņa ir žurnāliste un darbojas Latvijas Kristīgajā radio. Arī šobrīd, cik vien ir iespējams, Viktorija cenšas palīdzēt saviem radio kolēģiem, jo var strādāt arī no mājām, veicot audiomontāžas darbus. Rihards ir tulks, kurš arī strādā no mājām, tulkojot tekstus no angļu valodas uz latviešu valodu. Tā ir jauka iespēja visu laiku ģimenei būt kopā. “Mēs kā ģimene šo laiku ļoti izjūtam. Smejamies, ka viens otram neesam apnikuši. Gluži otrādi – tādējādi esam vēl vairāk satuvinājušies, jo tā vide, kas mūs ir aizvedusi tālu projām no daudzām draugu ģimenēm, paziņām, prom no savas baznīcas uz dziļu lauku nostūri, liek būt kopā. Mēs ļoti daudz ko darām kopā ar bērniem. Daudz dziedam visi kopā. Īpaši vakaros, kad mums ir arī vakara lūgšana. Ir svarīgi iemācīt bērniem pateicību, jo mūsdienās šī došana ir kļuvusi pašsaprotama. Tāpēc, arī sēžoties pie azaida galda, mēs par to pateicamies. Tas ļauj mums daudz ko ieraudzīt no jauna. Mēs mācāmies izbaudīt šo kopā būšanas sajūtu,” stāsta Viktorija. Viņa ar Rihardu iepazinusies uz kāpnēm Kristīgā radio studijā, lai pēc šī iepazīšanās brīža būtu kopā vienpadsmit gadus.

Par Dievu stāsta ar savu piemēru
Rihards un Viktorija sevi nesaista ar tradicionālo konfesionālo baznīcu. Viņi sevi vienkārši dēvē par Kristus mācekļiem jeb kristiešiem. “Mājās mēs pielūdzam Dievu, lasām Bībeli un mācām bērniem kristīgās vērtības. Ir ļoti daudz radošu iespēju, kā izstāstīt bērniem, kas ir Dievs, bet vislabākais ir izstāstīt ar savu dzīvi ar savu piemēru. Ja bērni redz, ka mēs kā tētis un mamma ticam, ka mums ir kāds atskaites punkts un vērtību skala, pēc kuras mēs arī dzīvojam un rīkojamies, viņi kā mazas švammītes visu uzņem sevī. Viņi redz vienu, divas reizes, bet trešajā reizē to dara jau paši. Tagad saistībā ar šiem skaistajiem Lieldienu svētkiem mēs vispirms saredzam to ārējo – pūpolus, latviskās tradīcijas, kas saistās ar olu krāsošanu, ripināšanu, olu kaujām un šūpolēm. Tajā pašā laikā mēs zinām, ka bērniem nav grūti iemācīt saskatīt arī patieso šo svētku būtību, kas ir Kristus augšāmcelšanās svētki. Dievs mums ir devis savu dēlu ar noteiktu sūtību. Ja Ziemassvētkos mēs svinam mazā Kristus bērniņa piedzimšanu, tad Lieldienas ir tie svētki, kuros mēs ģimenē mācām, ka Dievs mums ir devis Jēzu, kurš tagad ir augšāmcēlies tāpēc, lai mums būtu dzīvība, lai būtu spēks ikdienā, lai dzīvei būtu jēga. Ļoti būtiski ir neatraut bērnus no šīs apziņas, jo Dievs un ticība nesaistās tikai ar pieaugušajiem. Par to nav jārunā tikai tad, kad bērnam paliek astoņpadsmit gadu. Par to jārunā ģimenē, ejot cauri ikdienai,” savos uzskatos dalās Viktorija.

Kopā mācās sagaidīt ciemiņus
Arī “Ušuros” tiks svinētas Lieldienas. Ja būs iespējams, visa ģimene dosies uz kādu dievkalpojumu. Viktorijai ir padomā arī vairākas idejas, kā bērniem uzskatāmi izstāstīt Lieldienu stāstu, kas tiks pārrunāts pat vairākkārt. Viktorija stāsta, ka visa ģimene ar prieku gaida ciemos draugus, jo ļoti patīk uzņemt ciemiņus. “Tad mēs kārtojam māju. Bērni rūpējas par savām istabām. Gabriela, Abigaila, Patriks un Eframs zīmē zīmējumus. Mēs visi kopā mācāmies sagaidīt ciemiņus.”
Izrādās, ka saviem bērniem abi vecāki vārdus izraudzījušies, par pamatu ņemot Bībeli. “Vārdi paši atnāca līdz ar bērniņu piedzimšanu. Par katru ir atsevišķs stāsts,” papildina Rihards. “Jaunāko meitiņu Abigailu mēs sākumā gribējām saukt par Odriju. Notikumi virzījās uz priekšu. Viktorija, būdama septītajā grūtniecības mēnesī, Bībelē izlasīja vārdu Abigaila. Kad viņa ieminējās, ka gaidāmo bērniņu varētu tā saukt, bildu, ka šāds vārds neder, jo nevarēšu to atcerēties. Mēs jau visiem tikām izziņojuši, ka ir piedzimusi Odrija. Tomēr, turot rokās meitiņu un raugoties uz viņu, sapratu, ka viņa nav Odrija, bet izteikta Abigaila. Šim stāstam ir turpinājums. Mūsu draugi palūdza mūs ar Viktoriju kļūt par krustvecākiem viņu meitai, kuru vecāki nosauca par Odriju. Tagad sakām, ka, paklausot Dievam un nosaucot savu meitiņu par Abigailu, tikām arī pie Odrijas.”
Rihards atzīst, ka “meitenes aug pašas, bet puikas ir jāaudzina”. “Ļoti labi, ka mēs, abi vecāki, esam līdzās saviem bērniem. Tur, kur beidzas mana gudrība, kā uzrunāt dēlus, tur iestājas tētis, jo viņš ir vīrietis. Tieši tāpat ir ar meitenēm. Es zinu, ka ar viņām vajag runāt maigāk un smalkāk, jo esmu sieviete. Mēs esam Dievam ļoti pateicīgi par visu,” bilst Viktorija.
Riharda nemainīga pārliecība ir, ka ģimene ir tā, kurā ir vīrietis un sieviete. “Citādāk nevar būt! Ģimenei ir jābūt pilnvērtīgai. Ģimenes modelis šodien tiek grauts, bet patiesību sagraut nevar. Var mēģināt būvēt jebko, bet ēka bez pamatiem būs šķība un greiza. To parāda rezultāts, kad bērns aug ģimenē, kurā ir tikai viens vecāks - visbiežāk tā ir mamma.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar Dieva un mīlestības sūtību

Kategorijas