Gadu šūpolēs ar latvietības spītu

2017. gada 13. aprīlis 00:00

921

No 55 gadiem, kopš iznāk Gulbenes novada laikraksts “Dzirkstele”, 25 gadi ir bijušās redaktores Silvijas Platkājes laiks. Sveicot viņu 85 gadu jubilejā, atmiņās ataust darba gadi un izkristalizējas atziņas.
“Katras avīzes pamats ir aktuālā informācija. Taču ir jābūt arī zemsedzei jeb velēnai, kura ir jāpaceļ, lai redzētu, kas ir zem tās. Kas ir mūsu tikumi un vērtības? Es jūtu latvietību cauri laikam. Kad dažs sevi dēvē par kosmopolītu un runā par globalizāciju, manī rodas protests, jo katrai tautai ir jāsaglabā tas, kas ir raksturīgs tikai tai,” atzīst S.Platkāje.

Lepojas ar latvietību
Atskatoties uz sava mūža un darba gadiem, Silvija lepojas, ka vienmēr spējusi saglabāt latviskumu. “Ir latvieši, kuri labprāt paši pārkrāsojas. Savulaik bija tāda “mode” pēc krievu tautas paražas uzrunāt vārdā un tēvavārdā. Kad man jautāja, vai būšu Silvija Janovna vai Silvija Ivanovna, atbildēju – ne Janovna, ne Ivanovna, jo esmu Silvija Jāņa meita. Ja vēlaties, tad tā arī uzrunājiet,” atceras S.Platkāje. Viņa uzsver, ka piederība savai tautai ir ļoti svarīga. “Ja esi krievs, lepojies ar to un lielo Krievzemi. Ja esi čigāns jeb roms, arī tad lepojies. Gulbenē vēl tagad atceras Maksi, es pie viņa kapa kopā ar romiem izdzēru glāzi Makša piemiņai. Katrai tautai ir, ar ko lepoties,” atzīst S.Platkāje.
Savā jubilejā viņa vēlreiz pārliecinājās, ka latvieši ir dziedātāju tauta. Tika izdziedātas visas labās latviešu dziesmas. Bet visvairāk viņa lepojas ar Mežaparka lielo dziesmu svētku estrādi, kur pulcējas kori no visas Latvijas, lai uz dziesmu spārniem paceltu klausītājus. “Ik reizi no jauna saviļņo Paula un Petera dziesma “Manai Dzimtenei”, tāpēc nevaru samierināties, ka pēdējo Dziesmu svētku virsdiriģents Ivars Cinkuss teica – Paula laiks ir beidzies. Atceros, kā kopkoris sauca “Medni, Medni...”, aicinot viņu diriģēt “Gaismas pili”, un klausītāji visi cēlās kājās,” atgādina Silvija.

Vēlas izskaust valodas kļūdas
Pēc Gulbenes 1.vidusskolas beigšanas Silvija iestājās Latvijas Valsts Universitātē, jo bija nolēmusi kļūt par skolotāju. Darba gaitas viņa sāka Kalnienas skolā, kur strādāja par pionieru vadītāju un mācīja bioloģiju. Taču drīz vien aktīvo jauno skolotāju nolūkoja, lai partijas un padomju darbinieku skolā izglītotu žurnālistu grupā. “Tā kā vidusskolu beidzu kā teicamniece, acīmredzot secināja, ka latviešu valodu zinu labi. Ka tā patiešām bija, liecina “Dzirkstele”, jo laikrakstā nebija ne rusicismu, ne ģermānismu,” akcentē S.Platkāje.
Darbs redakcijā ir dzīvesveids. Kas domā citādi, tajā nespēj turēties ilgi. Silvija joprojām lasa un vēro, kā tiek pasniegta informācija masu saziņas līdzekļos. Bieži tajos parādās anglicismi, kas nebūt nav labāka tendence kā savulaik rusicismi. “Nevaru nomierināties, ja teikumā tiek mainīta vārdu kārtība, radot pavisam citu nozīmi, nekā ir domāts. Piemēram, saka - vistas žāvēta gaļa. Ne jau vista žāvēja gaļu, tāpēc pareizi ir - žāvēta vistas gaļa,” norāda S.Platkāje. Viņa nenoliedz, ka avīzē ir jārēķinās ar kļūdām, lai kā censtos tās nepieļaut. Nekļūdās tikai tas, kas neko nedara. Tomēr Silvija labi atceras, kā savulaik tipogrāfijas strādnieks Vilis Meijers, kurš ar linotipu atlēja tekstu svina rindiņās, ar bažām skatījās, ka atkal jau redaktore nāk ar avīzes lappusi un būs jālabo kļūdas.

Katram laikam ir savi spiedogi
Lai gan arvien biežāk tiek prognozēts, ka drukātajām avīzēm drīz pienāks gals, S.Platkāje uzskata, ka nekādas modernās tehnoloģijas nespēs aizstāt tipogrāfijā drukātu laikrakstu. Avīzei nav ilgs mūžs, taču tā izpilda savu misiju – informē, izglīto, pārsteidz, iepriecina un arī sadusmo savus lasītājus. Tā tas ir bijis un būs, tāpēc laikraksta būtība nemainās – rakstīt sava laika vēsturi visā tās daudzveidībā.
“Dzirksteles” redakcijas kolektīvu S.Platkāje atceras kā ģimeni, kurā bija kopējas bēdas un prieki. Otra nešķirama ģimene Silvijai bija un joprojām ir klasesbiedri - 1951.gada izlaiduma absolventi. “Tagad esam palikuši divpadsmit, kas jūtas tāpat kā brāļi un māsas. Nesen Gulbenes kvartets jeb četras klasesbiedrenes rīkoja salidojumu. Vecgulbenes muižas kamīnzālē ieradās gandrīz visi. Ja kaut kas ir labi izdevies, tad par to ir gandarījums. Tas attiecas gan uz izdevušos avīzes numuru, gan uz pasākumu,” secina S.Platkāje.
Jubilejas reizē viņa kopā ar savām klasesbiedrenēm sprieda, ka visas ir ar Ulmaņlaika motoriem. Turklāt pieredzējušas gan sakārtoto sociālismu ar deficīta laiku, kad veikalos bija rindas un daudzas preces varēja iegādāties tikai par taloniem, gan mežonīgo kapitālismu, kurā valda nežēlīga konkurence. “Katram laikam ir savi spiedogi,” saka S.Platkāje. Gadsimta ceturksnis redakcijā bija un ir viņas labākie dzīves gadi, katrs ar savām krāsām un atmiņu smaržām.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gadu šūpolēs ar latvietības spītu

Kategorijas