Via Dolorosa

- Uzraksti par mani, - tu teici un šķībi pasmīnēji ūsās. Mazliet pielieci galvu un nogaidoši lūkojies man acīs.
Man negribējās tevi sāpināt, atrunājoties ar tik pierasto: “Nav laika.”
Tāpat man negribējās tev atbildēt ar tiešu jautājumu: “Ko gan lai es par tevi tādu uzrakstu?”
Un vēl mazāk man gribējās uzaicināt tevi uz sarunu, lai uzzinātu kaut ko vairāk par tavu pēdējo gadu dzīvi. Jau tāpat no pirmā skatiena bija skaidrs – laiks tevi ir pārbaudījis. Atņēmis stalto stāju, saliecis muguru, sejā ievilcis dziļas grumbas. Par to gan nebūtu daudz jābrīnās – tā notiek ar visiem, tomēr citi rūpējas par savu izskatu arī pēc sešdesmit gadiem. Tu pret sevi biji kļuvis vienaldzīgs.
- Nebrīnies, tās ir manas pusdienas, - tu teici un izcēli no iepirkumu groza divus musli batoniņus un dzeramā ūdens pudeli. Uz veikala slīdvirsmas tas izskatījās tik nabadzīgi blakus iepriekšējā pircēja bagātīgajam krāvumam.
- Bet šīs būs vakariņas, - tu sāji pasmaidīji un blakus ūdens pudelei noliki trīs ābolus un puslitru piena. – Kā redzi - piens tāpat kā padomju gados, par kaitīgu darbu.
Ar lūpu kaktiņu pavīpsnāju, vismaz lai kaut kā izrādītu reakciju. Vairāk baidījos, jo nojautu – man priekšā stāv vēl viens cilvēks ar rūgtuma pilnu sirdi, gatavu pārplūst paisumā. Ak, vai, cik daudz tādu pēdējā laikā nācies uzklausīt! “Uzraksti par mani!” lūdzis ne viens vien.
Atzīšos, ka jutos atvieglota, apzinoties, ka manā iepirkumu grozā šoreiz arī tikai kāds nieks - biezpiena paciņa. Visu citu, vakariņām nepieciešamo, biju nopirkusi jau iepriekš. Biezpienu aizmirsu.
Savādas sagadīšanās pēc sieviete aiz manis uz letes uzlika maisiņu ar četriem kartupeļiem un pēc tam ilgi saujā skaitīja sīknaudu.
Bagātīgais krāvums tikmēr no letes priekšējā gala bija pārvietojies uz iepirkuma tīkliņiem, un uz slīdvirsmas, atturīgā attālumā distancējušies viens no otra, atradās tikai divi musli batoniņi un dzeramā ūdens pudele, biezpiena paciņa un niecīgais kartupeļu sainītis.
Nez kāpēc pēkšņi sajutu milzīgu izsalkumu. Tukšumu saules pinumā, smeldzi un skumjas. Tam sekoja pēkšņa dežavū sajūta - šo situāciju, kurā atrodos šobrīd, esmu jau piedzīvojusi agrāk! Vai varbūt tikai nosapņojusi?
Šī tukšā lete, biezpiena paciņa un niecīgais kartupeļu sainītis... Vienai personai vienām vakariņām. Un dziļi gruzdoša, nomācoša cerība – rīt kaut kas noteikti izmainīsies!
Pārņemta ar šīm izjūtām un cenšoties atcerēties reiz notikušo vai tomēr nosapņoto, automātiski pasniedzu kasierei precīzi saskaitītos centus un aizdomājusies atstāju veikalu.
Vakara stundās koncentrēšanās uz sen bijušu notikumu izrādījās neveiksmīga. Lai gan – kā uz to paskatās. Zemapziņai iedotais signāls atbildi turpināja meklēt arī miegā.
Pamodos ar atmiņā uzplaiksnījušu epizodi no cita veikala un citas slīdvirsmas. It kā sen, lai gan – vai tad desmit gadi no visa mūža ir sen?
* * *
Klusa pēcpusdiena lielveikalā. Daži nesteidzīgi apmeklētāji. Tukša slīdvirsma, niecīgs kartupeļu sainītis un vientulīga biezpiena paciņa. Tā biezpiena paciņa, protams, manējā, lai gan toreiz notikumus nevadīja aizmāršība. Mēs ar meitu gatavojām biezpiena kūku, un vienai kārtai pietrūka.
Iesteidzos veikalā, mērķtiecīgi devos pie piena produktu stenda, paņēmu paciņu, pagriezos atpakaļceļam, aizskatījos uz akcijas piedāvājumiem un tikai pēc brīža noliku paciņu uz letes. Sieviete man priekšā plaukstā skaitīja santīmus un lūdza pārdevējai no kartupeļu maisiņa izņemt divus lielākos.
Svari nepielūdzami palika pie sava – pirkums joprojām ir dārgāks par monētu summu saujā.
- Ak, nu, noņemiet vēl divus, - pircēja acīmredzami izmisusi lūdza un vēlreiz pārskaitīja santīmus.
Jau grasījos piedāvāt arī viņas niecīgo pirkumu apmaksāt no savas kartes, kad man aiz muguras atskanēja apņēmīga vīrieša balss:
- Ak, Dievs! Es nespēju uz to skatīties! Ņemiet! Ņemiet desmit latus un pabarojiet viņas abas! Lai ēd! Lai paēd kārtīgi! Pieskaitiet viņām šo gaļu un maizi, lai cilvēkiem rodas griba un spēks strādāt!
Pārsteigta no spontānās rīcības, pirmajā brīdī apmulsu, bet, redzot manu biezpiena paciņu pārceļojam vienā kaudzītē ar četriem kartupeļiem, paprāvu desas līkumu, kūpinātas gaļas gabalu un rudzu maizes kukuli, iesaucos:
- Nē, tas ir mans biezpiens! Es pati par to samaksāšu!
Izvilku no kaudzes apakšas mazliet cietušo paciņu un noliku uz letes sev priekšā.
- Es saprotu – nevienam nepatīk atzīties, ka trūkst naudas pašam nepieciešamākajam, - vīrietis pacietīgi iebilda. - Bet tā jau nav jūsu vaina, saprotiet? Lai valsts kaunas! Lai valsts domā, kā tautu pabarot, – viņš teica, un biezpiena paciņa atkal pietuvojās kopējai kaudzītei.
- Man to skaitīt kopā? – apjukusi no divdomīgās situācijas vaicāja kasiere.
- Kas tas vēl par jautājumu? Es taču jums dodu desmit latus! Paņemiet un skaitiet kopā, - vīrietis nokomandēja.
Vēlreiz pasniedzos pēc savas paciņas, taču vīrietis pasteidzās pirmais. Paņēmis biezpienu, viņš paspraucās garām manai mugurai un sniedza paciņu kasierei:
- Šo pierēķiniet pirmo, kundze steidzas. Un arī gaļas gabalu tur klāt. Organismam vajag dzelzi.
Sapratu, ka situācijas noteicēja laurus atstāšu viņam, galu galā nodarītā skāde vismaz no manas puses nebija tik liela. Paķēru savu biezpiena paciņu, pateicos par sapratni un ar steigu atstāju veikalu.
Vīrietis gan vēl sauca, ka neesmu paņēmusi gaļu, bet es atmetu ar roku un steidzos mājup. Vai viņam izdosies pierunāt kartupeļu pircēju uz bagātīgām pusdienām, es nevēlējos noskaidrot. Galu galā – tā jau ir viņu darīšana.
Līdzīgās situācijas atkal lika aizdomāties par atšķirīgajiem dzīves līmeņiem pat tādā mazā pilsētā kā mūsējā. Par savstarpējo sapratni un iespējām cilvēcīgi izpalīdzēt, nevis vienaldzīgi stāvēt visam pāri. Par apstākļiem, kuros visai bieži nonākam negribot, lai kā visiem spēkiem censtos noturēties “pie pēdējā salmiņa”. Par situācijām, kurās viens otru izmanto savtīgi un negodīgi. Par notikumiem, kuros negribot kļūstam par apstākļu ķīlniekiem.
* * *
- Uzraksti par mani, - tu teici un šķībi pasmīnēji ūsās. Mazliet pielieci galvu un nogaidoši lūkojies man acīs.
“Ko gan lai es tādu par tevi…” šodien domāju, jo saprotu – tālajos reisos brauc daudzi un, paši neko daudz nepastāstot, sauc to par “tādu dzīvi”. Kāds runātīgāks atklāj pa kādam piedzīvojumam, cits noslēpumaini klusē un saka: “Priekš kam tev to… Nav tur nekā interesanta.”
No tava īsā vēstījuma atceros tikai dažus teikumus.
“Visa dzīve uz riteņiem, bet kredītus tāpat nespēju nomaksāt.”
Zinu, ka “kredīti” ir tavs mazpilsētas divistabu dzīvoklis piektajā stāvā un sen uzsāktais vecāku mājas remonts. Nekas “tāds”, kā dēļ diendienā nodarbinātam cilvēkam būtu “jākar zobi vadzī”.
“Kad no cilvēka vien āda un kauli palikuši, tad dvēsele arī vairs nesāp,” tu teici un neko neredzošu skatienu lūkojies tālumā.
“Tas ir mans Golgātas ceļš. Mans sāpju ceļš,” tu nosvērti teici. “Via Dolorosa*…”
Man negribas, lai atmiņā paliek tikai šie skumjie tavu pēdu nospiedumi, tāpēc pieskaros tālajai pagātnei – tam laikam, kad tavus kviešu krāsas matus balināja bezrūpīgs vējš un saule. Kad sapņi uzplauka kā uzputoti gubu mākoņi un viss šķita tik viegli sasniedzams. Vai arī tam dzīves posmam, kad vairāk par visu tev rūpēja, lai paēduši ir jaunākie brāļi un māsas. Kad sevi ziedoji svarīgiem un nesvarīgiem darbiem, jo šķita – tā varēs aizpildīt visus sen radušos robus.
Kaut kad vēlāk bija arī tāda diena, kad tu lepns ieradies pie manis, nevērīgi uzmeti uz galda uzblīdušu naudas maku un teici: “Gribi? Tas viss ir tavs.”
Mans? Tava sūri grūti pelnītā nauda, kuras tāpat nepietiek, lai piepildītu visas izsalkušās mutes? Nekad neesmu pēc tās tīkojusi, lai gan visi zinām – bez naudas nevar. Vajag vismaz tik daudz, lai pietiek. Lai var iztikt un vēl drusku pie dvēseles pieturēt. Ja nepietiek, tad tāds amoka skrējiens “vāveres ritenī” vien sanāk, neļaujot sajust mieru un līdzsvaru.
“Kāpēc tu to visu uzņemies? Vienam tas ir par smagu!” jau toreiz jautāju.
“Tas ir mans Golgātas ceļš,” tu jau tad teici. “Es nedrīkstu no tā nogriezties un nedrīkstu pagurt.”
Tolaik tu vēl biji enerģijas un spēka pilns, tevi spārnoja dzīve un apvāršņi, un viss šķita sasniedzams. Tu teici: “Ja vien ir apņēmība un mērķis”.
Man tolaik ļoti gribējās, lai tev izdodas. Tāpēc jo sāpīgāk bija tagad tevi ieraudzīt dzīves sadedzinātu.
Tava “Via Dolorosa” ir izsāpējusi. Tās vietā ir nākusi mūžīgā gaisma pār visiem, kurus tu esi mīlējis. Tāpēc es tev uzceļu pieminekli – ar patiesu sapratni un vārdiem, ar pateicību no visiem tiem, kurus tu tik ilgus gadus esi balstījis. Ar cerību, ka arī viņi tev to ir paspējuši pateikt.
“Vienam tas bija par smagu…” viņa teica atvadoties.
Šodien no tava kapa kopiņas notrausu pagājušā rudens atvadas un noliku sauju sniegpulksteņu. Dzidras un patiesas agra pavasara asaras. Mīlestību, cerību un gaismu.
* Via Dolorosa (latīņu val. - ‘Sāpju ceļš’) ir iela Jeruzalemē. Tiek uzskatīts, ka pa šo ielu Jēzus Kristus gājis uz krustā sišanas vietu.
Kategorijas
- Afiša
- Sporta pasākums
- Izstāde
- Koncerts
- Balle
- Teātris
- Pasākums
- Baznīcā
- Meistarklase
- Kino
- Izlaidums
- Jauniešiem
- Senioriem
- Bibliotēkā
- Bērniem
- Tirdziņš
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Palīdzēsim ķepaiņiem!
- Mēs pamanījām!
- Citas ziņas
- Atbildam lasītājiem
- Reklāmraksti
- Veselība
- Kultūra un izklaide
- Dzīvespriekam
- Konkursi
- Horoskopi
- Sports
- Cope un medības
- Vietējās ziņas
- Kriminālziņas
- VĒLĒŠANAS 2017
- SAEIMAS vēlēšanas
- Pašvaldību vēlēšanas
- Vārds deputāta kandidātam!
- Latvijas ziņas
- Noderīgi
- Interesanti
- Eiropas Savienībā
- Laika ziņas
- Skolēnu, jauniešu aktivitātes
- Statiskas lapas
- Ceļojumi
- Ēdamprieki
- Projekti
- Projekts "Riska bērni"
- Projekts "Saimnieko gudri"
- Projekts "Kam ticēt?"
- Projekts "Medijs vai mediju izstrādājums?"
- Projekts "Paver plašāk logu no senatnes"
- Projekts "Mediju kritika"
- Projekts "10 gadi Gulbenes novadā - vai veiksmes stāsts?"
- Projekts "Rūpēsimies par vidi!"
- Projekts "Mediju projekts"
- Projekts "Vide"