Romas vietā - uz Sibīriju

2017. gada 21. aprīlis 00:00

3338

Samērā ekstremālā ceļojumā bija devušies starēnieši Velga un Inguss Boldāni kopā ar Ingusa mammu Annu. Lai arī Inguss un Velga sen sapņoja aizbraukt uz Romu un tam jau tika krāta nauda, tomēr viņi izvēlējās doties ceļojumā uz Sibīriju. Daudzi uz to raudzījušies ar neizpratni un pārmetuši, ka tur taču nav ko redzēt un būtu labāk braukuši uz siltajām zemēm.

Ceļā pavada nedēļu
Lēmums doties uz Sibīriju esot bijis spontāns. Sociālajos tīklos Velgu uzrunājusi atbraukt ciemos Ingusa māsīca, kura dzīvo Bratskā, līdz ar to viņiem radusies lieliska izdevība apciemot radus. “Es Ingusam teicu, kamēr ir ziema un kamēr nav sākušies pavasara darbi, braucam! Un mēs nevienu mirkli nenožēlojam, ka iemainījām Romu pret Sibīriju,” saka Velga.
Viņu galamērķis bija Bratska. Lai nokļūtu līdz šai vietai, jārēķinās ar to, ka ceļā turp un atpakaļ būs jāpavada nedēļa. Protams, var līdz turienei nokļūt arī ar lidmašīnu apmēram vienā dienā, bet brauciens ar vilcienu vien jau bijis piedzīvojums. No Gulbenes līdz Rēzeknei viņi devās ar mašīnu. No Rēzeknes līdz Maskavai ar autobusu, tajā pavadot desmit stundas, savukārt no Maskavas līdz Irkutskai ar vilcienu bija jābrauc trīsarpus dienas. Lai arī Maskavā pavadītais laiks bijis vien dažas stundas, varenā Krievijas galvaspilsēta neatstājusi labu iespaidu. “Izkāpjot no autobusa Maskavā, visapkārt bija pastiprināta drošība. Nepatīkami uzbāzīgi taksisti, kuri burtiski rauj aiz rokas, lai tik dabūtu taksī iekšā. Protams, ir arī atsaucīgi cilvēki, kuri labprāt palīdz, nav vienaldzīgi, ja palūdz palīdzību,” tāda Krievijas galvaspilsēta palikusi atmiņā Ingusam un Velgai.
Kopumā viņiem bija jāmēro 6000 kilometru, bet, lai nokļūtu no Irkutskas līdz Bratskai, vēl jāveic 600 kilometri. “Tad jau braucām ar mašīnu. Pa ceļam redzējām daudz avāriju, jo ceļu apkope tur nav no tām labākajām,” atceras Velga un piebilst, ka vilcienā pārņēmusi dīvaini smeldzoša sajūta. “Domāju par to, kā pirms vairākiem gadu desmitiem cilvēkus piespiedu kārtā izsūtīja svešumā, bet mēs tagad braucam labprātīgi uz turieni. Mums gan nav radu, kuri būtu tikuši izsūtīti svešumā, savulaik Ingusa mammas brālis pēc dienesta Tālajos Austrumos neatgriezās dzimtenē, bet izveidoja tur ģimeni,” stāsta Velga.
Viņus apbūrusi Sibīrijas cilvēku sirsnība un vienkāršība. Ceļš līdz galamērķim likās ļoti garš, jo viņi brauca pretī nezināmajam. Domās visu laiku tika pārcilāta tikšanās ar radiem, kāda tā būs. “Iebraucot Irkutskā, mūs sagaidīja brālēna meita, kura jau bija paspējusi par mums pastāstīt uz perona blakus esošajiem cilvēkiem. Bet, kad jau bijām Bratskā, kur satikām pārējos radus, sajūtas bija vienkārši neaprakstāmas - mēs bijām ļoti gaidīti! Arī tur ikvienam bija stāstīts par mūsu ierašanos. Par Latviju gan viņi zina maz. Onkulis esot bijis skops atmiņu stāstījumos par dzimteni. Brālēni, vēl mazi puikas būdami, septiņdesmito gadu beigās ir bijuši Latvijā, savukārt viena māsīca kā sportiste atceras Siguldu, bet otra pirms četriem gadiem bija tēvu atvedusi uz dzimteni,” stāsta Inguss.
Savukārt Velgai šis brauciens bija svarīgs, lai aizvestu Ingusa mammu pie radiem, īpaši pie brāļa. “Ne viņa, ne arī viņas brālis jaunāki nepaliek. Laiks dara savu. Mēs neviens nezinām, kas būs rīt. Un dažreiz spontāni pieņemtie lēmumi izrādās vislabākie. To es arī varu teikt par šo braucienu. Tās sajūtas, kad tu pirmo reizi dzīvē satiec cilvēku, par kuru tu esi tikai dzirdējis un kuru redzējis tikai fotogrāfijās, ir vārdos neaprakstāmas! Tas sirds siltums, ko piedzīvoju tur, liek padomāt un saprast savas dzīves pamatvērtības,” iespaidos dalās Velga.

Atgriežas padomju laikā
Ingusa mamma Anna atzīst - viņai tur tik ļoti paticis, ka labprāt pārdotu te māju un pārceltos tur pat uz dzīvi! “Kāpēc? Tāpēc, ka tur viss ir lētāks – degviela, elektrība. Arī gaisotne, atmosfēra, kas tur valda, bija tik patīkama! Tas ir pašam jāredz! To nevar tā izstāstīt! Es noteikti gribētu uz turieni doties vēlreiz, lai arī ceļš vilcienā bija ļoti nogurdinošs,” saka Anna.
Bratska ir rūpnieciska pilsēta, un gandrīz visi Boldānu radi arī strādā rūpnīcā. Velga piebilst, ka tur nav izjutusi cilvēkos stresu. Dzīve tur rit mierīgi. Cilvēki neskrien, nesteidzas un neaizbildinās ar laika trūkumu. Velga atzīst, ka pārņēmusi sajūta, it kā viņa būtu atgriezusies pagātnē padomju laikos. Arī Ingusu ceļojuma laikā neatstājusi šī sajūta. Savā ziņā tas bijis pat tāds kā ceļojums pagātnē. “Ēkas - kādas padomju laikos uzceltas, tādas tās ir. Tur neviens neraksta projektus un neveic siltināšanu. Par to viņi neiespringst. Lielveikalu vispār nav. Tā kā krievu laikos - piparu bodītes uz katra ielas stūra. Preču izvēle maza. Cenas gan precēm salīdzinoši tādas pašas kā pie mums, bet degviela, elektrība, gāze un medikamenti pie viņiem ir lētāki. Kad braucām uz turieni, Sibīrijas vidienē, kur ir Omska, Tomska, cilvēki brauc galvenokārt ar ņivām, žiguļiem, moskvičiem. Es nodomāju, vai tiešām viņiem nav jaunāka izlaiduma gada automašīnu?! Bet, kad iebraucām Irkutskā, tur gan bija jau arī jaunākas automašīnas,” redzētajos iespaidos dalās Velga.

Nobauda Baikāla omuli
Atmiņā abiem palicis arī Masļeņicas pasākums Bratskā. Tie ir svētki, kuri tiek svinēti par godu pavasara atnākšanai. “Bija jautri! Dažādas rotaļas, lelles dedzināšana, kaili puiši rāpās augstā stabā, jo tur bija vērtīgas balvas. Augsta staba galā maisiņos bija gan atslēgas no automašīnas, gan no dzīvokļa, bet tikpat labi varēja trāpīties arī saldumi,” stāsta Velga.
Inguss gan nav riskējis rāpties stabā, bet devies zvejā kopā ar vietējiem. Lai arī nekādu dižo lomu nav noķēris, toties izjutis, cik nopietni notiek gatavošanās zvejai. “Došanās zvejā viņiem ir vesels process, grandiozs pasākums. Tiek meklēts tērps, apavi. Arī man tos sameklēja. Bratskā ir ūdenskrātuve, kuru viņi paši sauc par jūru, bet tā nav jūra. Bet mēs pa ledu braucām kādus sešus kilometrus, līdz nokļuvām līdz zvejas vietai,” stāsta Inguss. Lai arī pie loma netika, tomēr vietējās zivis izdevās nogaršot. “Mēs aizbraucām arī pie varenākās ūdenskrātuves - Baikāla. Tur ir tik skaisti! Baikālam visapkārt kalni! Un kāds gaiss! Plaisas Baikāla ledū veido skaistas mozaīkas. Varēja redzēt cauri kristāldzidro ūdeni. Tas bija fantastiski! Pie Baikāla ir tirgus, kur tirgo daudz dažādas zivis - žāvētas, kūpinātas, kādas sirds kāro. Viņu tradicionālā Baikāla zivs ir omulis. Līdzīgs siļķei un ļoti garšīgs. Tas tiek uzskatīts par delikatesi. To nopirkām tirgū un turpat kafejnīcā jau nogaršojām,” stāsta Velga.
Tagad par tālo ceļojumu liecina daudzās fotogrāfijas, jo katru mirkli ir gribējies iemūžināt. “Noteikti gribētos tur atgriezties vēlreiz, un tā ir vieta, kur atgriezīsimies! Vasarā,” ar stingru pārliecību saka Velga, jo viņa zina, ka vienalga, uz kurieni brauc, ir kaut kas skaists, ko ieraudzīt, tikai pašam vajag iemācīties to saskatīt.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Romas vietā - uz Sibīriju

Kategorijas