Mans stāsts Latvijai

2017. gada 21. aprīlis 00:00

Latvija, baltā māmuļa mana, durvīs stāvēji, sagaidot mani – tādi vārdi top, kad jāraksta par manu piedzimšanu.
Tas notika skaistajā Kalnienā 1928.gada pirmajā pavasara dienā. Tur mani vecāki Jānis un Terēze Rikveiļi tikko bija pabeiguši mājas celtniecību piešķirtajā jaunsaimniecībā. Tēvs bija izkarojis I pasaules karu, Latvijas brīvības cīņas no 1917. līdz 1924.gadam. Savus karā gūtos apbalvojumus tēvs bija atstājis sava vecākā brāļa dēlam - krustdēlam Jānim, jo mēs, viņa paša bērni, vēl bijām par maziem, lai mums tos uzticētu. Ar laiku tie tika nodoti Gulbenes vēstures un mākslas muzejā. Ievērības cienīgs esot apbalvojums par cīņām pie Verdenas Francijā. Tur bijušas īpaši smagas, asiņainas cīņas. Tāpēc tēvs jaunsaimniecībai devis nosaukumu “Verdena”, bet man daļu no vārda “Lat-vija” - Vija. Dzīvojām kopā ar jau minēto tēva brāli Antonu un viņa ģimeni. Kad tēvs saņēma sava bijušā pulkveža Kalniņa uzaicinājumu iestāties darbā viņa vadītajā Kara pārvaldē Madonā, tēvs deva piekrišanu, jo juta, ka smagais zemnieka darbs nebūs viņa veselībai pa spēkam.
Es kļuvu par pilsētnieci, kaut gan katru vasaru ar mazo brālīti un māmiņu devāmies uz mīļo “Verdenu”. Tēvs arī atvaļinājumus regulāri pavadīja laukos, plānojot, jauno līdumu vietas meklējot, jau izveidotajos tīrumos apsverot, ko kur sēt. Meklēt sēklas, tās labākās, tēvam bija galvenais uzdevums, lai izdevumi atmaksātos.
Es vasarās, kad jau staigāju, vienmēr gāju līdzi pie rokas blakus tēvam. Tēvs skaļi domāja, runāja, es klausījos un ievēroju tēva teikto. Skolā rudeņos man patika Madona ar pilsētas skaisto reljefu, ar bagāto floru un faunu. Es atcerējos tēva stāstītās īsās pasaciņas un meklēju skolas lasāmgrāmatā arī kaut ko līdzīgu. Ar interesi klausījos latviešu valodas stundās, interesēja arī gramatika.
Bet vislabāk es jutos vasarās savā egļu mežu ieskautajā “Verdenā” - tur gan varēju sapņot...
“Ū-ū, Vijiņa!” no sapņošanas modināja krustmātes balss. “Nāc nu, meitiņ, palīdzi cālīšus pabarot, palīdzi gotiņas izslaukt... Derētu pagalmu noslaucīt!”
Un tā es ar mīlīgiem saucieniem vien iemācījos visus laukos darāmos darbus veikt. Nu es biju kļuvusi pilsētlauciniece. No šīs vietas un darbiem, no eglēm kā baznīcu torņiem veidojās tas, ko saucam par tēvu zemes mīlestību.
Septembrī es atkal biju Madonā un skolā. Pēcpusdienās, kad izmācījos uzdoto, steidzos uz tēva darbavietu. Tur mācību laukumā tēvs apmācīja jauniešus no 21 gada vecuma apgūt kara mākslu. Audzināja viņos stāju, disciplīnu un soļot ierindā. Es gar sētu lūrējos... Sirsniņa mana priecājās, cik skaisti papiņš jauniesauktos jau iemācījis! Savā nodabā arī es sāku soļot ar paceltu galvu, taisnu muguru. Madonā bieži varēja redzēt brīvsolī pa pilsētu palaistus kareivjus. Arī virsniekus, jo bija arī garnizons. Cik disciplinēti uzvedās kareivji, kā sveicināja ar roku pie cepures virsniekus! Latvijas armijas karavīriem bija brīnišķīgi formas tērpi!
Jūsma beidzās 1939.gadā, kad pienāca ziņa – Padomju Savienība rīkos kara bāzes Latvijā, jo Vācija gatavojoties karam. Arī Madonā Kara pārvaldi pārņēma krievi. Virsnieks, kas nāca pulkveža Kalniņa vietā, lika tēvam palikt darbā, jo tēvs perfekti zināja krievu valodu, kā arī visu dokumentāciju, ko viņš līdz šim kārtojis, lai nodotu pilnībā jaunajai vadībai. Rīgā vēl darbojās Ulmaņa valdība un kara ministrs Balodis. 1940.gadā (pēc gada, kad ierīkoja bāzes) Padomju Savienība iesniedza Latvijai ultimātu - ielaist visu nepieciešamo armijas daļu Latvijā un Latvijai pakļauties Padomju Savienības likumiem. Balodis izziņoja mobilizāciju, tomēr tā nenotika, jo Latvijas prezidents Ulmanis to atsauca. Par to tagad Ulmani “tiesā”. Bet es savā, tolaik divpadsmitgadnieka, prātā domāju, ka Ulmanis gribēja nosargāt savu armiju un arī civiliedzīvotājus no pilnīgas iznīcināšanas, jo to jau es sapratu, ka Padomju Savienības armijas pārspēks bija milzīgs. Mēs kā putekļi pazustu zem tās zābaka.
Tēvs nodeva Kara pārvaldei dokumentāciju un beidza virsdienestu kā jaunākais leitnants. 1941.gada sākumā mūsu ģimene ieradās “Verdenā”. Man bija jāuzsāk mācības Kalnienas pamatskolā. Zaudēju angļu valodu, jo lauku skolās mācīja vācu valodu. Kalnienā no kara neko daudz neizjutām. Skola darbojās, kā ierasts. Tur man iemācīja kļūt “aktrisei” - Maija biju “Maijā un Paijā”. Tēvu uzaicināja strādāt Kalncempju pagastmājā par darbvedi. Gan 1941., gan arī 1944.gadā, kad padomju armija atkal atgriezās. Vēl, 6.klasi beidzot, nospēlēju vecomāti “Sprīdītī”. Mēs, izbraukājuši bēgļu gaitās vairākas pļavas mežu ielokos, oktobrī atgriezāmies mājās, labības lauki gaidīja novākšanu. Kad lauka darbi tika paveikti, tēvs nokārtoja, ka mani ar novēlošanos tomēr uzņēma jaundibinātajā Litenes vidusskolā. Šis kļuva mans pirmais dzīves krustpunkts – pēc dažiem mēnešiem (1945.gada februārī) saņēmu skolā ziņu, ka tēvs aizvests no “Verdenas”, jo esot apsūdzība par viņu. Kļuvu pieaugusi tajā mirklī, kad saņēmu šo ziņu. Jutos atbildīga par māti. Māte tomēr vēlējās, lai es pabeidzu vidusskolu. Nezinu, kas mani sastiprināja. Varbūt skolotāji, kas, uzzinot manu sāpi, izrādīja dziļu līdzi jušanu un sāka mani uzrunāt: “Vijiņ!” Pabeidzu vidusskolu labi. 12.klases kolektīvs nospēlēja lugu “Skroderdienas Silmačos”, kur es biju Antonija. Tika dziedāts gan korī, ansamblī, gan duetā ar mūsu klases “donžuānu” Pēteri. Tas viss palīdzēja noturēties. Dziedāšanas skolotājs Duks iedeva man ieteikuma vēstuli, ko netiku izmantojusi. It kā vajadzēja mācīties tālāk, bet “Verdenā” viss juka un bruka. Paaugstinātās nodevas māte nevarēja izpildīt. Tika atņemts viss, kas tobrīd bija savākts klētī un pagrabā. Uzzinājām arī, ka esam iekļauti izsūtāmo sarakstā. Mātei “draudzīgi” ieteica nodot zemes fondā māju un zemi. Māte tā arī izdarīja.
Kaut kā aizkūlos līdz Rīgai. Uzzināju, ka katru mēnesi nelielu stipendiju maksā tiem, kas vēlas mācīties par pirmo četru klašu skolotājiem. Pieteicos. Iemitinājos pie vienas mātes māsīcas. Ilgi netika man tas prieks, jo smagi saslimu. Daktere mātei pateikusi, lai vedot meitu mājās – būšot ilgstoši jāārstējas. Sākās mana darba dzīve. Mani pieņēma darbā Apdrošināšanas pārvaldē. Pēc tam, izmācoties sakaru nodaļu priekšnieku kursos Rīgā, dabūju darbu Galgauskas sakaru nodaļā. Manu slimību uzveicām ar kazas Grietiņas pienu un ārsta Dāvidsona zālēm.
Galgauska – mana brīnišķīgākā vieta, kurā atguvu sirdsmieru, jo māmuļai izdevās izskolot dēlu Jāni Aizupes meža tehnikumā, kur māte dabūja darbu ugunsdzēsēju tornī kā sargs. Beidzot viņa atgriezās pie manis Galgauskā. Tur 1970.gada septembrī viņa klusi aizgāja viņsaulē. Mana mūža draudzene Galgauskas bibliotekāre Dzidriņa tik skaisti bija noorganizējusi aizvadīšanu – sievu ansamblis dziedāja Paula dziesmu “Dziesma nenosalst”.
Vēl apmetu līkumu un Lejasciemā vēl paspēju darīt to pašu darbu pasta nodaļā, tad vilināja vēlme atgriezties tuvāk bērniem. Nepilnu pusgadu pastrādāju Sakaru mezgla grāmatvedībā, kad saņēmām solījumu iegūt dzīvokli Stāķos, tieši, kur dzīvoja meita. Stāķos strādāju par meliorācijas pārvaldes centrālās noliktavas pārzini. Tas jau notika pensijas vecumā (55 gados). Šeit pienāca arī Latvijas Atmodas laiks. Arī manas garīgās dzīves atvēršanās laiks. Sāka skanēt dzeja, tad arī melodijas. Tā bija Dieva svētība! Šī svētība pārveda mani pāri 20.gadsimta slieksnim, droši ievadot 21.gadsimtā. Man visu kāds teica priekšā, pašai tik jāpieraksta. Tika atdota atpakaļ “Verdena” un vīra tēva mājas “Ludzi”, atvērās vārti uz pārējo pasauli. Bija par ko rakstīt! Ar labā onkuļa Haralda atbalstu Vītola izdevniecībā iespieda manas pirmās trīs grāmatas, kurās ir daudz par ciešanu laiku un mīlestību Latvijai, sirsnībā domājot par jaunās paaudzes veidošanu. Arī pēdējā dzejas krājumā “Silts mīļums”, par kuru paldies Stāķu pamatskolas direktorei, domas saistās pie Latvijas, tās senčiem un tagadnes. Nupat naktī uzrakstīju dzejoli “Latvijai simtgadē”. Dod, Dieviņ, kaut labi būtu!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mans stāsts Latvijai

Kategorijas