Savus darbus veidojis cilvēcības vārdā

2017. gada 25. aprīlis 00:00

825

Šā gada 13.aprīlī tikai pāris dienas pirms savas astoņdesmit trešās dzimšanas dienas mūžībā aizgāja mūsu novadnieks tēlnieks Indulis Ranka. Cilvēka vairs nav, bet par viņu runā viņa darbi.
I.Rankas tēvs bijis drēbnieks un sīkzemnieks, tāpēc Sibīrijas moku ceļi Rankas ģimenei gājuši secen. Vecākiem bijis prāvs bērnu pulciņš – Indulim bijis gadu vecāks brālis Hugo un trīs jaunākas māsas. Mājās “Salasakās” Jaungulbenē bijis jauki. Krāsnī sprēgājusi malka, galdā kūpējusi mātes vārītā ķimeņu tēja, Induļa tēvs mundrumu atguvis muzicējot. Spēlējuši un visi kopā dziedājuši. Indulim kopš mazotnes paticis zīmēt, tāpēc viņš zīmējis, ne tikai mācoties Gulbīša septiņgadīgajā skolā, bet apgleznojis arī visas savas lauku mājas. Vecāki centušies bērnus sūtīt tālās skolās, lai caur bērniem piepildītu savus sapņus. Pēc skolas beigšanas I.Ranka iestājies Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā, ko beidzis ar izcilību. Viņš bijis starp trim absolventiem, kas Mākslas akadēmijā tikuši uzņemti bez iestāju pārbaudījumiem. I.Rankas akmeņainais ceļš sācies ar nejauši no remontējamā ielā paceltā bruģakmeņa, kurā viņš mēģinājis iecirst kāda veča seju.
“Tēlnieka mājas Obravas pusē joprojām ir saglabājušās, bet viss tur ir bēdīgā stāvoklī. Kolhoza gados netālu atradās ferma, tāpēc viņa dzimtajās mājās dzīvoja citi cilvēki. I.Ranku klātienē satiku tad, kad pie Gulbīša vidusskolas tika atklāts I.Rankas veidotais piemiņas akmens Nopelniem bagātajam skolotājam Alfrēdam Vārdaunim. Tolaik tā bija skolas un partijas sekretāres Dailas Pokšānes ideja uzrunāt mākslinieku. Tēlnieks kā cilvēks bija ļoti vienkāršs. Viņš arī atzina, ka viņa dzimtās saknes ir Jaungulbenes pagastā. Viņš uzskatīja, ka nāk no lauku vides,” atceras Jaungulbenes bibliotēkas vadītāja Dzidra Rudzīte.
Bijis brīdis, kad I.Ranka gribējis doties studēt uz konservatoriju, jo, kā pats teicis, čīgājis vijoli, tomēr instrumenta pārvaldīšana nebijusi tik laba, lai tā rīkotos, tāpēc viss izvērties par labu tēlniecībai, kurā, mākslinieka vārdiem runājot, viņš ienācis pa “sētas” durvīm. I.Ranka saukts arī par latviešu Mikelandželo, kā viņu savulaik nodēvējis japāņu tēlnieks.

Skulpturāli darbi un altārglezna
Būdams Mākslas akadēmijas students vēl padomju laikā, I.Ranka gleznojis svētbildes, nedomājot, ka veidosies par figurālistu mākslā. Viena atrodas Gulbenes luterāņu baznīcā un attēlo Lieldienu rītu, kad Kristus iet pa ūdens virsu. Autors šo darbu kādā sarunā raksturojis kā pagrīdē taisītu, jo sevi saskata vairāk pagāniskā nekā kristīgā. “Altārglezna nav oriģinālsacerējums, bet gleznota no iespaidiem, kad Kristus rīta blāzmā iet pa ūdens virsmu. Ieejot baznīcā, mani tas vienmēr gandarī,” laikrakstā “Dzirkstele” pirms gadiem publicētajā sarunā atzinis I.Ranka.
Kad 1999.gadā Gulbenē pie dzelzceļa stacijas tika atklāts piemineklis, veltīts Latvijas politiski represētajiem civiliedzīvotājiem, kopā pulcējās pustūkstotis cilvēku. Klāt bija arī pats mākslinieks. Piemineklis arī viņam pašam vienmēr bijis svēts, jo pauž autora attieksmi pret ģimeni, pret valsti. Piemiņas akmens tapis, tēlniekam atceroties zēna gados iepazīto rakstnieku Aleksandru Grīnu, kura personība un literārie darbi atstājuši milzīgu ietekmi uz I.Ranku. Tolaik, kad I.Rankam bijuši tikai seši gadi, virsnieks A.Grīns kopā ar kareivjiem bija apmeties viņa vecāku mājās. Par akmenī iekalto sievietes tēlu ar bizi tēlnieks norādījis, ka tā ir viņa mammas bize. “Šī meitene – Latvija – ir saplūdusi ar akmeni, kuru apņem sikspārnis, asiņains vampīrs. Un starp šiem tēliem ir čūska – nodevības, viltības, bet arī gudrības iemiesotāja. Šis piemiņas akmens ir kā sāpēs izskanošs rekviēms,” tāds bijis I.Rankas darba dvēseles izteikums. Skulptūra “Rotaļa”, kas atrodas pie Gulbenes novada bibliotēkas, uz Gulbeni tika atvesta 1988.gadā.

Darbi – tautas mīlestības apliecinājums
Tēlnieks vienmēr uzskatījis, ka viņa veidoto darbu priekšā nav jānoliec galvas, nav jāstāv bijībā. Viņš vienmēr domājis par to, lai veidotie darbi patiktu vienkāršajiem cilvēkiem, lai arī mākslas kritiķiem būtu par ko parunāt. Starp saviem akmeņiem I.Ranka vienmēr staigājis kā starp augošiem lietaskokiem. Kurā akmenī visskaidrāk atbalsojies viņa dzīves redzējums, ar to arī sācis strādāt.
Katru nolūkoto laukakmeni meistars ir uzlūkojis kā veselu pasauli ar gadu tūkstošiem bagātu biogrāfiju. Akmens vienmēr bijis I.Rankas darbu līdzautors, bieži vien daudz ko pasakot priekšā. Darbu tapšanā tēlnieks atteicies no modernām tehniskām ierīcēm, izmantojot tikai akmens cirtni un savu roku spēku. Tēlniekam vienmēr paticis, ka viņa skulptūras spēlējas ar dabu.
“Ar novadnieku man ir nācies tikties gan klātienē, gan parunāties telefoniski. Mums garāka saruna raisījās akadēmiķa Jāņa Stradiņa jubilejā, kurā piedalījās arī Vaira Vīķe-Freiberga. I.Ranka bija dižs meistars. Tāda otra tagad mums nav. Viņš godam stāv blakus Teodoram Zaļkalnam un Kārlim Zālem. I.Ranka bija ārkārtīgi sirsnīgs un vienkāršs cilvēks gan sarunās, gan izturēšanās veidā. Īsts laucinieks un darbavīrs. Viņš vienmēr bija labi saģērbts, bet vienkāršs. Viens ir gleznot ar otu, bet otrs – ar to pašu roku cirst akmenī, lai tajā iedzīvinātu cilvēku. Visa tēlnieka ģimene ir ļoti inteliģenta. Viņa viena no māsām ilgus gadus strādāja Rīgā Rakstnieku grāmatnīcā. Man arī tur laimējās iekundēties. Grāmatu deficīta laikā tur tiku pie labām grāmatām,” atceras Raitis Apalups.
Blakus savai mājai Mārupītes krastā Rīgā mākslinieks 1975.gadā ierīkoja skulptūru dārza galeriju “Ulamula” (japāņu valodā - runājošo akmeņu zeme), lai tā priecētu ikvienu garāmgājēju. Viņam bija būtiski ļaut ikvienam saskatīt akmens dvēseli. I.Rankas gleznas atrodas Latvijā, Krievijā, Zviedrijā, Vācijā, Francijā. Šveicē, Austrālijā, Kanādā. ASV. Skulptūras – Latvijā, Moldāvijā, Vācijā. Kanādā, Japānā, Norvēģijā.

Kalšana ir kā reliģija
Krišjāņa Barona “Dainu parks”, kas tika atklāts K.Barona 150 gadu jubilejā 1985.gada vasarā, ir daudzu skulptūru apvienojums ap vienu kopīgu tautasdziesmu tēmu. Tautasdziesmu iedzīvināšana akmenī ir meistara mūža darbs. I.Ranka sarunā ar laikraksta “Lauku Avīze” žurnālistu pirms septiņpadsmit gadiem par Dainu kalnu Turaidā ir teicis: “Dainu kalns radās kā melodija, kas vibrē gaisā. Ja tas iepriekš būtu saskaņots ar arhitektiem vai komisijām, nekas tāds nebūtu tapis. Vēl Dainu kalna tēlus var salīdzināt ar vārdu. Reizēm tas izskan un pazūd, bet laikā un vietā pateikts vārds ir stiprs un iziet cauri visam. Tā tas ir Dainu kalnā, kas nav izmocīts teorētiski. Man šķita, ka ar Dainu kalnu es iedrošināšu savu tautu. Nevaru katram iedot maizes gabaliņu, bet rādu, ka akmeņi ir lieli, stipri un tos nevar tik viegli nogrūst malā. Kādreiz man gribējās pateikt, ka mums, latviešiem, vajag iztaisnoties un atbrīvoties. Toreiz, kad kalu figūras, domāju, ka mēs esam latvieši un nekur nepazudīsim, lai kāds arī būtu pārspēks austrumos.”


   Par Induli Ranku
◆ Dzimis 1934. gada 15.aprīlī Jaungulbenē.
◆ Bijis Mākslinieku sabiedrības, Gleznotāju sekcijas biedrs, Tēlnieku apvienības biedrs.
◆ Viens no tiešās akmens apstrādes atsācējiem Latvijā.
◆ Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni 1994.gadā.
◆ Apbalvots ar Norvēģijas Karalistes Svētā Olafa ordeni.
◆ Saņēmis Latvijas Zinātņu akadēmijas Raiņa balvu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Savus darbus veidojis cilvēcības vārdā

Kategorijas