Jauka diena

2017. gada 25. aprīlis 00:00

- Jauku dienu! - viņš novēlēja un pasmaidīja. Pilnīgi svešs cilvēks gluži nepiemērotā mirklī. Es tobrīd jau kuro reizi neveiksmīgi centos atvērt “sezama” durvis, aiz kurām bija ieslodzīta man atvēlētā atkritumu tvertnes daļa, un mans aizkaitinājums gluži pamatoti kļuva arvien lielāks. Mazu mierinājumu sniedza tikai tas, ka pirms īsa brīža kāda sieviete tieši tāpat cīnījās ar režģotajām durvīm. Uzvarējusi nevienlīdzīgajā cīņā, padusē iespiedusi uzblīdušu rokassomu, viņa ar brīvo roku vienlaikus centās gan pavērt konteinera smago vāku, gan šaurajā spraugā iebīdīt nelielu sainīti. No savas pieredzes zinu, cik tas ir neiespējami, tāpēc nemaz neizbrīnījos, kad viņa tieši manā priekšā sparīgi aizcirta durvis un dusmīgi izsaucās:
- Jupis parāvis! Kāda jēga taupīt santīmus, ja nervi netiek taupīti!
Noslaucījusi gar mēteli roku, viņa nervozi paskatījās uz mani un atvainojās:
- Ai, piedodiet. Varēju taču neaizvērt…
Saprotoši pamāju ar galvu un klusi noteicu:
- Nekas, nekas, - lai gan domās piebildu: “Varēji gan…”
Ievadījusi kodu, stingri parāvu durvis, bet tās tikai spītīgi ievaidējās un netaisījās ar mani sadarboties. Rāvu vēlreiz. Tieši tobrīd pie blakus konteinera pienāca pusmūža vīrietis, ar vieglu kustību pacēla savu aiz režģa durvīm nenoslēpto “dārgumu lādes” vāku, izmeta savu maisiņu un līdzjūtīgi paskatījās uz mani.
- Jauku dienu! - viņš novēlēja un pasmaidīja.
Izmocīju samērā atbilstošu sejas izteiksmi un klusu “paldies”, un atkal pievērsos atkritumu tvertnes būra durvīm. Vēlreiz sakoncentrējos uz vienlaicīgu koda ievadīšanu un durvju atvēršanu, un šoreiz slēdzene padevās pie pirmā rāviena. Laikam jau novēlējums bija nācis tieši laikā.
Turpmākais gājiens uz veikalu noritēja bez starpgadījumiem līdz brīdim, kad pie ieejas ieraudzīju lielu torni no iepirkumu groziem. Par laimi, neesmu no augumā īsākajām, tāpēc tas mani daudz neuztrauca. Turklāt vīrietis, kurš bija pasniedzies uz grozu konstrukcijas augšgalu tieši pirms manis, acīmredzot bija noskaņojies uz cēlu rīcību. Aizķēris divus grozus, viņš tos ar plašu vēzienu cēla lejup:
- Lūdzu, kundze!
Manu pateicību šis žests gan nepieredzēja, jo, mainoties kustības trajektorijai, vīrieša tvēriens bija atslābis un apakšējais grozs no lidojuma augstumiem piezemējās tieši manā priekšā, par laimi, neskarot galvu un fiziski neietekmējot manu sejas formu. Tas notika tik pēkšņi, ka nepaspēju ne nobīties, ne sadusmoties, toties ievēroju, ka priekšā stāvētājs ir tas pats, kurš pirms īsa laiciņa pie atkritumu tvertnēm man jau novēlēja “jauku dienu”.
Vīrietis nekavējoties izmantoja manu apmulsumu – veikli pacēlis nokritušo grozu, viņš paklanījās, laipni pasmaidīja un norūpējies ieskatījās acīs:
- Viss kārtībā? Es jūs nesavainoju? Es biju tik neveikls, - viņš vainīgi nolaida acu skatienu līdz manu zābaku purngaliem.
- Nē, nē, viss kārtībā, es pat nepaspēju nobīties, - godīgi atzinos.
- Patiešām viss kārtībā? – viņš vērīgi ielūkojās man acīs. – Jūs nedusmojaties uz mani?
Aiz mums jau drūzmējās citi iepirkties kārotāji.
- Jā, nē, patiešām viss kārtībā, - vēlreiz apstiprināju un stingrāk pieķēros man pasniegtā groza rokturim.
- Tad lai jums jauka diena, kundze! – viņš plati pasmaidīja, spēra soli sānis un galanti paklanījās sievietei, kura šaurajā ejā stāvēja aiz manis. Vēlreiz pastiepies līdz iepirkumu grozu kaudzes augšai, viņš aizķēra nākamos divus grozus un ar plašu vēzienu cēla tos zemē.
Neredzēju, cik iznesīgi no malas izskatījās šis žests, bet mani tas tiešā nozīmē ietekmēja vairāk nekā iepriekšējais. Izpleties savā bruņnieciskajā rīcībā un aizmirsis par vietu, kur atrodas, visu uzmanību pievērsdams sievietei un otrajam grozam, vīrietis labo roku ar grozu atvēzēja sev tālu aiz muguras. Sāpīgi atdūries pret maniem sāniem, tas ar skaļu blīkšķi noplakšķēja uz grīdas. Lai arī sarāvos no negaidītā sitiena un, šķiet, pat pēkšņi izsaucos, augošas dusmas pret teroristu nesajutu. Prāts piefiksēja būtisku atziņu: ja ne es šajā vietā un mirklī, tad vīrietim rastos daudz lielākas nepatikšanas - tieši man aiz muguras atradās plaukti ar dažāda sortimenta stikla burciņām.
- Ak, piedodiet! – vīrietis izsaucās. – Cik es esmu neveikls! Īsts lempis! Zilonis! Nolamājiet mani, lai es sajustos labāk!
- Ko jūs, - samulsu ne pa jokam. – Atvainošanās pieņemta, un ar to arī beigsim. Visu labu! – steidzīgi atvadījos, lai izvairītos no turpmākās vārdu pārmaiņas, kas man vēl nez cik reizes liktu apliecināt, ka neesmu nāvīgi savainota. Tāpat bija skaidrs – vīrietis tik viegli neatstāsies.
Aizdomas izrādījās pamatotas. Jau pēc pāris minūtēm panācis mani, viņš satvēra mēteļa piedurkni, lai pajautātu:
- Viss patiešām ir kārtībā? Es jūs nesavainoju? Es biju tik neveikls, - viņš vainīgi nolaida acu skatienu līdz manu zābaku purngaliem. Atkal.
Instinktīvi sekojot viņa skatienam, palūkojos uz leju: kas noticis ar maniem zābakiem? Tīri, bez putekļiem, sarkani...
- Es jau jums teicu – viss kārtībā. Varat mierīgi turpināt iepirkties, - centos izklausīties mierīga, patiesa un neitrāla.
- Jūs nemelojat? – vīrietis vērīgi lūkojās man sejā. – Jūs spēsiet man piedot?
- Pilnīgi noteikti. Esiet mierīgs, - īsi atbildēju un atvadījos vēlreiz.
Lai arī pārliecinātā solī attālinājos no vīrieša, mani nez kāpēc nepameta sajūta, ka viņš tepat vien ir. Varbūt pāris soļus aiz muguras, varbūt – viena skatiena attālumā. Šī sajūta mani nepameta arī tad, kad jau attālinājos no veikala, tāpēc pēkšņais lēmums iegriezties mazā kulinārijas veikaliņā šķita loģisks – kaut kā taču vajadzēja atbrīvoties no šīs nepatīkamās sajūtas: nopirkšu kaut ko garšīgu pusdienām un aizmirsīšu “grozu saķeršanos”.
Veikaliņā bija tikai viena pircēja. Sieviete, kura jau bija piekrāmējusi pilnu somu, tomēr laikam jau vēl nebija iegādājusies visu iecerēto - par visu vitrīnā un saldētavā redzamo viņai bija vai nu jautājumi, vai piebildes, vai vienkārši stāsts par to, kas reiz bijis vai būs. Pārdevēja laikam jau bija nogurusi no ieilgušā iepirkšanās procesa, jo, apjautājusies, vai es steidzos, pati piekrītoši pamāja ar galvu un piedāvājās saskaitīt iepriekšējās pircējas rēķinu.
- Es vēl nebeidzu! - sieviete izsaucās. – Man vēl vajag gabaliņu no tās tur mājas desas. Šķēlītēs, tāpat kā iepriekšējo.
- Es ātri apkalpošu šo pircēju, un tad mēs pabeigsim, - pārdevēja lietišķi apsolīja.
Izmantojot šo priekšrocību, izvēlējos ātri – mazo atlikušo gabaliņu no vistas ruletes.
- Vai, kā es to nepamanīju! – izsaucās priekšā stāvošā sieviete. – Tieši to mans vīrs ir tik ļoti iecienījis! Tāds knipucītis, viens kumosiņš, laikam tāpēc neredzēju. Jums taču nebūs grūti sev izvēlēties kaut ko citu? – viņa vērsās pie manis.
- Nu, ja jau jūsu vīram tik ļoti garšo, tad lai jau paliek viņam, - pasmaidīju un ielūkojos vitrīnā vēlreiz. Turpat blakus uz citas paplātes atlicis bija liellopu aknu pastētes gabaliņš.
- Jūs teicāt – liellopu? Tas patiešām ir liellopu? Kur tas ir rakstīts? Kāpēc es to neredzēju? Vai tad es jau visu liellopu neizpirku? Man noteikti vajag arī šo aknu gabaliņu! Mana māte cūkgaļu neēd. Jums taču nebūs grūti sev izvēlēties kaut ko citu? – viņa atkal vērsās pie manis.
To jau droši varēja saukt par nekaunību, tomēr es izlēmu tādu nieku pēc neuztraukties. Vēl jau ir citi produkti, ko izvēlēties. Kad priekšā stāvētāja man bija “atņēmusi” arī vistas girosu, visus salātus “Maigums” un arī pēdējos divus kilogramus biešu salātu, es sapratu, ka man šeit neizdosies iepirkties. Lai gan no otras puses – veikalniecei viss notiekošais nāk par labu… Papētījusi produktu cenas, izlēmu “nogriezt” kādu gabaliņu no dārgākajiem gardumiem, piemēram, kūpinātas vistas pusīti...
- Kādu pusīti? Tev visa gabalā nesanāk? Kāpēc graizīt smuku gaļas gabalu! Dod man visu. Tev tikai divas vien ir? Dod man visas piecas, - sieviete nokomandēja.
Pārdevēja uz mani aizdomīgi palūkojās, bet es nopietni saraucu pieri un turpināju pētīt cenas – vēl jau te bija citi īpaši gardumi, ko likt uz mēles. Kaut kur aiz muguras nošķindēja durvju zvans. Ar acu kaktiņu redzēju, ka ienācējs ir vīrietis, bet, tā kā biju pārņemta ar “grūto izvēli”, īpašu uzmanību tam nepievērsu. Tikai tad, kad sieviete bija izpirkusi vēl divu veidu gaļas ruletes un gandrīz piecus kilogramus dažādu salātu, aiz muguras izdzirdēju šorīt dzirdēto balsi:
- Kundzīt, jums gan ir liela ģimene. Un laba gaume. Kā jūs to visu aiznesīsiet?
Pat neatskatoties sapratu, ka mūs savādajā dialogā iesaistījies trešais – vīrietis, kuru šorīt jau divas reizes esmu sastapusi.
- Jā-a, ģimene man ir liela un gaume arī liela, bet visu šito es pērku bēru galdam, - sieviete lepni paziņoja. – Vīra tēvs ar godu jāizvada.
- Tad jau jums patiešām nav viegli, - vīrietis lēnīgi novilka. Viņa balsī bija dzirdamas patiesas skumjas. – Varbūt es jums kaut kā varu palīdzēt? Varbūt šīs smagās somas aiznest līdz mašīnai?
- Tas gan būtu jauki, - glaimota no vīrieša negaidītās uzmanības, sieviete acīmredzami atplauka. Vēlreiz pārlaidusi skatienu gandrīz tukšajai veikaliņa vitrīnai, viņa gari nopūtās:
- Nu jau laikam arī viss vajadzīgais būs nopirkts.
Vīrietis paspēra pāris soļus un sniedzās pēc viņas pārpilnajām somām. Pārpilnais auduma maisiņš bīstami sazvārojās, un daži no pirkuma sainīšiem noplakšķēja uz grīdas.
- Ak, atvainojiet, piedodiet! Es biju tik neveikls, - viņš vainīgi nolaida acu skatienu šoreiz līdz nekaunīgās pircējas zābaku purngaliem. Žigli pacēlis nokritušos sainīšus, vīrietis centās tos satilpināt pārblīvētā maisiņa augšdaļā.
- Nekas, nekas, - sieviete piedodoši pasmaidīja. – Nebija jau olas, - viņa centās asprātīgi paķiķināt, bet tāda klukstēšana vien sanāca.
Caur pieri palūrējis uz pircēju, vīrietis satvēra somas un maisiņa rokturus un devās uz durvīm. Man negribas domāt, ka tas tika sarīkots speciāli, vienkārši – visai bieži slikti darītais kā bumerangs atgriežas atpakaļ… Bieži lietotā auduma maisiņa rokturis notrūka, un reiz jau cietušie sainīši atkal noplakšēja uz grīdas.
- Ai, ai, ai! - tagad arī sieviete izsaucās. - Tas nu gan nebija labi! Nu būs vienas pankūkas!
Nākamajā mirklī nokritušo produktu glābšanā iesaistījās visi četri veikalā esošie cilvēki – pircēja, vīrietis, es un pārdevēja. Pircēja tikmēr stāvēja blakus un klusiņām vaimanāja:
- Kas nu būs, kas nu būs! Visi mani dārgie pirkumi! Ai, ai, ai!
Veikalnieces iedotais maisiņš gan nebija nekāds ietilpīgais, tomēr šajā gadījumā labi noderēja kā pirmā palīdzība. Neuzkrītoši pastūmis mani malā, vīrietis nočukstēja:
- Nu, tak beidzot nopērciet sev arī kaut ko!
Vēlreiz satvēris visus nesamo rokturus, viņš apņēmīgi devās uz durvīm pilnā pārliecībā, ka pircēja viņam sekos. Sieviete tikmēr, laikam jau gluži apjukusi no maisiņa nodarītās pārestības, nikni paskatījās uz pārdevēju un uz atvadām nošņācās:
- Es par jums sūdzēšos!
Redzēju, kā vīrietis neapmierināti nogroza galvu, piestāj durvju priekšā, tad pagriežas un īsi atvadās:
- Jauku dienu! Iesaiņojiet viņai vislabāko!
Pa logu redzēju, kā vīrietis visus iepirkumu maisus sakrāmē sievietes mašīnā, īsi atvadās un aiziet. Beigu beigās nopirkusi kādu kumosu pusdienām, atgriezos mājās. Biju pārliecināta – tur mani nevajās nekādas likstas un diena būs patiešām jauka. Lai gan – kas gan vainas bija arī tai, kāda bija sākusies?

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Jauka diena

Kategorijas