Ceļ godā šmakovkas tradīcijas

2017. gada 25. aprīlis 00:00

Šmakovka jeb pašdarināts degvīns kļuvis par tādu kā atpazīstamības zīmi Latgalē un neatņemamu kulinārā mantojuma sastāvdaļu. Jau vairākās vietās atvērti šmakovkas muzeji. Pirms gada tāds tapis arī Malnavā, kurš vēl joprojām turpina attīstīties.
Malnavas šmakovkas dedzinātava ir “vīta, kur izbaudiet Latgolys šmakovku jeb garšu i giut enerģeju”. Tā atrodas bijušās Malnavas pienotavas ēkā, kuras sienas ir pat metru biezas. Milzum daudz darba jau paveikts ēkas atjaunošanā un milzums vēl jāpaveic. Uzņēmējs Jānis Krivtežs stāsta, ka ideja Malnavā izveidot šmakovkas dedzinātavu viņam radusies jau pirms desmit gadiem. Apbrīnojami, ka viss tiek veikts tikai par saviem līdzekļiem, bez Eiropas fondu projektu naudas. Nopelnītie līdzekļi tiek ieguldīti attīstībā un daudz kas veikts pašu spēkiem, tāpēc viss notiek pamazām. Kad pirms gada bijusi svinīga atklāšana, jau saņemti pirmie sodi no ieņēmumu dienesta, tā ka attīstīties nav nemaz tik viegli un jāiedziļinās likumu niansēs. Divstāvu ēkas pirmajā stāvā tiek uzņemti tūristi. Telpā ir logs, pa kuru varēšot vērot šmakovkas dedzināšanu. Bet līdz tam vēl jāpagaida, jo šobrīd ir redzama tikai spīdīgā “Aladina lampa” jeb 800 litru tilpuma kandžas tecināšanas aparāts. Lai to nopirktu, J.Krivtežam nācies pārdot dzīvokli Rēzeknē un vēl pielikt trīs tūkstošus. Spīdīgo kapara aparātu gatavojuši Portugāles amatnieki. Saimnieks stāsta, ka krāsnij vēl esot jāpažūst, arī flīzes vēl šur tur jāuzliek.
Pirmais brūzis Malnavā izveidots jau 1827.gadā, kad tur valdīja grāfs Nikolajs Šadurskis. Šmakovkas dedzināšanas tehnoloģiju viņam piegādājuši tirgotāji no dienvidiem, kur tā bijusi zināma jau sen. To taisīja gan no graudiem, gan no augļiem. Katram dzērienam bija savs aromāts – šmakovka. Izrādās, ka vārds “šmakovka” cēlies no poļu valodas. Poļu valodā vārds “smakowa” nozīmē “garša, aromāts”. Skaidrojot uzpircējiem dzēriena īpašības, piemēram, maizes šmakovka, ābolu šmakovka, plūmju šmakovka, arī iegājies nosaukums “šmakovka”. 1864. un 1865.gadā grāfam Šadurskim piederošajā brūzī saražots degvīns par 6300 rubļiem gadā. J.Krivtežs to visu ņēmis vērā, veidojot savu dedzinātavu, kā arī šmakovkas receptes papildinājis ar gandrīz 200 gadus senām tradīcijām. Turklāt par šmakovkas tapšanu viņš dzirdējis arī no vecvecākiem, kuri stāstījuši, ka šmakovku taisīja arī no miežiem, kviešiem un auzām - no visa, kas bijis.
“Šmakovkas dedzināšana nāk no Ķīnas, Indijas, senās Irākas, Mezopotāmijas, kur sāka destilēt dateļpalmu vīnu. No turienes caur Turciju, kad turki iekaroja Eiropu, ienāca Eiropā. Agrāk to gatavoja uzlējumiem, kompresēm, bet eiropieši sāka to dzert,” saka J.Krivtežs.
Vēsture ir sena – to noliegt nevar. Tikai visā jāievēro mērs, lai nesanāk tā, kā anekdotē: “Izdzert 100 gramus šmakovkas dienā skaitās veselīgi, vakar uzlaboju veselību nedēļai uz priekšu.”

+ 2

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ceļ godā šmakovkas tradīcijas

Kategorijas