Dzīvi nedramatizē, bet pieņem

2017. gada 28. aprīlis 00:00

5985

Valda Putene ir Druvienas kultūras nama saimniece. Šogad 5.oktobrī apritēs 10 gadi, kopš viņa stājās šajā amatā, lai gan savulaik pieteicās konkursam uz vakanto vadītājas posteni ar apņemšanos, ka šajā amatā nestrādās vairāk par gadu. Šogad aprit arī 35 gadi, kopš Valda strādā par skolotāju.
Šogad Valda tika izvirzīta “Gada balvai kultūrā 2016” nominācijā ”Gada kultūras darbinieks”. Šo nomināciju viņa neieguva. Par Valdu cilvēki saka, ka viņa ir ļoti daudzpusīga un trakulīga Druvienas pagasta kultūras darba organizatore. Pagājušajā gadā Valdai nācās piedzīvot īstas ugunskristības, jo tieši Druvienā notika apjomīgais pasākums “Latvija līgo Druvienas Silmačos”, kas saistījās ar milzīgu darba apjomu. Valdai piemīt spēja ar savu enerģiju un nenogurdināmo darbošanos iedvesmot arī citus. Viņas darbošanos nevar nepamanīt arī “Druvienas cilts” pasākumos, folkloras un dzīvesziņas nometnēs, festivālā “RadaGars” un citos.
“Man patīk organizēt. Tas ir kā pasakā par Sarkangalvīti un vilku, kur saka - ēdīs, ēdīs, bet man to, kad ēdīs, vairs nevajag. Bieži ir tā, ka pienāk pasākums un es vairs nevaru iziet uz skatuves, jo man tas jau ir pagājis. Es jau domāju par kaut kā cita organizēšanu. Uzskatu sevi par procesa cilvēku, jo ideju ģenerēšana man grūtības nesagādā. Grūtības sagādā tādu cilvēku atrašana, kas manas idejas realizēs praktiski. Kamēr vēl esmu skolotāja, man daudz palīdz bērnu vecāki, kuri ir ļoti atsaucīgi,” uzsver Valda.
Druvienas kultūras namā tikko ir beidzies Druvienas pamatskolas teātra pulciņa mēģinājums, jo priekšā ir atbildīga skate. “Es šoreiz tikai palīdzu pulciņa vadītājai – gādāju par izrādes rekvizītiem,” izslēgdama gaismu lielajā zālē, saka Valda. Viņa sapratusi, ka savā būtībā ir skolotāja, kurai patīk strādāt ar pašiem mazākajiem bērniem, kuri vēl tikai gatavojas doties uz skolu, jo te darba rezultāts ir saredzams ļoti ātri.
- Vai aktrises un organizatores dzirksti sajutāt jau bērnībā?
- Nē. Pa skatuvi sāku grozīties diezgan vēlu, jo, mācoties Tirzas pamatskolā, par lielu nožēlu skolā nedziedāju. Pamatskolā tā vietā, lai dziedātu, ļoti daudz darīju blēņas, tāpēc mūzikas stundu laikā par sodu kopā ar zēniem šķūnī krāmēju malku. Klasē biju vadone. Iedomājieties, ka ar mani priekšgalā visa klase (28 bērni) rāpo apkārt mūzikas skolotājam Arvīdam Puponam, kurš sēž pie klavierēm! Atveras klases durvis, un ienāk mācību pārzine, jautājot, kurš ir rāpošanas ierosinātājs. Šodien domāju, ka man nemaz nepiemīt vadītājas talants, bet piederu tās paaudzes cilvēkiem, kuri ir gatavi un kuriem gribas uzņemties atbildību. Bieži vien pat par daudz. Tagad jau mēdz sacīt, ka cilvēkam jāprot pastāvēt arī malā. Kāpēc to nespēju? Laikam tāpēc, ka tad, kad manām draudzenēm jau bija ģimene un dzima bērni, man tā visa nebija. Man bija daudz laika mācīties. Meita Terēze, kurai ir 13 gadi, man piedzima jau diezgan nopietnā vecumā, tāpēc uz bērnu neskatījos kā uz lelli, bet kā uz sev līdzvērtīgu cilvēku. Meita man šobrīd ir kā partnere.
- Tīņa vecums nerada bažas?
- Ar viņu ir tāpat kā ar visiem bērniem šajā vecumā: gribu, negribu. Man tēvs vienmēr mācīja, ka darbs vienmēr jāpaveic līdz galam, ka tas, ko pratīsim, zināsim, varēsim, to neviens neatņems. Tā nu arī meita dzied, dejo, mācās mākslas skolā, apmeklē modeļu skolu. Mans noteikums ir: pati gribēji, sāki, tagad pamest visu nevar. Bieži vien iznāk arī dusmoties, bet atrodam kompromisu. Vienīgā vieta, kur Terēzi aizvedu es, ir modeļu skola “Varavīksne”, kad viņai bija divarpus gadi. Kolēģes Aijas Miķelsones no Gulbenes meita gāja modeļu skolā. Aija rosināja arī man tajā iesaistīt savu meitu. Tagad Terēzei ir daudz draugu ne tikai Tirzā, Druvienā un Gulbenē, bet arī citās valstīs, piemēram, Ukrainā, Krievijā. Kā mēs varam nebraukt uz modes skati Lietuvā, ja tur taču meitai jāsatiek draudzene Gabija! Šobrīd Terēze prāto, ka dienās varētu sevi saistīt ar tērpu dizaineres profesiju. Jautājums ir tikai viens – vai vecākiem būs finansiālie līdzekļi, lai nodrošinātu meitas studijas. Bažas rada arī gaidāmā Druvienas pamatskolas reorganizācija, jo jādomā, kur varētu turpināt mācības, kā var mainīties mājas dzīve, kā saplānot laiku.
- Kā nesabojāt mātes un meitas attiecības?
- Ar bērnu vajag ļoti daudz sarunāties. Arī redzot, ka pusaudzis negrib runāt, no runāšanas neatkāpties. Terēze ir sava tēva meita. Var piecirst kāju un klusēt visu dienu, bet es to neņemu vērā, tāpēc viņa dažkārt salīdzina mani ar apnicīgu gramofonu. Ir būtiski bērnu neatstāt tikai pie televizora vai datora, jo tad dialogs neveidosies - būs tikai plašsaziņas līdzekļa monologs. Bērns būs tikai klausītājs. Atbildes uz saviem jautājumiem viņš nesaņems. Terēzi kopš mazotnes audzināt man palīdz dzīvesdraugs Artūrs. Mēs dzīvojam vietā starp Tirzu, Lizumu un Druvienu, kur nekursē autobuss un arī ar kājām nevar aiziet. Manam draugam ir saimniecība, autoserviss un kravu pārvadājumi. Terēze mums ir ļoti bagāts bērns, jo viņai ir savs tētis un pat vairākas omītes. Meita ar audžutēti saprotas ļoti labi. Reizēm pat par lielu manu nožēlu.
- Jūs esat atveidojusi lomas amatierteātrī. Dzīvē dažkārt arī nākas spēlēt teātri?
- Liela mana dzīves daļa paiet pie automašīnas stūres, kas ir mūsu vienīgais pārvietošanās līdzeklis, lai nokļūtu Gulbenē, Rīgā un citur. Man bieži nākas satikties ar ceļu policistiem, kad jāspēlē teātris. Tas man ir arī palīdzējis. Autovadītājas apliecībai bija beidzies derīguma termiņš. Apliecībā – cipars, ko var grozīt, katru reizi būs cits. Abi ar policistu skatījāmies, līdz viņam bildu, ka uz ciparu esmu paskatījusies ne no tās puses. Meita modeļu konkursā bija ieguvusi kroni. Vedām to parādīt draugiem. Rādīšana ieilga pēc pusnakts. Lai mājupceļā kronis nesalūztu, jo meitai jau nāca miegs, uzliku sev kroni galvā. Tirzā pie degvielas uzpildes stacijas mūs apturēja policija. Aptvēru, ka tehniskā pase un vadītāja apliecība ir palikušas mājās, tāpēc arī galvā uzliktais kronis aizmirsās. Policists tā arī dokumentus uzrādīt nepaprasīja.
- Kur rodat milzīgo enerģiju, kas strāvo no jums?
- Ražoju pati. Esmu cilvēks, kuru interesē ezoterika, numeroloģija. Ne tikai pati organizēju pasākumus, bet piedalos arī citu rīkotajos. Veidojot astroloģiskās kartes, esmu sapratusi, ka Dievs man nav devis enerģiju ne no zemes, ne no debesīm. Man tā ir jārada pašai sevī. Protams, arī mana enerģija nav bezgalīga, bet man patīk tas, ko daru. Pie darba ķeros tikai tad, ja man tas patīk. Negribu gatavot ēst – negatavoju un viss. Esmu spējīga nodarbināt veselu armiju. Arī es pazīstu brīžus, kad birst asaras, kad emocijas kāpj pa muti laukā.
- Ir būtiski, ko par jums domā citi?
- Mēs visi uzklausām, analizējam citu teikto par sevi. Protams, ir sāpīgi, kļūstot vecākam, dzirdēt norādi, ka esi kļuvusi veca. Tomēr dzīvē par daudzām lietām un citu izteikumiem ir jāprot pasmaidīt. Es arī savu vecumu nedramatizēju atšķirībā no citiem. Kamēr neskaties spogulī, jūties bezgalīgi jauns un skaists. Kad ar draudzenēm satiekos Tirzas Kancēna kapos, kur visām tuvinieku apbedījuma placīši blakām, mēdzu jokot, ka man gan būs īpašs apbedīšanas veids – sēdus polietilēna maisā, lai varu redzēt, kas dzīvē notiek tālāk. Domāju, ka draugu man nav sevišķi daudz, lai gan nesen vārdadienā uzaicināju četrus, bet atnāca divpadsmit. Ļoti daudz ir paziņu. Man ir tā sauktā komanda, ar kuru esmu saistīta vairāk nekā 20 gadus. Tai var piezvanīt kaut vai naktī, ja vajadzēs palīdzēt – būs klāt. Man visgrūtāk ir atbildēt uz jautājumu, vai spēju pakļauties citu padomiem un ieteikumiem. Cilvēks viens pats arī nevar tikt ar visu galā, bet man bieži ir jāvienojas, jāpārliecina pašai sevi, tāpēc mēdzu pie spoguļa ar sevi sarunāties. Tuvojas Baltā galdauta svētki. Svētki ir vajadzīgi, bet šie vēl nav īsti atraduši savu vietu. Eju pa ceļu un pati ar sevi apspriežos – vajag, nevajag. Situācijas ir dažādas. Dažkārt ir jāpieņem un jāīsteno citu ieteiktais, dažkārt – jānoraida. Visas idejas beidzas. Tās nav neizmērojamas. Varbūt tāpēc arī “Druvienas cilts” ir mazliet apsīkusi. Sanākot kopā, pirmajā reizē gribējās izšaut ar visiem lielgabaliem. Neviens neklausījās manis teiktajā, ko mēs darīsim tālāk, jo svētki un ar tiem saistītās izdarības ir vienas un tās pašas. Minhauzenu ar lodi taču nepasūtīsim!
- Ko ir visgrūtāk pieņemt pašai sevī?
- To, ka ļauju, lai kāds nemitīgi man nozog laiku. Izbraukumi, dažādas nometnes, ko vadu, svētki man jau ir saplānoti visam gadam. Ja es rūpīgi neizplānotu katru dienu, tad neko nepaspētu izdarīt. Man ir lielformāta bilde mājās, ko atstāju uz galda, kad neesmu mājās, lai pārējie patur prātā, kāda izskatos. Es īpaši neticu arī liktenim, lai gan dzīvesdraugs Artūrs bieži bilst, ka viss jau ir augstāka spēka nolemts. Man tā nešķiet, jo cilvēks savā dzīvē var daudz izmainīt, var kaut ko pārrakstīt lielajā dzīves grāmatā. Par to gan esmu pārliecināta, ka mīlestība cilvēkam ir vajadzīga visos dzīves līmeņos. Strādājot skolā, to izjūtu visvairāk. Mīlestība dod lielu enerģiju, bet mīlestību var saņemt tik daudz, cik pats to esi devis citiem. Mums parasti gribas saņemt vairāk.
- Kādu nākotni saskatāt Druvienā?
- Var jau norādīt, kas tad tas ir – uz teātra izrādi ierodas 25 skatītāji, ka tāpēc nevar ļaut rīkot maksas pasākumus, bet jāņem vērā, ka šeit ir šie 25 cilvēki, kuri te arī paliks. Viņi neaiznesīs kā gliemezis savu māju uz citu vietu. Šodien daudz kas pagastos ir atdots nolemtībai tikai tāpēc, ka cenšas visu optimizēt uz kaut ko lielu. Nezinu, vai varu sevi dēvēt par dzimtās puses patrioti. Rīgā es vadu skaitliski lielas nometnes, kur ir bērni ar īpašām vajadzībām. Būtiskais ir, kur ir darbs. Kas tas ir – divas stundas uz darbu Rīgā, divas – atpakaļ. Jautājums ir tikai par to, vai mēs kā ģimene varēsim atļauties šīs divas stundas. Dzīvošana laukos ir dārga. Jā, ir savi kartupeļi, kūtī savs sivēns, bet, lai tas viss būtu, cilvēks strādā gadu. Es dzīvoju it kā trijās mājās, bet neviena nav mana, tāpēc arī šī dzimtās mājas sajūta ir citādāka.

Valda Putene
◆ Dzimusi: 1964.gada 9.maijā Virānē.
◆ Mācījusies: Tirzas pamatskolā, Lizuma vidusskolā, studējusi Liepājas pedagoģiskajā institūtā. Ieguvusi arī pedagoģijas un psiholoģijas pasniedzējas kvalifikāciju, studējusi arī Uzņēmumu vadības un ekonomikas augstskolā.
◆ Strādā: Druvienas pamatskolā un Druvienas kultūras namā.
◆ Ģimene: ir dzīvesdraugs Artūrs, audzina meitu Terēzi.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dzīvi nedramatizē, bet pieņem

Kategorijas