Par ģimenes labklājību gādā paši

2017. gada 3. maijs 00:00

2154

Sintija un Artūrs Smagari dzīvo Stāķos un audzina atraktīvu un sabiedrisku meitenīti Dārtu, kurai šajā vasarā būs trīs gadi. Abi vecāki uzskata, ka ir jādara viss, lai ļautu mazajai Dārtai vispusīgi attīstīties, tāpēc viņa daudz dzied, dejo un zīmē. Sintija ir tirdzniecības menedžere, bet Artūrs strādā SIA “Gulbenes nami”, daudz laika tiekot veltīts darbam, tomēr ģimene rod laiku, lai visi trīs būtu kopā, cik vien bieži tas ir iespējams.

Viss griežas ap ģimeni
Gaidot, kamēr Sintija atgriežas no darba, Dārta ar dziesmām izklaidē “Dzirksteles” fotogrāfu, bet Artūrs stāsta, kā abi ar sievu iepazinušies: “Tolaik Sintija, lai gan ir no Gulbenes, dzīvoja Valmierā, bet es mācījos augstskolā Rēzeknē. Mums bija kopīgi draugi, kuri mūs iepazīstināja. Atradām laiku, lai es aizbrauktu līdz Valmierai ciemos pie Sintijas. Ceļš vienam pie otra tika mērots arvien biežāk, līdz izlēmām, ka pārcelsimies dzīvot uz Stāķiem.”
Abi kopā ir jau piecus gadus, bet 26.aprīlī tikusi svinēta trešā kāzu gadadiena, par ko liecina skaistas rozes, ko Artūrs šajā dienā dāvājis Sintijai. Viņš ļoti atzinīgi vērtē Sintijas, kā pats saka, ģimenisko domāšanu.“Viss mums griežas ap ģimeni - gan dzīvesvieta, gan brīvdienu plānošana. Mēs visu mēģinām darīt kopā. Piemēram, vakariņojam pie galda visi kopā, apspriežot, kāda bijusi aizvadītā darbdiena, kas tajā bijis labs, kas izdevies. Pie šīs kopības kopš mazotnes radinām arī Dārtu, lai nav tā, ka sēžam katrs savā istabā pie sava televizora,” stāsta Artūrs, piebilstot, ka nesteidzinot meitu ieinteresēt par modernajām tehnoloģijām, lai gan pats ir ar tām saistīts. Sintija esot piekāpīgāka un dažkārt atvēlot meitiņai paspēlēties ar mobilo tālruni. Viņa smejas, ka ģimenē viņa laikam tomēr esot tas kakls, kas groza galvu.

Audzināšanā rod līdzsvaru
Artūram tuvas ir tautiskās dejas, tāpēc viņš dejo Stradu pagasta tautisko deju kolektīvā “Zeija”. Arī Sintija nav ar dejošanu “uz jūs”, bet, tā kā ir gaidāms ģimenes pieaugums, viņa šo nodarbi uz laiku atlikusi malā. Artūrs uzskata, ka dejošana pēc aktīvās darbdienas ir īsta atpūta. “Pēc mēģinājuma ir tāds tonuss, ka atgriežas otrā elpa, lai atkal varētu nodoties darbiem,” viņš saka.
Abi aktivitātēs iesaista arī Dārtu. Daudz ko esot iespējams bērnā ieaudzināt ar savu piemēru.
Meitas audzināšanā abi esot raduši līdzsvaru – dažkārt bardzību uzņemoties Artūrs, dažkārt Sintija, bet prasīgi esot vienlīdz abi. “Ja mamma kaut ko aizrāda Dārtai, tad es mammu atbalstu, un otrādi. Bērnam ir jāsaprot, ka viņa audzināšanā vienlīdz liela loma ir abiem, lai nerodas situācija, ka viens rājas, bet otrs tajā pašā laikā steidzas pažēlot. Galvenais ir nekad nepazaudēt bērna individualitāti. Ja cilvēks dara to, kas viņam patīk, viņš jūtas laimīgs,” uzskata Artūrs.
Arī mājas darbi netiek strikti sadalīti. Protams, to, kas nav pa spēkam Sintijai, paveic Artūrs. Mājas uzkopšana vairāk tiekot uzticēta Sintijai, lai gan arī Artūrs labi tiekot galā gan ar dzīvokļa uzkopšanu, gan ēst gatavošanu un trauku mazgāšanu. “Ja sieva ir nogurusi, kāpēc man viņai nepalīdzēt? Mēs ikdienā abi esam aizņemti darbā. Abi nogurstam, tāpēc arī mājas darbu veikšanā rodam līdzsvaru,” uzskata Artūrs.

Viens otram pielāgojas
Sintija un Artūrs šajos kopdzīves gados centušies nevis viens otru mainīt, bet gan pielāgoties. Liekot otram cilvēkam mainīties pret viņa gribu, nekas labs nesanākot - tikai konflikti. Lai ģimenē tādi nerastos, abi cenšas visas situācijas un problēmas mierīgi izrunāt. Esot mēģināts rast atbildi jautājumam, kura spogulis ir Dārta, un secināts, ka meita ir liela individuāliste. “Varbūt dejotprieku viņa ir pārmantojusi no mums, jo pats tiku dejojis Stāķu pamatskolā, kādu laiku bija pārtraukums, jo mācījos Ogrē, kas tagad ir Valsts tehnikums. Dejošanu atsāku jauniešu deju kolektīvā “Poga”,” stāsta Artūrs.
Sintija atklāj, ka savā bērnībā bijusi līdzīga Dārtai, jo labprāt iepazinusies ar visiem cilvēkiem. Izrādās, arī meitai vārds ticis domāts kopā. Sākotnēji bijuši divi varianti – Dārta vai Ance, bet tad, kad piedzimusi meitiņa, abiem pieticis tikai ar vienu skatienu, lai saprastu, ka viņa būs Dārta. Tētis kopā ar meitu cenšas sarūpēt svētkus mammai. Tādi noteikti būs arī 14.maijā, kad svinēsim Mātes dienu. Tikšot apsveiktas arī vecmāmiņas, jo Artūram un Sintijai patīk radīt prieku ne tikai sev, bet arī citiem.

Ar Latvijas mīlestību
“Esmu daudz domājis par to, kāda būs Dārta, kad izaugs, un sapratis, ka viss būs atkarīgs, kādas būs viņas intereses. Ja laika, lai dauzītos pa pagalmu nebūs, viss būs kārtībā. Varbūt Dārta izraudzīsies sporta novirzienu, varbūt saistīs sevi ar mākslu. Ir doma viņu sūtīt mūzikas skolā. Protams, meitai būs arī brīvais laiks, bet ir jādomā, kā un kur bērnam izlikt savu enerģiju,” prāto Artūrs. Viņš atzīst, ka neesot aizdomājies par to, kādi valsts atbalsta pasākumi būtu vajadzīgi ģimenēm ar bērniem, jo abi ar Sintiju cenšas darīt visu, lai paši saviem spēkiem nodrošinātu ģimenes labsajūtu, nevis izmantotu iespēju prasīt palīdzību no malas. “Ja esam nodibinājuši ģimeni, ja tajā aug bērni, tad mums kā vecākiem par visu ir jārūpējas pašiem,” uzskata Artūrs.
Visi kopā veidojuši arī videoīsfilmu “Mans stāsts Latvijai”, par ko liecina saņemtā atzinība. Tas nav darīts tāpēc, lai tikai atsauktos šai akcijai. Sintija un Artūrs godā un mīl Latviju, tāpēc savas zemes patriotismu cenšas ieaudzināt arī Dārtai. Sintijai un Artūram kļūst patiesi skumji, uzzinot, ka atkal kāda ģimene ir devusies projām no Latvijas. Tajā pašā laikā viņi priecājas, ka Stāķu ciemā gan ir sadzimis daudz bērnu. “Viņu balsis un rosība spēļlaukumā rada dzīvības un nākotnes sajūtu. Vienīgais - vajadzētu domāt par darba vietām, lai viņi, kad izaugs, neaizskrietu projām uz Rīgu, Angliju vai vēl kaut kur tālāk. Ja rastos grūti laiki arī mūsu ģimenei, varbūt mēs arī apsvērtu domu aizbraukt, bet tikai uz neilgu laiku, lai atkal atgrieztos mājās,” prāto Artūrs.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Par ģimenes labklājību gādā paši

Kategorijas