Kipras asaras 2017

2017. gada 3. maijs 00:00

- Tu aizbrauc? Nopietni? Pavisam? – šādus jautājumus pēdējā laikā biju pieradusi dzirdēt bieži. Vieni tos izteica ar patiesu izbrīnu un nožēlu, citi - ar aizdomām un ziņkāri, citi ar smīnu un neticību: “Gan jau pārdomāsi.”
Nepārdomāju. Izmantoju iespēju dzīvi izmainīt pašos pamatos. Devos iegūt jaunu pieredzi, atrast jaunus sižetus stāstiem. Droši, nešaubīgi, pārliecināti. Sapratu, ka vēlos turpināt izzināt laika gaitā jau iemīlēto Kipru, sastapt atvērtākus cilvēkus un galu galā – būt kopā ar meitu un mazbērniem.
Izrādās, līdz pirmajiem pārdzīvojumiem ilgi nebija jāgaida, atlika tikai paspert soli pāri Latvijas robežai. Lai gan – kā uz to paskatās…
Varbūt to sākums meklējams tikko sakravātajās ceļasomās un mazbērnu aktivitātēs, kad tik daudz kas nemanot mainīja atrašanās vietu. Kad kaut kas nemanot tika izņemts, kaut kas, sekojot pieaugušo piemēram, pielikts klāt. Bet varbūt mikroautobusā ceļā uz Kauņas lidostu, kad pustumsā somā vajadzēja atrast salvetes. Kaut ko izņemt un kaut ko ielikt, kaut ko nomest un kaut ko pacelt… Lai nu kā, izdrukātās lidmašīnas biļetes pazušanu atklāju tikai lidostā, kad pienāca rinda nodot lielo bagāžu. “Katastrofa!” zibenīgā doma uz mirkli paralizēja prātu. Skaidri zinu, ka vēl pirms sešām stundām baltā papīra lapa bija labi pamanāma, jo, ielikta pasē, tā rēgojās ārpus vāciņiem rokassomas virspusē. Tagad tās nebija ne somā, ne kabatā! Tieši tobrīd meita, pie kuras atradās viņas ģimenes četras pases, pastiepa roku, lai paņemtu arī manējo. Es automātiski sniedzu viņai pasi un izdvesu:
- Biļetes nav… Bet bija. Noteikti bija. Izkritusi…
Redzēju, kā no satraukuma piesarkst meitas vaigi, kā znots aizgriež galvu, lai korekti noslēptu savu attieksmi, tikai mazbērni, it kā nekas nebūtu noticis, turpināja ķert sauleszaķus, kas atspīdēja no dažādām stiklotām un pulētām virsmām. Savas izjūtas pat nespēju aprakstīt – apjukums, apjukums un apjukums. Kāds māņticīgais teiktu: “Tā ir zīme…” - un ieteiktu tūlīt griezties atpakaļ. Kāds taisnprātīgi paklausīgais izvilktu no maka piecdesmit eiro un maksātu par jaunu biļetes izdruku, jo “Ryanair” mājaslapā skaidri uzrakstīts - bez izdrukātas biļetes nekur neaizlidosiet. Lai gan - no pieredzes zinu, ka ne visas aviokompānijas ir tik kategoriskas – pietiek uzrādīt pasi, un biļete tiek izdrukāta bez papildu samaksas. Šajā gadījumā noteikumi ir nepārprotami konkrēti, tā ka diezin vai kompromiss būs iespējams...
Tobrīd atbrīvojās vieta pie reģistrācijas, un mans turpmākais liktenis tika nodots simpātiskas lietuvietes rokās. Jutos bezgala nelaimīga un joprojām apjukusi. Vai tiešām par neuzmanību būs jāmaksā tāda nauda? Noteikti ir vēl kāds risinājums – kaut kur no e-pasta dabūt biļetes izdruku...
Es neesmu ne māņticīga, ne taisnprātīgi paklausīga, lai gan atzīšos – jau atvēru naudas maku un izņēmu piecdesmit eiro. Kurš vainīgs, tas maksā. Bet tad atcerējos sen apgūto atziņu – visi cilvēki nav vienādi, un vēl atrodas tādi, kuros mājo līdzjūtība un kuri augstu vērtē komunikāciju. Vajag pamēģināt, sliktāk jau nebūs. Pēkšņi apjautu, ka ir vidusceļš - būšu advancēta romantiķe, un, ar patiesu izmisumu piesātinot sejas izteiksmi, virzījos uz vidusceļu:
- Man IR biļete! E-pastā! Telefonā! Es tūlīt jums parādīšu!
Meita klusu nopūtās un metās man palīgā, visu un vēl vairāk pārtulkojot un izskaidrojot angliski. Jaunā sieviete uzmanīgi ieklausījās un, ilgi nešauboties, pastiepa roku:
- Parādiet telefonu!
Sapratu, ka manu atpalikšanu no ģimenes viņa nevēlējās uzņemties uz savas sirdsapziņas. Tagad tikai vajadzēja telefonā atrast attiecīgo e-pastu un biļeti. Kā par spīti jeb atbilstoši Mērfija likumiem, tālrunis atteicās veikli sadarboties. Baidījos, kamēr pieslēgsies W-Fi un atvērsies e-pasts, sieviete pārdomās. Rinda aiz mums sāks purpināt, kā tas ikdienā bieži dzirdēts, kāds nenovaldīsies, neizteicis replikas. Kāds vienkārši pastums malā… Kad nekas tāds nenotika, atcerējos, ka mēs taču esam Lietuvā, turklāt – te ir lidosta, kur liela daļa pasažieru ir nobažījušies paši par savu bagāžu un veiksmīgu aizlidošanu. Ieskatījusies tālruņa ekrānā redzamajā biļetē, sieviete bez komentāriem veica vajadzīgās atzīmes datorā un novēlēja veiksmīgu lidojumu. “Fuuuu…” atviegloti nopūtos, bet meitas piezīme lika saspringt no jauna.
- Telefonu tālu nenoliec, drīz vajadzēs atkal.
Rokas bagāžas kontroles punktā jau bija sastājusies liela rinda. Patiesībā tā varbūt nemaz nebija tik gara, tikai izrādījās - viss tika kontrolēts skrupulozi un pamatīgi. Vēroju, kam šoreiz tiek pievērsta pastiprināta uzmanība. Redzēju, kā divi vīrieši, pieplakuši pie kontroles monitoru ekrāniem, rūpīgi iedziļinās katras somas saturā, aptur slīdvirsmu, viens otram norāda uz aizdomīgiem priekšmetiem, liek atvērt rokassomas un uzrādīt konkrētas lietas. Tieši pirms mums šo etapu izgāja kāda ģimene ar lielākiem bērniem. Prasība no somām izņemt visas, arī nedarbojošās, elektroierīces viņiem bija radījusi apjukumu. Piesārtušiem vaigiem visi rakņājās savās somās, lai no to dziļumiem izceltu dāvanai vesto ar pulti vadāmo mašīnu, matu griežamo aparātu un vēl visu kaut ko. Sākām domāt, kurās somās ielikām pāris senākus telefonus, tad izlēmām pagaidīt, ko mums liks īpaši uzrādīt. Datoru, planšeti, telefonus, virsjakas, siksnas, elektronisko termometru, pasi… - visu vannītēs! Zābakus šoreiz novilkt neprasīja, un biļeti uzrādīt arī neviens neprasīja. Tomēr trīs rokassomu, mazo somiņu, apģērba un visa izņemtā satura caurskatīšana ieilga.
Tā kā šajā procedūrā biju mūsu ģimenes noslēdzošais posms, ar vienu ausi klausījos, kā aizmugurē stāvošais pāris sprieda par asinsspiediena mērāmo aparātu un zālēm, kas palikušas rokassomā, ar otru – kā meita prasa, vai drīkst cauri vārtiem iznest bērna piena pudelīti ar knupīti, cenšas pierunāt trīsgadīgo dēlēnu novilkt virsjaku un iziet cauri kontroles vārtiem. Ilgais ceļš, svešā apkārtne un bērna prātam neizprotamās prasības viņu bija pārlieku nogurdinājušas. Iespītējies viņš izrāvās no mammas tvēriena, skaļi raudāja un nekustēja no vietas.
Meita ar pusotrgadīgo dēlēnu jau atradās vārtu otrā pusē, kad sieviete, kas notiekošajam sekoja ar rokas skeneri, lika viņai un bērnam vēlreiz iziet caur vārtiem – kaut kas metālisks tomēr neesot uzrādīts. Par laimi, tobrīd arī es savas mantas jau biju nodevusi kontroles rīcībā un varēju mesties palīgā raudošajam bērnam. Sieviete aizmugurē šausminājās, ka drakoniskās prasības tiek attiecinātas arī uz maziem bērniem. Vīrs ironiski piebilda:
- Tie jau tie īstie narkokurjeri…
Paņēmusi bērnu klēpī, jau gribēju viņam novilkt virsjaku, bet kontroliere no vārtu pretējās puses pamāja ar roku – varam iet. Atviegloti nopūtos un izgāju cauri vārtiem. Kā par brīnumu, šoreiz signāls nenopīkstēja. Lūkojos, vai mana soma jau šķērsojusi “melno kasti”. Nebija. Tikmēr mana meita bija pasaukta malā, un kārtējā kontroliere viņas rokas apstrādāja ar platu otiņu. Pēc tam pajautāja, kura ir viņas soma, un arī to pārbaudīja līdzīgi. Vai tiešām tas viss tikai vienas piena pudelītes dēļ? Brīdi vēlāk, kamēr izņemtās mantas kravāju atpakaļ somās, ievēroju, ka arī jaunajam pārim, kas stāvēja aiz mums tiek veikta tāda pati pārbaude. Sieviete kaut ko skaidroja par līdzpaņemtajām zālēm, uzrādīja recepti, bet galu galā tāpat tika gan visā augumā noskenēta, gan “nopūderēta”.
Tikai nākamajā dienā internetā izlasīju, ka Francijā noticis terorakts, bet pāris dienas vēlāk - ka turpmāk lidostās pastiprināta uzmanība tiks pievērsta narkotiku meklēšanai.
Pasu kontroles postenī sēdošo lietuvieti īpaši neinteresēja ne mana pase, ne mana telefonā redzamā lidmašīnas biļete, vismaz viņš neko neiebilda. Saprotams - viņam rājiens var tikt tikai par kļūdām pasu kontrolē. Toties znota dokumenti tika pētīti divdesmit piecas minūtes. Latvijas ID karte un izdrukātā lidmašīnas biļete, kā arī mūsu dokumenti nepārliecināja, ka kopā ar viņu ir ģimene. Biju jau pieradusi, ka pat ceļu policisti visai bieži aptur mūsu mašīnu, lai veiktu vienkāršu “face control”, kā nekā – tumsnējs vīrietis, kas ārēji neatgādina tipisko eiropieti. Lai gan – vai tad Grieķija arī nav Eiropa? Visa problēma kārtējo reizi izcēlās ierēdņu nezināšanas dēļ – acīmredzot vīrietis nekad savās rokās nebija turējis Grieķijas dzelteno karti, kas šīs valsts pilsoņiem kalpo kā pase. Pats būtiskākais šaubu avots – pasē minēts antīkais valsts nosaukums Hellas. Nesaprotu, kāpēc daži iedomājas, ka tā ir kāda arābu valsts…
Pieprasījis uzrādīt visus klātesošos dokumentus, arī Grieķijas autovadītāja tiesības (kas neko daudz neatšķiras no dzeltenās kartes), vīrietis atstāja posteni, lai dotos “pie augšām” noskaidrot faktus. Meita pieprasīja sazināties ar Grieķijas vēstniecību Lietuvā, jo Latvijā mums jau bija pateikts – visi dokumenti ir derīgi ceļošanai un nekādu sarežģījumu nebūs. Neziņā palikām gaidīt un klusībā lūdzām Dievu, lai arī šoreiz atrodas kāds zinošs un saprotošs, kurš vismaz zina, kur saņemt pareizo atbildi. Pēc brīža ieradās divi citi ierēdņi, uzaicināja znotu apsēsties pie galdiņa un ilgi pētīja visus dokumentus. Tad pateica, ka paņems tos ieskenēt un nosūtīs uz kādu iestādi kontrolei, savāca visu žūksni dokumentu un pazuda, nepasakot, uz cik ilgu laiku. Skatījos pulkstenī un domāju – kam zvanīt… Kāpēc kārtējo reizi kādam nākas ciest par citu nezināšanu un neizdarību? Turklāt Eiropas pilsonim, kuram ir visas tiesības netraucēti ceļot pa Eiropu. Varbūt visiem šiem ierēdņiem vajadzētu sarīkot kursus, lai iepazīstinātu ar citu valstu oficiālajiem dokumentiem, lai uz godīgu cilvēku visi klātesošie nelūkotos ar aizdomām!? Pēc divdesmit piecām minūtēm, pilnām ar nervozu gaidīšanu un bērnu pieskatīšanu, znota dokumenti pavadībā ar lakonisku atvainošanos trīs vārdos tika atdoti un mēs varējām doties uz lidmašīnu. Par pārdzīvojumiem, kas šajā laika sprīdī bija pārņēmuši ģimeni, protams, neviens nelikās ne zinis.

Vēl nebiju pie vietas nolikusi šo uztraukumu, kad attapos – priekšā vēl divi biļetes pārbaudes posteņi. Kā man veiksies tur? Pirms iekāpšanas lidmašīnā tieši biļete ir vissvarīgākā. Vai manu moderno telefona biļeti arī šeit atzīs par derīgu un pratīs noskenēt? Atlika tikai cerēt, ka arī iepriekš kādam tā ir gadījies un kontrolierēm šī situācija neizraisīs apjukumu. Tā kā meita, iegādājoties ģimenei biļetes, bija izvēlējusies pozīciju “prioritārās”, iekāpšanu lidmašīnā gaidījām kopā ar vienu lietuviešu ģimeni. Bērni kopā draiskojās, strīdējās par nokritušu mantiņu, lidostas darbinieces izturējās laipni un smaidīgi, un es jutu - arī šeit man paveiksies. Noskenēt biļeti, protams, nevarēja - telefona ekrānā to nebija iespējams iestādīt precīzā identiskā lielumā, bet meitene ieskatījās biļetē, pārbaudīja reisa numuru un ar smaidu novēlēja laimīgu lidojumu. Ejot uz lidmašīnu, visi sajutām atvieglojumu – lidostas pārdzīvojumi aiz muguras. Mieles, protams, paliks, bet – vai gan šobrīd pagātni vairs var izmainīt? Stjuarti, kura kontrolēja iekāpšanas biļetes, meita uzreiz smejot pabrīdināja:
- Mana mamma un mūsu ome iet laikam pa priekšu – viņas biļete aplūkojama telefonā.
Stjuarte skaļi iesmējās, pavirši ieskatījās tālruņa ekrānā, kurā es jau biju palielinājusi reisa un sēdvietas numuru, un novēlēja patīkamu lidojumu. Iekārtojusies savā vietā, pakoķetēju ar blakus rindā sēdošo mazdēlu, vēlreiz pastāstīju par lidmašīnas skaļo pacelšanos no zemes, par mākoņiem zem mums un pievērsos logam. Ir labi. Vienkārši – ir labi.
Viss notikušais tikai vēlreiz pierādīja to, ka nenotiek tikai tas, kam patiešām nav jānotiek. Mēs sēžam lidmašīnā un jau pēc četrām stundām nolaidīsimies Pafosā. Un es jau tagad zinu, ka mūsu pasu bildes tur salīdzinās ar vēl nogurušajām sejām, uzdos kādu nenopietnu sadzīvisku jautājumu (par vakariņām, iecerēm un laika pavadīšanu) un pasmaidīs, bet znota Grieķijas pasi varbūt pat neatvērs.

(Turpinājums sekos)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kipras asaras 2017

Kategorijas