Pie smalkās latvju saimnieces Latgalē

2017. gada 9. maijs 00:00

204

Kārsavas novadā Malnavas pagasta “Dzīlēs” saimnieko īstā latvju saimniece Aina Barsukova. 2015.gadā viņa ieguva Kultūras ministrijas apbalvojumu - kultūras zīmi „Latviskais mantojums”. Savā pagalmā, kuram ir arī sakoptākās sētas tituls, viņa rīko amatnieku tirdziņus, vēlās brokastis ar našķēšanos un tirgošanos, kas patīk gan tūristiem, gan vietējiem iedzīvotājiem. Tā ir iespēja gan amatniekiem piedāvāt savus izstrādājumus, gan iemesls iznākt no mājas vietējiem cilvēkiem, īpaši jau gados vecākajiem. “Ir muzikanti. Piedāvāju alu, vīnu, vēl kaut ko. Tas ir ilgāks dienas pasākums, var nākt ar bērniem, mazbērniem. Bet galvenais – cilvēki satiekas,” viņa saka, tiesa, latgaliešu valodā.

Nav bail, bet dārgs prieks
Saimniece cep maizi un tortes pēc pasūtījuma, turklāt tieši ar tortēm piedalījusies vairākos konkursos, par kuriem viņai ir īpaši stāsti. “Esmu piedalījusies vairākos konkursos, kur bija jāved sava torte. Manas tortes ir dabūjušas arī pirmās vietas, bet konkursos piedalīties nealkstu – man nav bail, bet tas ir dārgs prieks. Piemēram, aizbraukt uz Aglonu ir vairāk nekā 100 kilometri turp un atpakaļ. Plus vēl torte. Man tas izmaksā 70 eiro, lai dabūtu kādu vietu. Vienā gadā mani Vanda Davidanova no Siera kluba aicināja piedalīties Latgales reģiona konkursā “Biezpiena un maizes gardumi uz svētku galda”. Teicu, ka būšu. Satiku tur omulīgu, patīkamu vīrieti, pajokojāmies. Izrādās, tas bija galvenais žūrijas loceklis - šefpavārs no Īrijas. Domāju - kaut miltu maisu iedotu. Nu sēžu, gaidu - trešā vieta nav, otrā vieta nav. Un tad – man pirmā vieta! Tas bija tāds pārsteigums! Tie konkursi jau atšķiras. No kā atkarīgs, nezinu – no žūrijas, ne no žūrijas,” saka Aina.
Tad viņa sākusi nodarboties ar tūrismu. Viņa stāsta, ka aprīlī bērniem ar dažu dienu starpību ir dzimšanas diena, tāpēc abi svin kopā. “Es sēžu mājās, atnāk īsziņa no sveša numura: “Paldies par torti, paldies par ēdienu.” Izrādījās, ka bērnu draugi atsūtījuši par to, ka labi paēduši. Viens no viņiem saņēma dūšu un man teica: “Zini, man ir sieva, es tev atstāšu viņu uz nedēļu, iztaisi viņu par cilvēku!” Viņa nemākot ēst gatavot. Protams, es jau neteicu viņai, lai paliek pie manis, ka cilvēku no viņas taisīšu.”

Latgalē nav pasaules mala
Pagājušajā gadā viņa piedalījās televīzijas šovā “Īstās latvju saimnieces”. “Šovā man gribējās parādīt, ka Latgalē mēs arī kaut ko zinām un protam, ka mēs nestaigājām vīzēs, ka neēdam no viena trauka ar koka karoti, ka nesitam ar to pa pieri tam, kurš neklausa, ka te nav pasaules mala. Bija daudzi neapmierināti, ka nevar pasmieties: ai, kādi Latgalē duraki. Tie, kas atbrauc no Tukuma, Talsiem, saka: a mēs, a pie mums... Man gribējās parādīt, ka mēs arī mākam un zinām. Raidījumā man teica – ja nezinātu, no kurienes ir Aina, domātu ka smalka rīdziniece. Filmēšanas grupa to uztvēra, ka te ir smuka rīdziniece, kas neko nemāk. Mēs taisījām mazās uzkodiņas - kanapē. Vajadzēja uzlikt marinētu gurķi. Es saku, ka tūlīt atnesīšu no pagraba. Aizeju uz pagrabu, man saka – vai, tev arī gurķi ir! Es saku, man ir gan gurķi, gan tomāti un viss kas cits – pilns pagrabs. Siltumnīcā visu audzēju. Piecas reizes gāju uz pagrabu, jo tad viņiem seja par netīru, tad burkas nav tīras, tas par augstu, tad par zemu. Beigās izrādījās, ka “smalkā saimniece” arī gurķus marinē. Tas ir šovs. Tur jau izvēlas - tu būsi tā, kas bļauj; tu būsi tā klusā; tu būsi tā; tu būsi tā. Jau sadala. Kādu parāda visu laiku negatīvu, bet tā nemaz nav. Atzīmes mēs uzzinājām tikai pēc mēneša – tad, kad visi skatītāji redzēja, tad arī mēs redzējām. Pēdējā uzņemšanas dienā mēs tikai uzzinājām, kas uzvarējis. Bet filmēšanas sākumā pirmais, ko sacīja - tu vari vispār neko nedarīt. Tas ir domāts, ka uzsvaru liek uz to, ko pasniedz galdā. Tu esi latvju saimniece, kas dzīvo laukos. Un, ja tu pati negatavo, tev varbūt desmit kalpi to izdara. Saimniece izrīko.”

Tautastērps ir goda tērps
Savs sakāmais Ainai ir arī par latviešu tautastērpu. Viņa uzskata, ka īstais tautastērps jāvelk lielos svētkos un godu reizēs. “Tautastērpu mēs vairs neuztveram kā goda tērpu, lai gan tautastērps jāvelk, piemēram, dziesmu svētkos un citos svētkos. Tautastērps visu laiku liek justies staltam, plecus turēt atpakaļ. Tu pat nevari atsēsties, jo tas uzliek par pienākumu būt staltam. Jaunajām meitenēm un puišiem deju kolektīvos sadod tautastērpus, tad viņi sēž zālē sagāzušies, sasvīst. Nav tās attieksmes pret tautastērpu, nav tā svētuma. Kad es gāju pasūtīt sev tautastērpu, man teica: “Aina, tev villaine jāšuj pašai - tu to vari!” Un es šuvu. Uzreiz ir cita attieksme pret to tērpu, ja esi pats to šuvis. Ja man iedod par velti, pazūd tā vērtība. Piemēram, cik būtu skaisti, ja Baltā galdauta dienā mēs izietu pie balta galda tautastērpā - būtu pavisam cita attieksme!”

Pilnveido tradicionālos ēdienus
Ainai patīk tradicionālajiem ēdieniem piešķirt jaunas garšas. Piemēram, grūbu putrai pieliek sēnes, zaļos zirnīšus, piparmētras un rodas jauna garša. Arī saimnieču šovā viņa galdā cēla galīgi nelatviskus ēdienus - liellopa gaļas tartaru, bietēs marinētu lasi, laša zupu ar mīdijām, šokolādes fondantu ar mājas saldējumu. Iespējams, tāpēc varbūt viņa tika nodēvēta par smalku rīdzinieci. “Tirgus tagad piedāvā plašu maizes sortimentu. Rīgā un citās lielpilsētās ir iespējams nopirkt dažādu un tikko ceptu, siltu maizīti. Gribas, lai arī šeit – pašā Latgales malā, netiktu aizmirstas senču tradīcijas un būtu iespēja iepazīties ar jaunu garšu pasauli: maize ar baziliku, timiānu, rozmarīnu, oregano, anīsu. Manās mājās ceptā maize ir no dabīgām izejvielām, bez mākslīgām piedevām. Piedāvājums ir daudzveidīgs: rudzu, saldskābā, valriekstu, saulē kaltētu tomātu, paprikas, kartupeļu, ķirbju, dzērveņu maize,” savā mājaslapā raksta Aina. Īpaši garda man likās graudu maize, kuras sastāvā ir rudzu milti, kviešu milti, cukura sīrups, diedzētie graudi, saulespuķu sēklas, linsēklas, ķirbju un sezama sēklas. Ja gribat nogaršot, brauciet ciemos pie saimnieces Ainas uz “Dzīlēm”!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pie smalkās latvju saimnieces Latgalē

Kategorijas