Emīla darbi un nedarbi

2017. gada 9. maijs 00:00

1940

Jaunietis, kas mēģina izzināt un saprast pasauli, - tā varētu teikt par gulbenieti Emīlu Deividu Zučiku, kurš mācās 12. klasē kādā Rīgas vidusskolā. Sēžot skolas solā, nereti viņa domas traucas mūzikas, nevis matemātikas virzienā. Pats Emīls, necenšoties izskaistināt realitāti, atzīst, ka mūzika nav un nemaz nevar šobrīd būt visa viņa dzīve, tomēr mīļākā dzīves daļa gan tā ir. „Tas ir tas, ko es daru savā brīvajā laikā un kas man visvairāk patīk,” atzīst puisis.
Mūzika Emīlu saista jau kopš bērnības, kad viņš, vēl tikai mazs puisēns būdams, dziedāja popgrupā „Fonika” un baznīcas korī, kā arī piedalījās mazo vokālistu konkursā „Cālis”. „Nesen runāju ar mammu, un viņa man teica, ka, kopš sāku runāt, es sāku arī dziedāt. Cik nu varēju! Mamma atklāja arī, ka bērnībā īpaši interesanti ar mani esot bijis saviesīgos pasākumos. Vienmēr esmu izskrējis cilvēku priekšā, teicis: ”Tagad visi klusu!” Tad ieslēdzis kādu dziesmu un dziedājis. Pēc mana solo uznāciena atskanējusi pavēle: „Un tagad visi aplaudē!” Vispār ikdienā es biju kluss, bet aktīvs... jo Emīls!” atminas jaunietis.
Puisis šobrīd spēlē jauno mūziķu grupā „Guys on the red carpet”, kas latviski nozīmē „Puiši uz sarkanā paklāja”. Lai arī grupa pastāv vien divus gadus, tā ir piedzīvojusi dažādas pārmaiņas un izaugsmi. Grupas pirmsākumos abi mūziķi – Emīls un Oskars, no kuriem tolaik sastāvēja grupa, radīja savu oriģināldziesmu „Atkal tu pazūdi!”, kas tika ierakstīta studijā. “Sapratu, ka dziesmas sarakstīšana ir ļoti laikietilpīgs process, jo svētdien var būt grūti kaut ko radīt, bet pirmdien - viegli. To nevar kontrolēt. Reizēm jau piecās minūtēs var uzrakstīt ļoti daudz, bet citreiz paiet visa diena un pat sakarīgs teikums netop,” viņš saka. Visvairāk Emīlam no dziesmas radīšanas procesa ir paticis rakstīt vārdus – varbūt tādēļ, ka jebkurā dziesmā vārdi ir tie, ko puisis sadzird vispirms. Melodija ierindojas tikai otrajā vietā.
Šobrīd grupā „Guys on the red carpet” spēlē trīs jaunieši: Emīls (solists), Edmunds (ģitārists) un Matīss (bundzinieks). Emīls par grupu teic: „Manuprāt, mēs vēl neesam tā pavisam saspēlējušies, jo vajag ilgu laiku, lai tas notiktu. Vienmēr esmu teicis, ja ir mūziķu grupa, kas var pastāvēt ilgstoši – tas vien jau ir sasniegums. Tā ir kā tava otra ģimene – tu stāsti viņiem to, ko citi nezina, pavadi kopā ļoti daudz laika. Tas ir ļoti svarīgi, lai grupas biedri būtu draugi, nevis tiktos tikai pienākuma dēļ. Domāju, ka pagaidām mums izdodas ļoti labi!”

Ceļā uz panākumiem - ar humoru un gandarījumu
Jāatzīst, ka šajā grupā spēlē patiesi draudzīgi un mērķtiecīgi ļaudis. To pierāda Emīla stāsts par līdzšinējiem sasniegumiem: „Piedalījāmies konkursā „Priekšnams”. Lai to izdarītu, vispirms bija pašiem jāpiereģistrējas ar savu dziesmu, par kuru vēlāk varēja balsot. Katras nedēļas beigās tika apkopoti dati. Tā nu mēs bijām vairākas nedēļas topa virsotnē un tikām uzaicināti spēlēt Latvijas Pirmajā Rokkafejnīcā. Starp citu, arī gulbenieši atnāca paskatīties – tas bija patīkams pārsteigums! Kopumā tā bija ļoti laba pieredze – mūs tur laipni uzņēma. Uzstājāmies arī kopā ar grupas „Vaidava” ģitāristu Juri Bodnieku mūzikas un mākslas festivālā „Bildes 2016”, kas notika Rīgas Kongresu namā. Tas bija mūsu pirmais lielais un emociju bagātais koncerts.”
Par abām vērienīgajām uzstāšanās reizēm puisim ir „aizķērušies” arī humorstāstiņi. „Kad uzstājāmies Rokkafejnīcā, bija ieradušies studenti – topošie žurnālisti, gribēja mūs intervēt... Intervija jau nebija komiska, bet fakts, ka tā notika tualetē, gan. Visur citur bija pārāk skaļš. Un ne jau ierakstīja tikai mūsu balsis... mūs arī filmēja! „Puiši uz sarkanā paklāja” tualetē – vai nav skaisti?” Emīls ironizē. “Bet, kad uzstājāmies „Bildēs 2016”, izdomāju, ka būtu forši (nezinu, kā man tas ienāca prātā!) dziesmas beigās uzkāpt pie bundzinieka Matīsa, kurš atradās uz paaugstinājuma. Tur bija vads, kas mani „parāva” uz aizmuguri, un es gandrīz nokritu atmuguriski... Labi, ka tikai gandrīz. Kājas pamatīgi sāka trīcēt – kā nekā pirmais lielais pasākums un es par mata tiesu izvairos no publiskas izgāšanās.”
Emīls atzīstas, ka vislielākais gandarījums ir tad, kad paši ir apmierināti ar padarīto. “Ja pēc koncerta ir saglabājušās pozitīvas emocijas, to jau var saukt par laimes sajūtu. Tad mēs apskaujamies, papriecājamies. Otrais gandarījuma gūšanas veids ir novērtējums. Vienalga - labi vai slikti, galvenais, ka tiekam novērtēti. Ne vienmēr tas sliktais ir tik slikts. Kas vienam patīk, otram ne, tādēļ svarīgi uzklausīt dažādus viedokļus. Protams, jāklausās ne vienmēr un ne visos. Vislabāk ir klausīties cilvēkos, kas blakus ir jau sen. Viņu objektīvais viedoklis ir vislabākais sevis pilnveidošanas veids. Ja nākas sastapties ar cilvēku, kurš „lej samazgas” par grupu, tad parasti vispirms dziļi ieelpoju un tad uzklausu. Reizēm cilvēks absolūti nav zinošs par mūziku, bet uzbrūk ar visādām dzēlīgām frāzēm, nozākājumiem. Tādus cilvēkus vajag uzklausīt, bet nevajag viņu sacīto ņemt pie sirds. Izpatikt visiem nevar, tādēļ, ja nepatīk mūsu mūzika, lai klausās kaut ko citu. Galvenais, ka mums pašiem patīk tas, ko darām!”
Lai grupas darbība neapsīktu, Emīls jau ir izdomājis plānu vasarai – kreatīvo nometni. Puisis iedvesmojies no citām pasaulslavenām grupām, kuras aizbrauc uz laukiem un tur kādu laiku dzīvo. Kopā dara it visu, kas ienāk prātā – kaut vai bļauj nakts vidū. Jaunietis gribējis jau pagājušajā gadā realizēt šo ideju, taču sastāva maiņas dēļ nekas nav sanācis.
Tā kā Emīls pēc nepilniem diviem mēnešiem beigs 12. klasi, priekšā ir izvēle – kas ir tas, ko dzīvē grib darīt. „Ja vienā dienā liekas, ka visu esmu izdomājis, visu zinu un saprotu, tad jau nākamajā šķiet, ka vairs absolūti neko nezinu. Bet esmu daudz domājis par savas dzīves saistīšanu ar mūziku. Es gribētu. Tas būtu mans sapņa piepildījums. Vēlētos, lai tā ir mana dzīves prioritāte. Ja es nebūšu mūziķis, vienalga darīšu kaut ko saistībā ar mūziku. Tajā mirklī, kad sākotnējais grupas duets pajuka un es paliku viens, gandrīz nolaidu rokas. Citā dzīves situācijā pavisam noteikti arī būtu padevies un teicis pats sev: „Nu nē, viss, pietiek, vecīt!” Bet, ja runa ir par mūziku, tad man kaut kā izdodas saņemt sevi rokās un rast motivāciju. Tā atradu sev arī jaunus grupas biedrus,” stāsta Emīls.
Jāsaka, ka ne tikai grupā Emīls ir parādījis sevi kā talantīgu jaunieti. 18.aprīlī iznāca Grafomāna (Artūra Breģa) un Roberta Lejasmejiera kopdziesma, kurai piedzied tieši Emīls. Par savu kopdarbu ar populārajiem ļaudīm Emīls teic: „Pirms kāda laiciņa Artūrs Breģis jeb Grafomāns man uzrakstīja, ka varētu kaut ko kopā radīt. Palaikam sazinājāmies, bet tad tas viss notika ļoti spontāni un negaidīti. Vienā dienā viņš sarakstīja savas daļas, un es izdomāju piedziedājuma vārdus un melodiju. Nākamajā dienā kopā aizgājām ierakstīt dziesmu. Bija interesanti – negaidīta sadarbība!”

Viss ir iespējams, ja vien tu ļoti gribi
„Jau kādu laiku ļoti daudz interesējos par Edu Šīranu. Vairāk par mūziku mani saista tieši viņa personība, kas ir ļoti interesanta. Puisis ir ārkārtīgi talantīgs un daudz strādājis ar sevi. Manuprāt, viņš lieliski pierāda, ka viss ir iespējams, ja vien tu ļoti gribi. Dzīvodams mazā Īrijas pilsētiņā, Eds nolēma braukt uz Ameriku. Viņš uzdrīkstējās. No pavisam necilas personas viņš kļuva par vienu no populārākajiem dziedātājiem,” Emīls dalās stāstā par savu iedvesmas avotu.
Emīls ļoti priecājas, ka viņa darbību novērtē mājās – Gulbenē. Puisis šogad Gulbenes novada jauniešu balvu pasniegšanas ceremonijā „Gada atsitiens” ieguva titulu „Radošais jaunietis”. Emīls teic, ka tas bijis ļoti emocionāls mirklis. Zālē sēdējuši cilvēki, kas Emīlam mīļi un allaž viņu atbalsta, tādēļ saņemt balvu bijis īpašs prieks un lepnums.
„Daudzi talantīgi cilvēki zaudē ticību savām muzikālajām spējām citu cilvēku ietekmē. Kāds tev pasaka, ka nevari, neproti, nav talanta, un tu atmet visam ar roku. Arī Messi skolā izmeta no futbola komandas un pateica, ka viņš neprot spēlēt futbolu, taču tagad viņš ir pasaulslavens ar savām prasmēm šajā jomā. Muzikālajās prasmēs varbūt kādi desmit procenti ir talants, pārējais – darbs un ieguldījums. Tādēļ iesaku arī citiem jauniešiem nebaidīties un uzdrīkstēties. Protams, katram nav jāpiekrīt manis teiktajam, jo patiesībā nekas nav pareizi vai nepareizi. Mēs esam jauni un mācāmies, un es gribu ticēt, ka esam pašā sākumā! Dzīvē vienmēr ir straume, kas tevi nes. Bet ir teiciens, ka tikai beigta zivs plūst pa straumi, tādēļ vajag pretoties. Ja tev kaut kas sanāk un patīk, neklausies, ko citi saka!” mudina jaunais mūziķis.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Emīla darbi un nedarbi

Kategorijas