Saved kopā likteņa izšķirtās

2017. gada 26. maijs 00:00

1005

“Vai gribat iepazīties ar Amerikas latvieti Inaru Verzemnieci, kura uzrakstījusi grāmatu par divām savas dzimtas māsām no mūsu novada?” ar šādu jautājumu “Dzirksteles” redakcijā nesen vērsās Līgo un Daukstu pagasta pārvalžu vadītājs Uldis Doņuks. Protams, ar prieku priekšlikums tika pieņemts, un drīz vien I.Verzemniece jau bija redakcijā un gandrīz bez grūtībām sarunājās latviski. Viņa pastāstīja, ka ir atbraukusi ciemos pie savas vecmāmiņas māsas, 90 gadus vecās Ausmas Sebres uz Krapu. Griboties gan kartupeļus viņai palīdzēt iestādīt, gan obligāti vēl jābrauc uz Malnavu. I.Verzemniece uzņēmusies paveikt pasūtījumu pētnieciskajā žurnālistikā, Amerikas izdevumam uzrakstīt par Latvijas cilvēku dzīvi Krievijas pierobežā. Viņu fascinē jaunie cilvēki, kuri aizbrauc pastrādāt Rietumeiropā, atgriežas mājās un paliek laukos, dzīvo bez bailēm, veido savu nākotni, risina problēmas. Jūtams, ka I.Verzemniece ir ne tikai profesionāla rakstītāja, bet arī vērīgs un aizrautīgs cilvēks, kura ar savu iekšējo enerģiju spēj uzlādēt savus sarunbiedrus uz pozitīva viļņa.

Ar latviskajām asinīm
Izrādās – kopš mazotnes latviešu valoda ir bijusi viņas ģimenes valoda. ASV dzimušo meiteni no divu gadu vecuma līdz astoņiem gadiem ir audzinājusi vecmāmiņa Līvija, jo vecāki agri bija šķīrušies un izlēmuši, ka bērnam tā būs labāk. Paši skaistākie stāsti, kurus mazā Inara dzirdēja no savas vecmāmiņas, bija par Jaungulbenes pagastu Latvijā, par dzimtas mājām (kuru gan vairs nav), par dzīvi pirms Otrā pasaules kara. “Tikai tagad saprotu, ka tās galvenokārt bija vecmāmiņas atmiņas par viņas bērnību, jaunību, par pirmo neatkarīgo Latvijas brīvvalsti. Tās bija brīnišķīgas atmiņas!” saka I.Verzemniece. Nav brīnums, ka viņa arvien ir jutusi sevī latvietību un ir tiekusies uz etnisko dzimteni. Kamēr vecmāmiņa bija šajā saulē, viss bijis pašsaprotami, bet, kad šis mīļais cilvēks devās mūžībā, vispirms radusies vēlēšanās izzināt dzimtas stāstu no sākuma līdz galam, bet vēlāk arī I.Verzemniece sapratusi, ka šis stāsts ir jāpieraksta, jo to izdarīt ir viņas pienākums.
“Es taču 13 gadus biju nostrādājusi žurnālistikā, rakstīju par citiem cilvēkiem un nekad nebiju domājusi, ka reiz gribēsies pievērsties savu tuvinieku likteņu izpētei. Tomēr tas notika!” saka I.Verzemniece. Apmēram septiņus gadus viņa auklējusi šo ieceri, regulāri katru vasaru, reizēm arī ziemā sākusi braukusi pie vecmāmiņas māsas Ausmas Sebres uz Latviju, kopā bijusi ģimenes sadzīvē un godos un daudzus brīžus pavadījusi sarunās. “Man tas bija svarīgi. Es ilgojos pēc savas vecmāmiņas, kuru biju zaudējusi, bet varēju domās atkal satikties ar viņu, sajust viņu. Abas māsas taču ir tik līdzīgas! Es gribēju dzīvot starp savējiem, ģimenē, kopā, un es to darīju. Pamazām es sāku justies pie Latvijas radiem kā savās otrajās mājās. Es varēju redzēt, es varēju pienākt ļoti tuvu. Tā sajūta... Man patika būt kopā, patika palīdzēt darbos. Kad pie Ausmas kopā sanāca viņas saime, mazbērni un arī es biju tur, sajutu, kā asiņu balss manī dzied. Un tad sapratu – ir laiks,” saka I.Verzemniece.
Patiesībā tas atkal jau notika it kā pats no sevis. Profesionāli I.Verzemnieci jau no sākta gala īpaši ir interesējuši stāsti, kuriem ir grūti piekļūt, kuriem ir maksimāli jāpietuvojas, jāiegremdējas apraksta varoņu dzīvē un jāmēģina viņus saprast. Kā rakstniece I.Verzemniece mēdz katram savam stāstam veltīt daudz sava laika, apmetas uz dzīvi blakus saviem varoņiem, sarunājas, izzina un vienkārši vēro, līdz beidzot apraksta varoņu dzīvi sāk redzēt savā acu priekšā gluži kā filmu. Bet viņa pirmo un pagaidām vienīgo reizi bija nolēmusi rakstīt par sev personiski tik ļoti tuviem cilvēkiem.

Mīlestībā tapusi grāmata
I.Verzemniece sākusi salīdzināt Ausmas un savas vecmāmiņas atmiņas par vienu un to pašu laiku, ko abas pavadījušas Latvijā pirms Otrā pasaules kara. Atklājies, ka katra to atceras un redz pa savam. Vecmāmiņa Latvijas pirmās brīvvalsts laikā mācījusies Cesvainē, tur iepazinusies ar savu nākamo vīru. Pēc tam sekoja pieci gadi, kad abi dzīvoja Rīgā. Tā bijusi skaista, eleganta dzīve. Tikmēr Ausma laukos strādājusi lauku darbus, rūpējusies par tēva mājām. Viņai bija tikai 16 gadu. Sarunas ar Ausmu reizēm raisījušās grūti, sevišķi, kad I.Verzemniece viņu izvaicājusi par Sibīrijas laiku. “Atcerēties traumatiskas situācijas cilvēkam nav viegli. Cilvēks parasti cenšas tādās atmiņās nekavēties. Bet es lūdzu savu radinieci kopā ar mani domās iet atpakaļ pagātnē, kuru viņa ir atstājusi. Un tad es redzēju, cik ļoti viņa mani mīl. Manis dēļ viņa runāja. Ausma ir brīnišķīga rakstura cilvēks! Nav aptverams, kā viņa varēja izdzīvot visu to, kas bijis. Viņa ir mīļa, silta, un viņā nav aizvainojuma vai rūgtuma, nav akmens uz sirds. Sibīrijas laiks viņai nebija viegls, bet arī tā bija dzīve. Ausma tur radījusi skaistus rokdarbus, izmantojot brīvos brīžus,” saka I.Verzemniece.
Šovasar jūlijā ASV angļu valodā klajā nāks viņas memuāru grāmata. Tajā viss ir īsts, viss ir patiesība, bet vēstījumu var lasīt gluži kā romānu. Grāmatas nosaukums - “Among the Living and the Dead” (tulkojumā no angļu valodas - “Nav starp dzīvajiem un mirušajiem”). Tas ir stāsts par Otrā pasaules kara ceļiem Eiropā, kurus bijis jāpiedzīvo I.Verzemnieces dzimtas divām sievietēm, divām māsām. Grāmatā viņas nosauktas īstajos vārdos – Līvija un Ausma. I.Verzemnieces vecmāmiņu Līviju bēgļu gaitas no Latvijas aizvedušas vispirms uz Vāciju, pēc tam uz ASV, bet viņas jaunākā māsa Ausma izvēlējās palikt Latvijā, lai apsaimniekotu tēva zemi, taču 1949.gadā 19 gadu vecumā tika izsūtīta uz Sibīriju un vairākus gadus pavadījusi netālu no Tomskas, atgriezās dzimtenē un šobaltdien dzīvo Latvijā. Abas māsas pēc kara atkal satikās 1992.gadā. Tā bija pirmā un pēdējā reize. Vecmāmiņa vairs nav gribējusi braukt uz Latviju. Iespējams, tas bijis pārāk sāpīgi, grūti viņas vecumā. I.Verzemniece domā – vecmāmiņa sapratusi, ka nu jau viņas mājas ir Amerikā un laika rats nav pagriežams atpakaļ. Mazmeita tomēr to izdarīja – no sava skatpunkta atgriezās pagātnē un vēlreiz nogāja vecmāmiņas un viņas māsas dzīves ceļu, parādot to arī potenciālajiem šīs memuāru grāmatas lasītājiem.

Izdevniecību manuskripts ieinteresē
Autore saka, kad manuskripts bijis gatavs, jutusi bažas, vai Amerikā šis sacerējums varētu interesēt izdevniecības un atrast savu auditoriju. Vēstījums taču nav par publiskām personām, nav par slavenībām! Grāmatā viņa pievēršas divām sievietēm no tautas, viņu dzīvēm, likteņiem, kuros iejaucies Otrais pasaules karš, viņu pārdzīvojumiem. “Ikdienas dzīve. Tā ir personīga lieta,” tā dažos vārdos ļoti vienkārši un tieši tāpēc ārkārtīgi aizkustinoši pasaka I.Verzemniece. Grāmata atrada savu izdevēju - “Norton@company”. Autore nenoraida domu, ka reiz memuāri varētu tikt tulkoti un izdoti latviski. “Man gribētos, lai cilvēki, lasot manu grāmatu, saprastu, ka stāsti mums katram ir savās mājās, savā dzimtā. Tie ir klusi stāsti ar lielu tuvības sajūtu. Tie atklājas brīžos, kad esam kopā, blakus,” saka I.Verzemniece.

Fakti par rakstnieci Inaru Verzemnieci
◆ 43 gadus veca ASV dzimusi latviete, beigusi augstskolu, nodarbojusies ar žurnālistiku, tagad ir rakstniece, kā profesore strādā par pasniedzēju universitātē un ievada savus studentus rakstniecībā, precējusies;
◆ 2007.gadā viņa tika nosaukta starp finālistiem Pulicera balvai, ir sadarbojusies ar vairākiem izdevumiem, arī ar “The New York Times Magazine”.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Saved kopā likteņa izšķirtās

Kategorijas