Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vietā, kur viss zaļo un zied

Pārsla Konrāde

2017. gada 6. jūnijs 00:00

50
Vietā, kur viss zaļo un zied

Pārgaujas novada Raiskuma pagasta “Jaunrūjās” pie Jāņa un Gunas Rukšāniem ir gaidīts ikviens, kam patīk puķes un citi krāšņi augi. Šis pavasaris Jānim ir īpašs, jo dienasgaismu ieraudzījis viņa trīs gadu garadarbs – “The world of crocuses” (“Krokusu pasaule”) angļu valodā. Grāmatā apkopots selekcionāra mūža darbs: no 235 krokusu sugām, kas atklātas pasaulē, Jāņa Rukšāna kolekcijā ir apmēram 200, turklāt 31 ir viņa paša atklāta un aprakstīta.
Jāņa Rukšāna kolekcijā ir vairāk nekā 6000 puķu sugu, šķirņu un hibrīdu, pie tam vairāki simti ir paša veidoti. Viņam pieder otra lielākā cīrulīšu kolekcija pasaulē (vairāk nekā 300 sugu), bet zviedru botāniķi vienu no jaunatklātajām cīrulīšu sugām nosaukuši selekcionāra vārdā - Rukšāna cīrulītis. Jānis Rukšāns ir bioloģijas zinātņu doktors, visu mūžu viņš kolekcionējis sīpolaugus no visas pasaules.
Pagalmā mūs smaidīga sagaida Jāņa sieva Guna: “Es agrāk biju kultūras darbiniece. Nu tādas jau mēs, sievietes, esam, ka pārmetamies uz vīra profesiju, lai viņu, protams, pārspētu. 20 gadus esmu cītīgi to darījusi.” Jānis smaidot piebilst: “Centusies.” Un Guna smaidot atbild: “Bet izdarījusi.” Guna stāsta, ka viņai pieder viss, kas zaļo un plaukst visu vasaru, savukārt Jānim pieder viss, kas ir skaists pavasarī un ātri aiziet. “Piemēram, tajā vietā, kur tagad zied puķe, pēc mēneša tur būs hostas, kuras man ir 80 šķirņu. Bet no puķēs būs tikai novītušas lapas,” saka Guna. Hostas pavasarī ļauj izziedēties visam kam citam savā dobē.
Jānis uzsver, ka viņu interesē viss, kam apakšā ir sīpols, un ved izrādīt plašo saimniecību. Rukšānu sētā viesojamies maija vidū, kur tobrīd zied vizbulītes, sangvinārijas, narcises, tulpes, zaķskābenes, hiacintes, arī pa kādam cīrulītim un citam krāšņumam. Selekcionārs skaidro, kāpēc pie mums hiacintes neuzzied dobē tik kuplas kā podiņā: “Uzdāvina mums hiacinšu podiņu. Kāpēc mēs nevaram vairākus gadus dabūt tādas pašas krāšņas, kā tagad moderni saka, uztūnētas hiacintes? Holandē ir izstrādāta metode, lai panāktu blīvas, lielas ziedkopas. Riktīgi pareizajā temperatūrā turētus sīpolus pēc tam izstāda. Pie mums to nevar izdarīt, jo tur ir citādāki rakšanas un stādīšanas laiki. Un tā temperatūra ir jānotur burtiski uz pusgrādu dažas dienas, lai izveidotos blīva ziedkopa. Diemžēl mūsu klimats ir atšķirīgs.”    
Jānis rāda savu īpašo puķi – īrisu, kas vests no Vidusāzijas, no Uzbekijas. “Es vienmēr esmu uzskatījis, ka tas ir katru gadu jānorok, jāglabā sausumā un tamlīdzīgi, bet izrādās, ka aug tāpat arī un katru gadu viena sīpoliņa vietā veido divus. Viņš te aug zem ābeles, pusēnā.” Guna Īrijā cienāta ar sarkanu rabarberu ķīseli. Viņa jautājusi, kāpēc tas ir sarkans. Izrādījies, ka vārīts no sarkankātu rabarberiem. Nu tāds aug arī Gunas dobē.   
Izcili skaista puķe ir sangvinārija, ko sauc par indiāņu asinssakni, jo pārlaužot tek sarkana sula. “Labi aug, resni sakneņi. Bet viņu nedrīkst kaltēt. Kad izrok pārstādīšanai, ja trīs dienas pastāvēs bez zemes, jau ir beigta. Vajag ielikt plēves maisiņā ar kūdru, tad var glabāt, galvenais ir neļaut izžūt. Ja ziedi ir pildīti, viņi zied daudz ilgāk, jo nevar ražot sēklas. Katra auga būtība ir ražot sēklas, līdz ar to tas zieds gaida un gaida, kad viņu apputeksnēs, bet tur nav kam apputeksnēties,” stāsta Jānis. Plānie ziedi uzplaukst agrāk, bet zied īsāku laiku.
Nezinu, kur vēl var ieraudzīt tik daudz atšķirīgu vizbulīšu. “Guna katru gadu staigā pa mežu, stundām meklēdama vizbulīšu krāsu, formas. Interesantas ir baltās vizbulītes ar zaļu vidiņu - zaļie pirkstiņi, arī zilās baltās vizbulītes. Dzeltenās pildītās vizbulītes atrastas Igaunijā pēc Černobiļas AES avārijas. Acīmredzot radās mutācijas. Selekcionārs atrod tādu, izrok un audzē, lēnām vairo,” saka Jānis.    
Kādreiz saimniecībā bijušas arī gandrīz 30 bišu saimes. “Pagājušajā gadā sapratu, ka tas ir par daudz - samazināju līdz 20. Un šogad palika 10. Un es teikšu - arī tas ir par daudz. Paliek jau smagi izcilāt, jo sanāk cilāt pie 30 kilogramiem. Septiņdesmit ir septiņdesmit. Tomēr vēl jāpaskraida arī pa kalniem pameklēt kaut ko jaunu. Šogad jau biju Grieķijā, Portugālē, Irānā,” saka Jānis un tobrīd gatavojas jau braucienam uz Gēteborgu. Katru pavasari viņš dodas puķu ekspedīcijās. “Rudenī visu iestādu, ziemā kā lācis guļu. Ziemā rakstām grāmatas. Visu dzīvi organizējam pēc katalogiem, jo kaut kā braucieniem un citam nauda jānopelna,” saka Jānis un piebilst, ka pārsvarā visi pasūtījumi pēc kataloga ir no ārzemēm.