Caurumkrogam cauri skrienot

Pavisam nejauši Muzeju naktī iznāca nokļūt Caurumkrogā Kocēnu novada Kocēnu pagastā netālu no Valmieras, kur tika atklāta latviešu mākslinieka Jāņa Staņislava Rozes darbu izstāde. Roze ir viens no latviešu profesionālās glezniecības pamatlicējiem, pirmais ievērojamākais portretists. Caurumkrogs ir mākslinieka dzimtās mājas, pareizāk – bija, jo no ēkas palikušas tikai drupas. Nav īsti skaidrības arī, kāpēc to sauca par Caurumkrogu. Skolotāja – vēsturniece Ineta Amoliņa stāsta, ka, iespējams, šim krogam varēja ātri cauri izskriet. Gar veco Valmieras – Rīgas ceļu bijis ļoti daudz krogu, jo agrāk krogā nakšņoja un atpūtās, lai nākamajā dienā dotos tālāk.
Krogi jeb gastūži
Aktīvu cilvēku grupiņa nolēmusi drupās izveidot ko interesantu, kas viņiem arī izdevies.
“Pirms 200 gadiem cilvēki to tuvāko un interesantāko informāciju saņēma tikai vienā veidā – tās bija avīzes. Avīzēs rakstīts arī par krogiem, kāpēc krogi tika uzcelti: “Krogi jeb gastūži - tas vienalga, īsti no dabas nevis vien naktsmājas un apmešanās, bet it īpaši biedrošanās vietas ir. No krogu un gastūžu būšanas uz visu tā apriņķa miesīgu un garīgu būšanu spriest var. Krogus ir visa pagasta ģīmis.” Toreiz cilvēki uztraucās, kā ies uz krogu, jo tur pretī varēja būt skolotājs, mācītājs: “Sādžas mācītājs un skolmeistars neliedzas ar savu daļu ņemt pie alus un vīna glāzes. Ja laiks lietains jeb auksts, tad visi iet gastūzī iekšā. Un tā tur visi cits caur citu biedrojas, pār visiem valda viens gars. Mācītājs tur ar visiem apietas kā viens cilvēks ar otru. Viena pati mīlestības saite sien visus ar vienas biedrības locekļiem, kurā katrs tīrus, skaidrus cilvēcības priekus bauda.” Caurumkrogs un kroga ēka kalpoja līdz 1. pasaules karam, kad šis krogs beidza eksistēt kā krogs, bet māja palika kā dzīvojamā ēka. Šajā mājā dzīvoja vairākas ģimenes. Vienai ģimenei bija trīs bērni. Tēvs vēlējās atstāt kaut ko paliekošu saviem bērniem un iestādīja trīs kokus: lapegli, ozolu un kļavu. Šie koki zaļo joprojām. Iespējams, ka pa šo ceļu kādreiz gāja arī Apsīšu Jēkabs, jo Kokmuižā viņš bija skolotājs. Vai vispār Latvijā un kur citur pasaulē ir brīvdabas gleznu galerija, kas ir iekārtota bijušā kroga drupās!?” saka I.Amoliņa.
Latviešu puika
Mākslas zinātnieks Aivars Leitis uzrakstījis grāmatu “Leģendas hipotēze”, strādājot ar daudziem vēstures avotiem un mēģinot izprast mākslinieku Rozi, jo dokumentālu liecību par to laiku ir maz.
Roze dzimis 1823.gadā krodzinieka ģimenē, lai gan, iespējams, ir barona un istabenes dēls. “Viņš saprata - lai iegūtu labu izglītību, ir ļoti dārgi jāmaksā. Bet viņam dzīvē paveicies, ka bijis bagāts krusttēvs, kas līdzējis. Pirms došanās uz Sanktpēterburgu viņš izmēģinājis visādus amatus, kas saistīti ar krāsošanu. Sākumā Rīgā strādājis kariešu krāsotavā, vēlāk bijis vienkāršs mālderis jeb dzīvokļu remontētājs. Tad viņš sajutis krāsu spēles. Strādājis muižā pie bagātiem ļaudīm, kuri neskopojās samaksāt, jo bija pārsteigti par to, ka jaunais cilvēks visu dara ļoti kvalitatīvi un ar labu gaumi, izpratni: ja ornaments tika zīmēts, tad ļoti skaisti un pārdomāti. Izglītojās arī Vāczemē, kur apguva portretu zīmēšanu. Zīmējis cara ģimeni, izcilus rakstniekus, dzejniekus. Kad atgriezies Rīgā, sajuties ļoti slikti, jo tāds mākslinieks nevienam nebija vajadzīgs: ko gan latviešu puika spēj radīt. Tolaik slaveni bija itāļu, franču mākslinieki. Un tad viņš pielietoja viltību un ielika avīzēs sludinājumus, ka var nākt pie mākslinieka Rosē. Un visiem likās tā smalki: ja smalks mākslinieks, tad mēs ejam zīmēt un radīt portretus. Ļoti daudzi bagāti kungi to darīja. Ieejot Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, pirmais stāsts ir par Rozi, jo viņš ir pirmais mākslinieks,” stāsta I.Amoliņa.
Skopais maksā divreiz
Par Rozi stāsta arī interesantus atgadījumus. Sākumā, kad darbiņš veicās, viņš varēja atļauties uzcelt brīnišķīgu namu Elizabetes ielā Rīgā, kur pirmajā stāvā esot bijis restorāns, otrajā – viesnīca, bet trešajā stāvā dzīvojis pats Roze. Viņam bijusi darbnīca ar gaišiem logiem. Bet ne vienmēr viņa portreti bija vajadzīgi un bieži vien pasūtītāji bijuši negodīgi pret viņu. Kāds jauns pāris, kas tikko apprecējies, gribējis izveidot savu ģimenes bildi. Bet Rozem vienmēr gribējies, lai visi dokumenti ir kārtībā, tāpēc viņš slēdzis līgumus un licis parakstīties abām pusēm, ka visi ir vienojušies par kaut ko konkrētu. Jaunie cilvēki pasūtīja portretus un norunāja laiku, kad jāiet pakaļ. Bet, kā jau jauniem cilvēkiem gadās, naudiņa tika notrallināta un viņi nevarēja vairs māksliniekam samaksāt. Viņi nu domājuši, kā tagad to mākslinieku piespiest cenu nolaist. Kad ieraudzīja portretu, kurš bija brīnišķīgi uzzīmēts, viņi teica: “Paklau, māksliniek, tā ir baigā haltūra, mēs tādu naudu par to nemaksāsim - mēs tur neesam līdzīgi! Tu esi citu gleznu uzzīmējis.” Rozes draugs Rīgas centrā strādājis par bārddzini. Mākslinieks sarunājis, ka šos portretus izliks frizētavas skatlogā, un vēl ar bārdas putām ģīmjus nosmērējis. Portreti bijuši dabiskā lielumā. Visi, kas gājuši pa ielu, teikuši, ka nu šitie gan ir krituši Rozes nežēlastībā. Viņi ziņojuši jaunajam pārim, ka viņi tur esot izkārti. Nu ja jau svešie pazina, tad laikam jau bija līdzīgi. Pāris nokaunējies un ieradies pie Rozes samaksāt, bet mākslinieks teicis, ka viņš pārdomājis un summa esot divreiz lielāka. Kā saka, skopais maksā divreiz.
“Roze dzīvoja vientuļi. Kādreiz bija viena patiesa mīlestība, kuru vecāki zināmā mērā izjauca, jo krodzinieka dēlam māksliniekam barons nevēlēja savu meitu. Meita tā arī nekad neapprecējās, un arī Roze neapprecējās. Viņam bija daudz krustbērnu, par kuriem viņš rūpējās. Bet dzīves izskaņa gan viņam bija skarba. Vecumā slimoja, dzīvoja pagrabstāvā. Kad tuvs draugs ieradies bērēs Meža kapos kapličā, viņš jautājis, kur tad zārks. Kaprači teikuši, ka neviena nebijis un viņi jau aprakuši. Tuvinieki nav kapu apmeklējuši un piemiņas zīme nav uzlikta, tā diemžēl vairs nav zināms, kur viņš apglabāts,” saka I.Amoliņa.
Arī tagad, dodoties uz Valmieru, var ātri izskriet cauri Caurumkrogam un aplūkot mākslinieka darbus, lai uzzinātu, ka bija tāds Jānis Staņislavs Roze.
Kategorijas
- Afiša
- Sporta pasākums
- Izstāde
- Koncerts
- Balle
- Teātris
- Pasākums
- Baznīcā
- Meistarklase
- Kino
- Izlaidums
- Jauniešiem
- Senioriem
- Bibliotēkā
- Bērniem
- Tirdziņš
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Palīdzēsim ķepaiņiem!
- Mēs pamanījām!
- Citas ziņas
- Atbildam lasītājiem
- Reklāmraksti
- Veselība
- Kultūra un izklaide
- Dzīvespriekam
- Konkursi
- Horoskopi
- Sports
- Cope un medības
- Vietējās ziņas
- Kriminālziņas
- VĒLĒŠANAS 2017
- SAEIMAS vēlēšanas
- Pašvaldību vēlēšanas
- Vārds deputāta kandidātam!
- Latvijas ziņas
- Noderīgi
- Interesanti
- Eiropas Savienībā
- Laika ziņas
- Skolēnu, jauniešu aktivitātes
- Statiskas lapas
- Ceļojumi
- Ēdamprieki
- Projekti
- Projekts "Riska bērni"
- Projekts "Saimnieko gudri"
- Projekts "Kam ticēt?"
- Projekts "Medijs vai mediju izstrādājums?"
- Projekts "Paver plašāk logu no senatnes"
- Projekts "Mediju kritika"
- Projekts "10 gadi Gulbenes novadā - vai veiksmes stāsts?"
- Projekts "Rūpēsimies par vidi!"
- Projekts "Mediju projekts"
- Projekts "Vide"